Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Atbildi nevajag gaidīt?

- Nē, bet man jāzina, kā tev veicies. Protams, šo slēdzeni tu nodosi viņam personīgi. Vai saprati?

- Jā, sire.

- Pagaidi, velns lai parauj! Tagad tu vēl nevari jāt. Jājot cauri Parīzei, tu turēsies man blakus. Es tevi pasaukšu savilkt seglu siksnu un tu nemanot varēsi izpildīt manu pavēli. Bondā tu mums atkal pievienosies.

Kalps palocījās un aizjāja sāņus.

Greznais jātnieku pulks devās pa Senonorē un Sendenī ielām un drīz nokļuva priekšpilsētā. Svētā Lorenča ielas galā Indriķa zirgam atrisa sedlu siksna. Orsons pieaulekšoja, lai to savilktu, un viss notika tā, kā bija norunāts. Indriķis pievienojās karaļa svītai, bet uzticamais kalps iegriezās Tempļa ielā.

Kad Indriķis atkal piejāja pie karaļa, pēdējais ar Alansonas hercogu tā bija nogrimis sarunā par medījamā meža kuiļa vecumu un tā midzeni, ka Indriķa atpalikšanu nebija pamanījis vai vismaz izlikās neredzam.

Margerita tai laikā uzmanīgi novēroja apkārtējos un viņai šķita, ka Kārlis, paskatīdamies uz viņas vīru, it kā samulst. Nevērās hercogiene bija neparasti jautra. Tikpat jautrais Kokonna smīdināja dāmas ar dažādiem asprātīgiem nostāstiem.

Kas attiecas uz la Molu, tad viņam jau divreiz bija izdevies noskūpstīt Margeritas balto, zeltbārkstaino krūšu saiti. To viņš izdarīja ar tādu mīlētāja veiklību, ka notiekošo pamanīja tikai trīs četras personas. Stundas ceturksni pirms deviņiem mednieki sasniedza Bondē mežu.

Vispirms Kārlis apjautājās, vai mežakuilis nav aizbaidīts. Mežakuilis atradās savā midzenī un norīkotais dzinējs par viņu atbildēja.

Tad pasniedza brokastis. Izdzēris glāzi ungāru vīna un uzaicinājis dāmas apsēsties pie zemē uzklātā galda, karalis aizgāja. Viņu mocīja nepacietība un, lai īsinātu laiku, viņš devās aplūkot suņus. Savu zirgu viņš lika atsedlot. Kārlis atzinās, ka ar tik skaistu un spēcīgu zirgu viņam vēl nav izdevies jāt.

Karaļa prombūtnes laikā ieradās hercogs Gīzs. Viņš bija tā bruņojies, it kā būtu gatavojies nevis medībām, bet gan karam. Viņa divdesmit vai trīsdesmit pavadoņi bija tikpat labi bruņoti kā viņš pats. Hercogs vaicāja, kur ir karalis, un tad aizgāja pie viņa.

Tieši deviņos karalis pats deva signālu, pūzdams ragā. Visi sasēdāš zirgos un devās uz medību vietu. Ceļā Indriķim vēlreiz laimējās piejāt pie savas sievas.

- Vai neuzzinājāt kaut ko jaunu? - viņš vaicāja.

- Nē, - Margerita atbildēja. - Es tik ievēroju, ka mans brālis Kārlis mūs tā savādi uzlūko.

- Arī es to ievēroju, - atbildēja Indriķis.

- Vai jūs esat pietiekami uzmanīgs?

- Man ir krūšu bruņas, bet sānos lielisks medību duncis - smails kā adata un ass kā bārdas nazis. Ar to var pārcirst zelta dublonu.

- Lai Dievs jūs sargā! - Margerita nopūtās.

Piķieris deva zīmi. Mednieki bija sasnieguši mežakuiļa mirdzeni.

Kamēr visi šie vismaz ārēji jautrie un bezrūpīgie jaunie ļaudis auļoja uz Bondē mežu, Katrīna, uzspiedusi vērtīgajam dokumentam Kārļa aizmirsto zīmogu un satinusi to rullī, lika ieaicināt gvardes kapteini, kuram viņa pirms dažām dienām uz Serisas ielu bija aizsūtījusi vēstuli.

Kapteinis ienāca. Viņš bija ģērbies garā mētelī,, zem kura acīmredzot slēpās vesels arsenāls. Vienos sānos mēteļa krokās spīdēja gara kaujas zobena rokturis, bet labajā rokā viņš uzmanīgi turēja paslēptu dunci.

- O, tas esot jūs, moitsieurl - karaliene sacīja un apsēdās. - Jūs zināt, ka pēc Bērtuļa nakts, kurā jūs man izdarījāt tik svarīgus pakalpojumus, es apsolīju jūs neatstāt bez darba. Tagad ir jauka iespēja, kāda nezin vai otrreiz vēl radīsies. Tāpēc izmantojiet to.

- Es gaidu paskaidrojumus, augstība! Pēc ievada spriežot, es baidos…

- Jūs baidāties, ka būs jālieto vara? Kas par to? Cilvēks, kurš grib gūt slavu, nedrīkst no tās baidīties.

- Ticiet man, majestāte, esmu gatavs izpildīt ikvienu jūsu vēlēšanos.

- Tad izlasiet šo!

Un viņa pasniedza pergamentu.

- Kā? - kapteinis iesaucās. - Pavēle apcietināt Navarras karali?

- Kas tur ko brīnīties?

- Bet viņš taču ir karalis, majestāte! Patiesībā es baidos… Es neesmu galma cilvēks.

- Mana uzticība padara jūs par manu pirmo galminieku, monsieur Morvel, - atbildēja Katrīna.

- Pazemīgi pateicos, augstība, - slepkava šaubīdamies atteica.

- Tātad jūs uzņematies?

- Ja jūsu majestāte tā pavēl?

- Jā, es pavēlu!

- Ko jūs domājat darīt?

- Vēl skaidri nezinu, majestāte. Vai jūs, augstība, nedotu man kādu padomu?

- Ņemat līdzi divpadsmit uzticamus cilvēkus, ja vajadzīgs - arī vairāk.

- Saprotu, es ļoti pateicos, ka jūsu majestāte atļauj man brīvi rīkoties. Bet kur lai es Navarras karali apcietinu?

- Kur jūs to vēlētos?

- Visdrošākā vietā!

- Tad apcietiniet vinu Luvrā.

- Kur?

- Viņa paša guļamistabā.

Morvels palocījās.

- Kad, majestāte?

- Šovakar vai - vislabāk - naktī.

- Bet ja Navarras karalis apstrīdēs, ka pavēle ir īsta, kam gan nevar ticēt, tomēr…

- Gluži otrādi, monsieur. Tas ir iespējams.

- Viņš pretosies?

- Jādomā gan.

- Ko darīt tādā gadījumā?

- Ko jūs dariet, ja jums pretojas, kad jūs rīkojaties pēc karaļa pavēles un tādā gadījumā esat viņa vietnieks?

- Ja man piešķir to godu izpildīt šādu pavēli un ja nepaklausīgais ir vienkāršs muižnieks, es viņu nogalinu.

- Francijas karaļa dižciltīgai kārtai nav nekādas nozīmes, - Katrīna teica.

Morvels nobāla. Tagad viņš sāka saprast.

- O! - viņš iesaucās. - Vai ir jānogalina Navarras karalis?

- Kas jums liek viņu nogalināt? Vai pavēlē par to kas rakstīts? Karalis vēlas, lai Navarras Indriķi apcietina un iesloga Bastīlijā. Tas ir viss. Ja viņš ļausies apcietināties - labi. Bet tā kā viņš pretosies, mēģinās jūs nonāvēt…

Morvels nobālēja.

- … tad jūs aizsargāsieties, - Katrīna turpināja. - Tāds varonis kā jūs taču neļaus nogriezt sev galvu, nemaz neaizsargādamies! Un aizstāvoties var daudz kas gadīties. Jūs mani saprotat, vai ne?

- Jā augstība, bet…

- Jūs gribat, lai es pēc vārdiem "pavēlu apcietināt" vēl ar savu roku pierakstu: "dzīvu vai mirušu"?

- Atzīstos, kundze, ka tad man nebūtu nekādu šaubu.

- Labi.

Katrīna attina pergamentu un pierakstīja: "dzīvu vai mirušu".

- Ceru, ka tagad viss kārtībā, - viņa jautāja.

- Jā, majestāte, - Morvels atbildēja. - Jūsu majestāte man pavēlēja līdzi ņemt divpadsmit vīrus?

- Būs drošāk.

- Es lūdzu atļauju ņemt tikai sešus.

- Kāpēc?

- Šķiet, ka Navarras karalim nelaimēsies. Seši vīri varēs aizbildināties ar bailēm, ka apcietinātais varētu aizbēgt. Cita lieta, kad viņi būs divpadsmit. Tad katrs teiks, ka viņi varēja ļaut nogalināt pusi biedru, pirms aizskāra karaļa dzīvību.

- Labi! Dariet, kā ziniet. Es prasu tikai vienu - jūs paliksiet Luvrā un vairs nekur neaiziesiet.

- Kā es sameklēšu savus ļaudis, madame.

- Vai jūs to nevarat uzticēt kādam citam?

- Man līdzi ir uzticams kalps.

- Pasauciet viņu un izrīkojiet viņu! Vai jūs zināt karaļa ieroču zāli? Labi! Tur jums pasniegs brokastis un lur varēsit izrunāties ar savu kalpu.

- Kā mēs iekļūsim Navarras karaļa guļamistabā?

- Man ir visu istabu otrās atslēgas, - sacīja Katrīna, - bet Indriķa durvju aizbīdnis ir noņemts. Uz redzēšanos, monsieur dc Morvel! Es likšu jūs ievest karaļa ieroču kabinetā. Tikai neaizmirstiet, ka karaļa pavēle noteikti jāizpilda un nekāda aizbildināšanās netiks pieņemta. Neizdošanās kaitētu karaļa godam. Ievērojiet to!