Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Nu, - Margerita smaidīdama vaicāja, - kā tev klājas ar tavu varonīgo cīnītāju?

- Zvēru tev, mana dārgā karaliene, - hercogiene atbildēja, - ka tas ir pavisam teiksmains radījums. Viņa asprātībām nav gala. Turklāt viņš ir vislielākais pagāns, kādu tik īsts katolis savā prātā var iedomāties. Es viņa dēļ esmu vai galvu zaudējusi. Bet ko tu dari ar savu Apollonu?

- Ak! - Margerita nopūtās.

- O! Šis "ak" mani baida, dārgā karalien! Vai šis skaistais la Mols nav pārāk pieklājīgs un asarains? Ja tas tā ir, tad tev jāatzīstas, ka viņš uzvedas gluži pretēji savam draugam Kokonnam.

- Nē, ari viņš var iekarst, - sacīja Margerita. - Šis "ak" attiecas uz mani pašu.

- Ko tas nozīmē?

- Mīļā hercogien, tas nozīmē, ka es briesmīgi baidos viņā iemīlēties.

- Jo labāk! - iesaucās Anrieta. - Padomā tikai, cik mēs jauki tad dzīvosim! Drusku mīlēt arvien bijis mans ilgu sapnis, mīlēt daudz - tavējais. Cik skaisti, mana mīļā, gudrā karalicn, ļaut prātam atpūsties, lai sirds izjūt brīvības saldo tīksmi! O, Margerita, es jūtu, ka šis gads mums būs laimīgs!

- Tu tā domā? - sacīja karaliene. - Bet man, es pati nezinu - kāpēc, viss liekas kā sēru plīvuri ietīts. Mani ļoti interesē politika. Tu varētu uzzināt, vai tavs Anibāls patiešām ir uzticīgs manam brālim. Man ir svarīgi to zināt.

- Tu domā, ka viņš var būt kādam padevīgs? Viņš spēj upurēt tikai vienam - savai godkārei. Ja tavs brālis dos viņam spožas izredzes, viņš tam klausīs. Bet lai tavs brālis, kaut arī viņš ir Francijas princis, piesargās savu solījumu neievērot!

- Vai tiešām?

- Tā tas ir. Tici man, Margerita, ka brīžiem šis manis pieradinātais tīģeris mani baida. Nesen es viņam teicu: "Anibāl, sargieties mani pievilt!" Es to teicu jokodamās, skatīdamās viņā ar savām, kā to saka Ronsārs, smaragdzaļajām acīm.

- Un tad?

- Es biju pārliecināta, ka viņš atbildēs: "Es lai jūs pieviltu? Nekad!" Vai zini, ko viņš man atbildēja?

- Nē!

- Viņš atbildēja: "Sargieties arī jūs pievilt mani, kaut arī jūs būtu princese!" To teikdams, viņš man draudēja ne vien ar skatienu, bet arī ar pirkstu, kura smailais nags gandrīz vai pieskārās manai sejai. Tai brīdī viņam bija tik briesmīgs izskats, ka es nodrebēju, kaut gan mani, kā tu zini, tik viegli nemaz nevar sabiedēt.

- Viņš tev draudēja, Anrieta? Viņš uzdrošinājās?

- Mordieul Es taču arī viņam draudēju. Galu galā viņam ir ari tiesības. Nu, tagad tu redzi, ka viņš var būt padevīgs tikai līdz zināmai robežai vai, pareizāk, sakot, - līdz nezināmai.

- Tādā gadījumā es parunāšu ar la Molu, - Margerita domīgi noteica. - Vairāk tev nekas nav sakāms?

- Ir un kaut kas pat ļoti interesants. Tieši tāpēc es pie tevis arī ierados. Es saņēmu vēstuli.

- No Romas?

- Jā, ieradās mana vīra ziņnesis.

- Nu, kā veicas Polijā?

- Lieliski! Tu droši vien tiksi vaļā no sava brāļa Anžū hercoga.

- Tātad pāvests vēlēšanas ir apstiprinājis?

- Jā, mana dārgā.

- Un tu visu laiku klusēji? - Margerita iesaucās. - Ātrāk, ātrāk pastāsti man visus sīkumus!

- Tas jau arī ir viss, ko es zinu. Nē, pagaidi, es tev iedošu vīra vēstuli… Lūk! Tie ir Anibāla dzejoļi, šausmīgi dzejoļi, bet labākus viņš nemāk uzrakstīt. Nu, še tev vēstule. Nē, atkal nav. Tā ir zīmīte, ko es gribēju tev lūgt ar la Mola palīdzību nodot Anibālam. Nu, beidzot atradu!

Un Nevērās hercogiene pasniedza karalienei vēstuli. Margerita steidzīgi to atvēra un pārlasīja. Tiešām tajā bija tikai tas, ko viņa bija dzirdējusi no savas draudzenes.

- Kad tu saņēmi šo vēstuli? - karaliene jautāja.

- To atveda mana vīra sūtītais ziņnesis, kuram viņš bija pavēlējis vispirms iegriezties Gīzu pilī un nodot man vēstuli, bet pēc tam doties uz Luvru. Es lūdzu hercogu darīt tieši tā, jo zināju, ka vēstis no Polijas ļoti interesē karalienei. Tātad visā Parīzē tikai karalis, tu un es zinām šo jaunumu, ja vien cilvēks, kurš sekojis mūsu ziņnesim…

- Kas tas par cilvēku?

- O, kāds šausmīgs pienākums! Iedomājies tikai! Nelaimīgais ziņnesis ieradās galīgi nomocījies, saguris, viss vienos putekļos. Viņš jājis septiņas dienas un naktis bez apstājas.

- Bet kas tas par cilvēku?

- Pacieties, visu laiku ziņnesim sekoja riebīga izskata cilvēks. Viņš mainījis zirgus vienlaikus ar mūsu sūtni. Un jājis tikpat ātri kā viņš. Visu ceļu, četri simti ljē, mūsu nabaga ziņnesis gaidījis lodi mugurā. Abi reizē viņi piejājuši pie Senmarseļas caurlaides, abi aulekšojuši pa Muftara ielu, reizē iejājuši pilsētā. Pie Dievmātes katedrāles mūsu ziņnesis nogriezās pa labi, bet tas otrs nogriezies uz Šatlē laukumu un kā bulta traucies uz Luvru.

- Pateicos, labā Anrieta, pateicos! - iesaucās Margerita. - Tev taisnība: tās tiešām ir ļoti interesantas ziņas. Bet pie kā jāja otrs ziņnesis? Es to uzzināšu. Bet tagad atstāj mani vienu! Līdz vakaram Tizona ielā, vai ne? Rīt redzēsim medības. Paņem straujāku zirgu, lai mēs varētu aizbēgt un palikt vienatnē. Vakarā es tev pateikšu, kas tev jāuzzina no tava Kokonnas.

- Vai tu neaizmirsīsi nodot manu vēstuli? - Nevērās hercogiene smiedamās jautāja.

- Nē, nē, neuztraucies! Viņš to saņems laikā.

Tiklīdz hercogiene bija aizgājusi, Margerita pasauca Indriķi un pasniedza tam Nevērās hercoga vēstuli.

- O! - viņš iesaucās, to izlasījis.

Tad Margerita pastāstīja viņam par diviem ziņnešiem.

- Es pats redzēju, ka ziņnesis iejāja Luvras pilī, - Indriķis sacīja.

- Varbūt, ka viņš devies pie mātes karalienes?

- Nē. Es izgāju gaitenī, lai pats pārliecinātos, bet neviens tur neiegāja.

- Tādā gadījumā, - lūkodamās vīrā, teica Margerita, - viņš…

- Būs devies pie jūsu brāļa, Alansonas hercoga?

- Jā. Bet kā to uzzināt?

- Vai nevajadzētu ataicināt kādu hercoga kalpu un paprasīt tam? - Indriķis ieteica.

- Jums taisnība, sire, - Margerita piekrita, būdama priecīga par vīra priekšlikumu. - Es aizsūtīšu pēc grāfa de la Mola. Gijona, Gijona!

Jaunā meitene ienāca.

- Man nekavējoties jārunā ar grāfu de la Molu, - sacīja Margerita. - Sameklē viņu!

Gijona aizsteidzās. Indriķis nosēdās pie galda, uz kura gulēja vācu grāmata ar Alberta Dīrera gravīrām, un sāka to aplūkot tik uzmanīgi, ka, la Molam ienākot, nepagriezās un pat galvu nepacēla.

Ieraudzījis pie Margeritas karali, jauneklis apstājās pie durvīm. Viņš nobāla un nevarēja pateikt ne vārda.

- Grāf de la Mol, vai jūs nezināt, kas pie Alansonas hercoga šodien dežūrē?

- Kokonna, majestāte, - la Mols atbildēja.

- Lūdzu, papūlaties no viņa uzzināt, vai viņš nav ievedis pie hercoga apputējušu cilvēku, kurš, spriežot pēc izskata, ieradies no tālienes?

- Baidos, ka viņš to neteiks, jūsu augstība. Pēdējas dienās viņš ir ļoti drūms un nelabprāt runā.

- Tiešām? Tādā gadījumā nododat viņam šo zīmīti, tad viņš droši vien paliks laipnāks un runīgāks.

- No hercogienes? O, šī zīmīte, es galvoju, ka man veiksies!

- Pasakiet, - Margerita klusinātā balsī teica, - ka šī zīmīte dod viņam tiesības ierasties viņam zināmajā namā.

- Beflcas ar mani? - la Mols čukstēja,

- Jūs tik pasakiet savu vārdu, un viss būs kārtībā.

- Dodiet zīmīti šurp! - la Mols sacīja. - Ar šo mīlas vēsti es iegūšu visu, ko vien vēlaties.

Viņš aizgāja.

- Rīt mēs zināsim, vai Alansonas hercogs saņēmis kādas vēstis no Polijas, - pagriezusies pret vīru, Margerita mierīgi teica.