Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Šeit?… - dc Muī brīnījās.

- Viņš negribēja šurp nākt, - paskaidroja Margerita, - es pati viņu te ievedu.

- Tātad jūs?…

- Es visu nojautu.

- Redzat nu, monsieur de Muī, - karalis aizrādīja, - varēja pat nojaust.

- Monsieur de Muī, - Margerita turpināja, - šorīt salikās ar Alansonas hercogu kādā no viņa galminieku istabām.

- Es zināju, ka Alansonas hercogs pūlēsies jūs satikt, - teica Indriķis.

- Tā ir jūsu vaina, sire. Kāpēc jūs stūrgalvīgi noraidījāt manu priekšlikumu?

- Jūs atteicāties? - izsaucās Margerita. - Tātad es neesmu maldījusies, to nojauzdama?

- Man par jums jāsmejas, - sacīja Indriķis, šūpodams galvu. - Pie manis ienāk cilvēks un sāk stāstīt par troni, apvērsumu un iznīcināšanu. Viņš to saka man, karalim Indriķim, kuru pacieš vienīgi viņa atturības dēļ, man, hugenotam, kuru apžēloja vienīgi ar noteikumu, ka viņš spēlēs katoli! Vai jūs tiešām domājat, ka es varēju piekrist jūsu piedāvājumama istabā, kurā nav nekādas drošības? Velns lai parauj! To var iedomāties tikai bērni vai muļķi!

- Bet vai jūs, majestāte, kaut ar zīmi nevarējāt man dot kādu cerību stariņu?

- Ko jums teica Alansonas hercogs, de Muī? - jautāja Indriķis.

- Tas nav mans noslēpums, sire.

- Ak, Dievs! - Indriķis nepacietīgi iesaucās, būdams saniknots, ka viņam ir darīšana ar cilvēku, kurš tik maz viņu saprot. - Es negribu zināt, kādus priekšlikumus viņš jums piedāvāja; man jāzina tikai viens - vai viņš ir dzirdējis un noklausījies mūsu sarunu?

- Jā, sire, viņš ir noklausījies un dzirdējis visu.

- Viņš ir noklausījies un dzirdējis! Un jūs pats to sakāt, dc Muī? Jūs esat slikts sazvērnieks! Ja es būtu piekritis jūsu priekšlikumam, mēs abi būtu pazuduši cilvēki. Es, protams, nezināju, ka hercogs noklausās, bet man bija aizdomas. Ja ne viņš, tad mūs varēja noklausīties kāds cits, piemēram, Anžū hercogs, Kārlis IX vai māte karaliene. Jūs nesaprotat Luvrā tik bieži li&otos vārdus: "Arī sienām ir ausis." Pazīdams šīs sienas, es taču nevarēju būt atklāts. Diezgan, de Muī, diezgan! Es redzu, ka jūs Navarras karali pārāk zemu vērtējat, un tāpēc mani pārsteidz tas, ka jūs tomēr esat ieradušies piedāvāt man karaļa troni.

- Sire, vai tad tiešām, atteikdamies no kroņa, jūs nevarējāt dot kādu zīmi?! - sacīja de Muī. - Tad es nebūtu padevies izmisumam, nebūtu domājis, ka viss zaudēts.

- Velns un elle! - iesaucās Indriķis. - Ja jau Alansonas hercogs noklausījās, tad nav brīnums, ka viņš mūs arī redzēja. Vai zīme nevar būt tikpat bīstama kā vārds? Klausieties, de Muī, - paskatījies visapkārt, karalis turpināja, - ari tagad, šai istabā es baidos, ka mūs kāds nenoklausās, un tomēr cs saku: de Muī, atkārtojiet savu priekšlikumu!

- sire, - de Mui izmisumā izsaucās, - tagad es piederu Alansonas hercogam!

Margerita sasita skaistās rokas.

- Tātad par vēlu! - viņa sacīja.

- Gluži otrādi, - norūca Indriķis, - saprotiet taču, ka arī tur skaidri redzama Dieva žēlastība. Palieciet Fransuā sabiedrotais, de Muī, tas būs mūsu glābiņš. Vai tu tiešām domā, ka es, Navarras karalis, varu galvot par savu pavalstnieku drošību? Nē! Jūs visus nogalinās, ja radīsies kaut vismazākās aizdomas! Francijas princis - tas ir pavisam kas cits! Papūlies iegūt kādus pierādījumus, de Muī, prasi garantijas! Neapmierinies tikai vārdiem un solījumiem. Tu esi pārāk vientiesīgs un to pieproti.

- O, sire Ticiet man, tikai izmisums par jūsu atteikšanos mani iegrūda hercoga rokās. Es baidījos, ka viņš, zinādams par mūsu noslēpumu, varētu mūs nodot.

- Bet tagad tu zini viņa noslēpumu, un tikai no tevis ir atkarīgs, vai tu šo noslēpumu izmantosi, kā pienākas. Ko viņš vēlas? Vai grib kļūt par Navarras karali? Jauki, apsoli viņam troni! Ko vēl viņš grib? Atstāt galmu? Dod viņam iespēju aizbēgt, strādā viņa labā tāpat kā manā. Un pēc tam izmanto viņu kā vairogu, vērs viņu pret visiem cirtieniem, kas mērķēti mums. Kad būs jābēg, mēs bēgsim abi; kad būs pienācis laiks cīnīties un valdīt - es valdīšu viens!

- Sargieties no hercoga! - Margerita brīdināja. - Šis cilvēks dzeļ, viņam ir tumša dvēsele, viņš nepazīst ne naida, nc mīlas. Pret saviem draugiem viņš arvien izturas tāpat kā pret saviem ienaidniekiem un pret saviem ienaidniekiem tāpat kā pret saviem draugiem.

- Vai viņš jūs gaida, de Muī? - Indriķis vaicāja.

- Jā, sire.

- Kur?

- Abu galminieku istabā.

- Kad?

- Pirms pusnakts.

- Pašlaik vēl nav vienpadsmit, - Indriķis teica. - Tātad laika diezgan. Iesim, de Muī!

- Vai mēs varam uz jums paļauties? - Margerita jautāja de Muī.

- Protams, kundze, - atbildēja Indriķis tajā sirsnīgajā pārliecībā, ar kuru viņš vēlāk iekaroja tik daudzu sirdis. - Monsieur de Muī personība neļauj par to šaubīties.

- Jums taisnība, sire, - jauneklis atbildēja. - Bet jūsu vārds man nepieciešams, jo to prasīs partijas vadoņi. Jūs neesat īsts katolis, vai ne?

Indriķis paraustīja plecus.

- Jūs neatsakāties no Navarras karaļvalsts kroņa?

- Es neatsakos ne no viena kroņa, de Muī. Es tikai atstāju sev tiesības izvēlēties labāko; to, kurš būs izdevīgs man un jums.

- Bet ja nu jūs apcietina? Vai jūs, majestāte, tādā gadījumā apsolāties par visu klusēt, kaut arī jūs spīdzina?

- Dievs lai ir mans aculiecinieks, de Muī!

- Vēl vienu vārdu, sire! Kur es jūs varēšu satikt?

- Rīt cs jums aizsūtīšu savas istabas atslēgu. Jūs varēsit apmeklēt mani pēc savas vēlēšanās un jebkurā laikā. Alansonas hercogs atbildēs par visu. Pagaidām izmantojiet šīs mazās kāpnītes! Es jūs pavadīšu. Pa to laiku karaliene ievedīs jūsu līdzinieku sarkanajā mētelī, kurš pašlaik apsargā durvis. Man šķiet, ka nevienam nevajag zināt, ka jūs esat divi. Vai ne, de Muī? Vai ne, Margerita?

Un Indriķis smaidīdams palūkojās uz sievu.

- Jā, - atbildēja Margerita, nemaz nesamulsdama, - žēl tikai, ka grāfs de la Mols kalpo manam brālim Alansonas hercogam.

- Tādā gadījumā papūlaties, lai viņš klust par mūsu prickritēju, - Indriķis nopietni sacīja. - Nežēlojiet ne solījumus, ne zeltu. Visa mana kase ir jūsu rīcībā.

- Ja jūs vēlaties, - atbildēja Margerita ar to saldo smaidu, kāds tik īpatnējs ir reibuma pilnajām Bokačo sievietēm, - es izmantošu visus spēkus, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.

- Labi, kundze, ļoti labi! Bet jūs, de Muī, sagūstiet hercogu!

Visas tās sarunas laikā, kuru mēs aprakstījām iepriekšējā nodaļā, la Mols un Kokonna stāvēja sardzē. La Mols bija mazliet noskumis, Kokonna - norūpējies.

- Ko tu par visu to domā, mīļais draugs? - la Mols jautāja.

- Es domāju, ka tur veidojas kāda galma intriga, - pjemontietis atbildēja.

- Vai vajadzības gadījumā tu šajā intrigā piedalītos?

- Mans dārgais, klausies, ko es tev teikšu, un liec aiz auss, - Kokonna atbildēja. - Visās galma viltībās, visās valdnieku blēdībās mēs esam tikai ēnas. Tur, kur Navarras karalis pamet savas spalvas atliekas vai Alansonas hercogs - sava mēteļa gabalu, mēs atdodam dzīvību. Karalienei tu tici iedomu dēļ, viņa tev - kaisles dēļ, tas arī ir viss. Vari pazaudēt galvu mīlas dēļ, bet nezaudē to politikas dēļ.

Tas bija prātīgs padoms. Klausoties Kokonnā, la Mols šķita pavisam nobēdājies.

- Man mīla pret karalieni nav vienīgi iekāre, Anibāl, - viņš teica. - Es viņu mīlu, mīlu no visas sirds. Vai tā ir laime vai nelaime, es nezinu. Tu varbūt teiksi, ka tas ir neprāts? Jā, piekrītu, ka es esmu neprātīgs. Bet tu, Kokonna, esi apdomīgs un tu nedrīksti ciest manas muļķības dēļ, un dalīties ar mani nelaimē. Ej pie Alansonas hercoga un negrūd sevi postā.