Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- La Mol!…'

- Nepārtrauciet mani, dārgā Margerita! Vēl stāsta, ka jūs šo uzticamo draugu sirdis glabājot zelta kārbiņās iebalzamētas, un brīžiem šīs skumjās atliekas apveltījot ar maigiem skatieniem un skumjām atmiņām par laimi. Jūs nopūšaties, mana karaliene, jūsu dzidrais skats satumst? Tātad tā ir taisnība. Labi! Padariet mani par savu visdievinātāko, vislaimīgāko no jūsu mīļākajiem. Citiem jūs ievainojat sirdis un tad uzglabājat tās par piemiņu. Manā labā jūs izdarījāt vairāk, jūs pakļāvāt manu galvu briesmām… Labi! Margerita, zvēriet pie Dieva, kas šajā istabā jau izglāba man dzīvību, zvēriet, ka glabāsit manu bendes nocirsto galvu, - es jūtu, ka tā tas notiks, - un reizēm pieskarsities tai ar savām saldajām lūpām. Zvēriet, Margerita, un es, zinādams, ka mani gaida tāda samaksa, ja vajadzēs, būšu nodevējs un nelietis, būšu jums padevīgs ar miesu un dvēseli, kā jūsu mīļākais un līdzbiedrs!

- O, kāds neprāts, mans dārgais! - iesaucās Margerita. - Mīla padara tevi aklu.

- Zvēriet!

- Tu gribi, lai es zvēru?

- Jā, uzlikusi roku uz šīs sudraba kārbiņas vāka krusta. Zvēriet!

- Labi, - Margerita piekrita. - Ja tavas drūmās aizdomas piepildīsies, zvēru tev, likdama roku uz šī krusta, ka tu būsi mans, dzīvs vai miris, līdz tam brīdim, kamēr es pati būšu dzīva. Ja es nevarēšu tevi glābt no briesmām, kurām tu būsi pakļauts vienīgi manis dēļ, - es to zinu, - es izpildīšu tavu lūgumu. Es došu tavai nabaga dvēselei kaut vai to vienīgo apmierinājumu, kuru tu tagad lūdzi.

- Vēl vienu vārdu, Margerita! Tagad es esmu gatavs mirt, nāve mani vairs nebaida. Bet varbūt mums laimējas un cs palieku dzīvs. Navarras karalis būs karalis, bet jūs būsiet karaliene. Tagad jūsu attiecības ir vēsas, bet tad jūs iemīlēsit viens otru un mani aizmirsīsit. Margerita, dārgā Margerita! Ar vienu vārdu jūs man atveldzējāt nāves šausmas, lad ielīksmojiet mani arī ar dzīves rožainajām cerībām!

- Nebaidies, es esmu tava ar miesu un dvēseli, - Margerita iesaucās, no jauna uzlikdama roku uz krusta. - Ja es došos prom, tu man sekosi. Ja karalis atteiksies ņemt tevi līdz, es arī palikšu.

- Un jūs neuzdrošināsities pretoties?!

- Mans maigākais draugs, manas dvēseles mīlas zieds, tu nepazīsti Indriķi. Viņš tiecas tikai pēc viena - kļūt par karali. Tā ir viņa vienīgā vēlēšanās. Tās īstenošanai viņš ir gatavs ziedol visu, kas viņam ir un, protams, ar vēl lielāku prieku to, kas viņam nepieder. Uz redzēšanos!

- Jūs mani padzenat? - smaidīdams jautāja la Mols.

- Ir jau vēls.

- Jā. Bet kur lai es eju? Manā istabā ir Alansonas hercogs un de Muī.

- O, pareizi, - Margerita skumji pasmaidīja. - Bez tam man ar jums vēl kaut kas jāpārrunā par iecerēto sazvērestību. Kopš šīs nakts la Mols vairs nebija vienkāršs karalienes mīļākais un varēja augsti turēt galvu, kurai bija lemta tik skaista nākotne. Un tomēr brīžiem viņa sejā bija redzamas skumjas un smagas domas dziļās grumbās sagūla kādreiz tik jautrā, bet tagad bezgala laimīgā jaunekļa baltajā pierē.

Aiziedams no de Sovas kundzes, Indriķis teica:

- Ejiet gulēt, Šarlote, izliekaties, kas esat nopietni slima, un rit nevienu nepieņemiet.

Šarlote paklausīja, pat nepūlēdamās noskaidrot, kāda iemesla dēļ karalis dod šādu pavēli.

Bet viņa zināja, ka Indriķim bija daudz noslēpumu, kurus viņš nevienam neuzticēja un kurus viņš baidījās izpaust pat miegā. Tāpēc viņa izpildīja visu, ko viņš vēlējās, būdama pārliecināta, ka arī karaļa visdīvainākajam prasībām ir nopietns pamats.

Tajā vakarā viņa Dariolai žēlojās par stiprām galvassāpēm un reiboni. Šīs slimības pazīmes viņai bija ieteicis Indriķis.

Otrā rītā baronese izlikās, ka gribētu piecelties, bet izlikusi kājas uz grīdsegas, viņa sacīja, ka jūtoties ļoti nespēcīga un atkal atgūlās.

Šī slimība, par kuru Indriķis jau stāstīja Alansonas hercogam, bija pirmais jaunums, par kuru ziņoja Katrīnai, kad viņa prasīja, kāpēc de Sovas kundze nav klāt viņas rīta tualetes laikā.

- Viņa ir slima, - atbildēja Lotringas princese.

- Slima! ~ Katrīna nicīgi noteica. Ne vaibsts viņas sejā neliecināja, ka šī vēsts viņai bija tīkama. - Slinkums, cits nekas!

- Nē, augstība, - princese paskaidroja, - Sovas kundze bija jau piecēlusies, bet galvassāpes un nespēks piespieda viņu atkal likties gultā.

Katrīna klusēja un, slēpdama savu prieku, pagriezās pret logu. Pagalmā viņa ieraudzīja Indriķi, kurš sarunājās ar kādu jaunekli. Ļauna līksme un slēptas bailes iesmeldza karalienes sirdī.

- Man liekas, ka mans znots šorīt izskatās bālāks nekā parasti. Vai ne? - viņa jautāja gvardes kapteinim.

Viņa bija maldījusies. Indriķis jutās veselāks kā jebkad. Galminieki lēnām izklīda. Karalienes istabā palika tikai četri uzticamākie augstmaņi. Drīz vien Katrīna ļāva iet ari viņiem, sacīdama, ka vēlas palikt viena.

Kad viņi aizgāja, māte karaliene aizslēdza durvis, piegāja pie sienā iebūvētā slepenā skapja un izņēma kādu grāmatu, kuras saplēstās lapas liecināja, ka tā bieži tiek lietota. Katrīna nolika grāmatu uz galda, atvēra aizzīmētā vietā, atzvēlās uz galda un, atbalstījusi galvu rokās, sāka lasīt.

Pareizi, - viņa nomurmināja un tad lasīja tālāk: "..galvassāpes, vispārējs nespēks, sāpes acīs, uztūkušas smaganas..". Patlaban viņa sūdzas tikai par galvassāpēm… Gan jau būs arī citas pazīmes. Viņa turpināja lasīt: "Tad sākas kakla iekaisums. Tas pāriet uz kuņģi, apņem sirdi kā ugunīgā gredzenā un satriec smadzenes kā negaidīts zibens spēriens. Drudzis ilgst apmēram sešas stundas, karsonis - divpadsmit, trieka - divdesmit, agonija - sešas. Kopā - trīsdesmit sešas stundas." Bet kāpēc Indriķis vēl ir uz kājām? Varbūt tāpēc, ka viņš ir vīrietis un viņam ir stipra veselība? Vai arī viņš pēc baroneses noskūpstīšanas būs iedzēris ūdeni un noslaucījis lūpas?

Katrīna nepacietīgi gaidīja pusdienas. Indriķis vienmēr ēda pie karaļa galda. Viņš atnāca, žēlojās par galvassāpēm, neko neēda un tūdaļ pēc pusdienām aizgāja. Katrīna dzirdēja viņa nedrošos soļus un pavēlēja Indriķi izsekot. Spiegs ziņoja, ka Navarras karalis iegājis pie de Sovas kundzes.

- Viņš pats dodas pretī nāvei, - Katrīna nodomāja. - Tagad viņam vairs nav glābiņa.

Navarras karalis tiešām devās pie baroneses de Sovas. Viņš gribēja tai pateikt, lai viņa turpina tēlot savu slimību. Nākamajā dienā Indriķis visu rītu neizgāja no savas istabas un neieradās arī pie pusdienu galda, stāstīja, ka de Sovas kundze kļūstot arvien slimāka. Galmā sāka izplatīties visādas baumas.

Katrīna bija uztraukta. Ambruāzs Parē jau dienu iepriekš bija aizsūtīts uz Senžermenu pie kāda saslimuša karalienes mīluļa. Tātad pie Indriķa un Sovas kundzes varēja aicināt Katrīnai padevīgu cilvēku, kurš teiks tikai to, ko tam pavēlēs. Ja arī nejauši gadīsies kāds cits ārsts, kas, atklādams noindēšanas mēģinājumu, sacels šausmas visā galmā (tas jau ne vienu reizi vien bija dzirdējis par līdzīgiem nozāļošanas gadījumiem), ari tad varēs rast izeju. Māte karaliene ļoti paļāvās uz galmā izplatītajam tenkām par Margeritas greizsirdību. Tenkas bija izlaidusi pati Katrīna.

Un tāpēc viņa mierīgi gaidīja liktenīgo brīdi, kad atvērsies durvis un ieskries bālais, izbiedētais pāžs un kliegs: "Majestāte, Navarras karalis mirst, bet baronese de Sova jau ir beigta!"

Pulkstenis nosita četri pēcpusdienā. Katrīna apsēdās pie putnu būra un vairākiem retas sugas putniem sāka mest biskvītu drupačas. Šos putnus viņa vienmēr pati baroja. Kaut gan karalienes seja bija mierīga, bet drūma, taču katrs visniecīgākais troksnītis viņu ļoti uztrauca. Pēkšņi atvērās durvis.