Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Bet ja nu es lūgtu paskaidrojumus? - viņa teica. - Ceru, ka uz manu vārdu jūs varat paļauties.

- Diemžēl, es jums nevaru neko paskaidrot, godātā kundze.

- Tomēr, monsieur…

- Majestāte, jūs varat mani nonāvēt, bet nevarat piespiest nodot manus jaunos draugus.

- Bet jūsu vecie draugi? Vai uz viņiem jūs vairs nemaz nevarai paļauties?

- Uzticīgiem, jā; bet tiem, kuri nodevuši ne vien mūs, bet arī sevi - ne.

Uztraukusies par de Muī vārdiem, Margerita droši vien viņam vēl būtu kaut ko jautājusi, bet šajā brīdī ieskrēja Gijona.

- Navarras karalis! - viņa sauca.

- No kurienes viņš nāk?

- Pa slepeno gaileni.

- Izvadi šo kungu pa otrām durvīm.

- Tas nav iespējams, kundze! Vai dzirdat?

- Klauvē?

- Jā, pie otrām durvīm.

- Kas tur klauvē?

- Nezinu.

- Paskaties un paziņo man!

- Madame, - de Muī ierunājās, - es atļaušos aizrādīt, - ja Navarras karalis atrod mani šeit šādā laikā un ģērbā - es esmu pazudis!

Margerita paņēma de Muī pie rokas, un aizveda viņu uz pazīstamo kabinetu.

- Ejiet iekšā! - viņa teica. - Tur jūs jutīsities tikpat drošs kā savās mājās.

De Muī iegāja kabinetā un, tiklīdz bija paspējis aizvērt durvis, tā ienāca Indriķis.

Šoreiz Margeritai uztraukums nebija jāslēpj: liela neattiecās uz mīlu. Viņa tikai bija mazliet skumja un norūpējusies.

Indriķis to tūdaļ ievēroja.

- Jūs bijāt aizņemta? - viņš vaicāja.

- Es… sire, es vienkārši aizsapņojos.

- Jauka nodarbošanās, madame. Jūs izskatāties burvīga! Arī es sapņoju. Tikai jūs to darāt vientulībā, bet es atnācu savus sapņus pastāstīt jums.

Margerita karalim mīļi uzsmaidīja un norādīja uz krēslu, pati apsēzdamās uz glīta melnkoka sēdekļa. Abi laulātie draugi kādu brīdi klusēja. Indriķis pirmais pārtrauca klusumu.

- Es atcerējos, - viņš teica, - ka mūsu nākotnes sapņi ir visai līdzīgi. Kaut arī mēs kā vīrs un sieva viens no otra esam tik tālu, taču rūpes par mūsu abu likteni mūs tuvina.

- Tiesa gan, sire.

- Ja es nemaldos, jūs man solījāties būt ne tikai mana uzticamā sabiedrotā, bet arī aktīva līdzkarotāja cīņā par mūsu abu labāku nākotni?

- Jā, sire, un man ir tikai viens lūgums: ķeraties ātrāk pie iecerētā un dodiet man iespēju strādāt.

- Jūsu vēlēšanās man patīk. Tai dienā, kurā, pateicoties jūsu drošajai aizbildniecībai, es sāku ccrēt, ka mani atstās dzīvu, es izdomāju kādu plānu. Liekas, ka jūs taču nekad neiedomājāties, ka cs no šī plāna varētu atteikties?

- Sire, es nešaubos, ka jūsu bezrūpība ir tikai izlikšanās. Es ticu nc vteu astrologu pareģojumiem, bet arī jūsu ģēnijam.

Ut ko jūs darītu, ja kāds šos nodomus gribētu izjaukt, draudētu mūs pazemot vēl vairāk nekā tagad?

- Es cīnītos jums līdzās - slepeni vai atklāti, - ar šo cilvēku, lai kas viņš arī būtu.

- Liekas, ka jūs katrā laikā drīkstat apmeklēt savu brāli Alansonas hercogu? - Indriķis turpināja. - Viņš jums uzticas un ir pret jums ļoti maigs. Vai jūs tagad neieietu pie viņa un nepārliecinātos, vai viņš ar kādu slepeni neapspriežas?

Margerita nodrebēja.

- Ar ko, sirel

- Ar de Muī.

- Par ko?

- Par to, kā izjaukt mūsu, nu, vismaz manus nodomus.

- Runājiet klusāk, sire, - sacīja Margerita, - pamezdama skatu uz kabineta pusi.

- Oho! - Indriķis iesaucās. - Jau atkal viens! Šo kabinetu lik bieži apmeklē, ka jūsu istabas kļūst pārāk neērtas.

Margerita pasmaidīja.

- Vai tur atkal tas pats la Mols? - Indriķis jautāja.

- Nē, sire. Tur ir de Muī.

- Kā? - Indriķis izsaucās priecīgā izbrīnā. - Tātad viņš nav pie Alansonas hercoga? Pasauciet viņu drīzāk, man ar viņu jārunā!…

Margerita steidzās uz kabinetu, atvēra durvis, un, paņēmusi de Muī pie rokas, atveda viņu pie Navarras karaļa.

- Ak, kundze, - jaunais hugenots pārmetoši sacīja, viņa balsī bija vairāk skumju kā rūgtuma, - jūs mani tomēr nodevāt, kaut gan solījāties to nedarīt. Ja nu es iedomājos atriebties un savukārt pastāstu…

- Neatriebjaties vis, de Muī, - Indriķis viņu pārtrauca, paspiezdams viņam roku, - vai vismaz uzklausiet mani līdz galam! Lūdzu, parūpējaties, lai mums neviens netraucētu, - viņš piebilda, uzrunādams karalieni.

Tiklīdz Indriķis to bija pateicis, iesteidzās pārbiedētā Gijona un kaut ko iečukstēja Margeritai ausī. Karaliene nekavējoties piecēlās un Gijonas pavadībā steidzās uz priekšistabu. Indriķis tūdaļ pārmeklēja visu istabu. Mazliet uztraukts, de Muī vēroja karaļa rīcību, drošinādams sevi, ka zobens, kas karājās viņam pie sāniem, vajadzības gadījumā pratīs saimnieku aizsargāt.

Priekšistabā Margerita ieraudzīja la Molu, kurš, neievērodams Gijonas lūgumu, bija pieprasījis viņu ielaist pie karalienes.

Kokonna stāvēja draugam aiz muguras, gatavs steigties palīgā vai aizsargāt viņa aizmuguri.

- O, tas esat jūs, grāf de la Mol! - Margerita iesaucās. - Kas jums kaiš? Jūs esat tik bāls un drebat!

- Grāfs dc la Mols tik stipri klauvēja pie durvīm, ka man vajadzēja atvērt, kaut gan jūsu majestāte to bija aizliegusi, - taisnojās Gijona.

- Ko tas nozīmē? - Margerita bargi jautāja.

- Majestāte, es jūs gribēju brīdināt, ka pie jums ienāca kāds svešinieks vai par zaglis, kas bija tērpies manā mētelī un cepurē, - la Mols teica.

- Jūs maldāties, grāf. Jūsu mētelis ir jums mugurā un cepure - galvā, kaut gan runājat ar karalieni.

- O, piedodiet, kundze, piedodiet! - iesaucās de la Mols, steidzīgi noņemdams cepuri. - Dievs ir mans liecinieks, ka es cienu jūsu majestāti!

- Bet ticēt gan neticat?

- Ko lai es daru, - la Mols žēlojās, - ka pie jums ir kāds vīrietis, kurš ģērbies tieši tāpat kā es un varbūt izmanto arī manu vārdu?…

- Kas tas par vīrieti? - jautāja Margerita, lēni spiezdama nelaimīgā mīļākā roku. - Skatieties šurp! Es atvilkšu aizkarus, un jūs redzēsit divus cilvēkus.

To teikdama, Margerita atbīdīja ar zeltu izšūto samta aizkaru un la Mols ieraudzīja Indriķi, kurš sarunājās ar kādu nepazīstamu vīru ķirškrāsas mētelī. Kokonna, kuru ziņkārība mocīja tik stipri, it kā runa būtu par viņu pašu, arī paskatījās un pazina de Muī. Abi draugi izbrīnā apmulsa.

- Ceru, ka tagad jūs būsit nomierinājies, grāf, - Margerita teica. - Palieciet pie manas istabas durvīm un neielaidiet nevienu. Ja kāds parādās, kaut tikai uz trepēm, brīdiniet mūs!

La Mols nomierinājās un padevīgs kā bērns izgāja gaitenī un paskatījās uz Kokonnu, kurš tāpat paskatījās uz viņu, Vēl ncaltapušies no pārsteiguma, viņi abi jau atradās aiz durvīm.

- De Muī! - Kokonna izdvesa.

- Indriķis! - la Mols nopūtās.

- Dc Muī tavā ķirškrāsas mētelī, ar tavu balto spalvu un roku, kuru vēcina tāpat kā tu!

- Jā, - la Mols atteica. - Bet ja viņi nerunā par mīlu, tad bez šaubām viņi par kaut ko apspriežas.

- Mordieu! Nu reiz arī mūs iejauca politikā! - Kokonna dusmojās.

Margerita atgriezās guļamistabā un nosēdās līdzāš abiem sarunas

biedriem. Šajā neilgajā laikā viņa bija izdarījusi daudz: Gijona uzmanīja slepeno eju, bet la Mols ar Kokonnu sargāja durvis.

- Kā jums šķiet, kundze, vai mūsu sarunu var noklausīties? - Indriķis jautāja sievai.

~ Istabai ir divkāršas sienas un starpsienas pildītas ar vilnu. Sarunas nevar noklausīties, - Margerita atbildēja.

- Es paļaujos uz jums, - Indriķis pasmaidīja un uzrunāja de Muī: Tātad… - karalis pazemināja balsi, - ko jūs šeit meklējat?