Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Kas notika tālāk? - Margerita jautāja, cerēdama jauno grāfu pieķert.

- Nezinu, kurp aizveda manu draugu, var būt, ka uz elli. Es gan nokļuvu paradīzē.

- No kurienes jūs pārāk lielās ziņkārības dēļ izdzina?

- Gluži pareizi, kundze, jūs ļoti labi zīlējat. Nepacietīgi es gaidīju rītausmu, lai redzētu, kur cs īsti atrodos, bet puspiecos atkal ienāca tā pati kalpone, aizsēja man acis un izveda mani no nama. Panākusi līdzi apmēram simts soļus, viņa mani nozvērināja nenoņemt no acīm saiti, pirms nebūšu noskaitījis līdz piecdesmit, un aizgāja. Es noskaitīju līdz piecdesmit, noņēmu saiti un redzēju, ka atrodos uz Svētā Antonija ielas, iepretīm Žuī ielai.

- Un tad?

- Tad, kundze, es jutos tik laimīgs, ka nemaz neievēroju, ka man uzbrūk četri nelieši, no kuriem ar pūlēm varēju atrauties. Bet tagad, kad esmu atradis šo spalvu, mana sirds priekā dreb.

Spalvu es uzglabāšu kā aizvadītās svētlaimīgās nakts dārgāko piemiņu. Tikai viens gan manu prieku mazina… Es nezinu, kur atrodas mans draug§.

- Vai viņš Luvrā nav atgriezies?

- Nē, kundze. Es viņu nesekmīgi izmeklējos visur.

La Mols noskumis izpleta rokas, turklāt viņa mētelis atvērās, atsedzot stipri saplēsto kamzoli.

- Mans Dievs, kāds gan izskatās jūsu kamzolis! - Margerita iesaucās.

' - Jā, kamzolis ir nožēlojams, - atbildēja la Mols, kuram nebija

patīkami, ja kāds to redzēja. - Redziet, kundze, redziet!

- Kāpēc neuzvilkāt citu kamzoli, kad bijāt atgriezies Luvrā? - karaliene prasīja.

- Mana istaba bija aizņemta.

- Jūsu istaba aizņemta? - Margerita brīnījās un viņas acīs atplaiksnījās ziņkāre. - Kas tur varēja būt?

- Viņa gaišība…

- Tss! - Margerita viņu pārtrauca.

Jauneklis apklusa.

- Kas pavada manas nestuves? - karaliene latīniski jautāja.

- Divi nāži un ieročnesējs - la Mols taiā pašā valodā atbildēia

- Lieliski, tie ir mežoņi! Sakiet, la Mol, ko jūs savā istabā salikāt?

- Hercogu Fransuā.

- Ko viņš tur darīja?

- Nezinu.

- Kas vēl tur bija?

- Kāds svešinieks.

- Dīvaini, - Margerita brīnījās. - Un jūs apgalvojat, ka jūsu draugs Kokonna nav atrodams? - viņa turpināja franciski.

- Es neatradu, un jūsu majestātei par to jau ziņoju. Tāpēc esmu ļoti nobēdājies.

- Labi, - Margerita nopūlās, - es jūs vairs neaizkavēšu. Man tomēr liekas, ka jūsu draugs drīz vien atradīsies arī bez meklēšanas. Tomēr - meklējiet vien!

Karaliene pielika pie lūpām pirkstu. Ja šī kustība nenozīmēja klusēšanu, tad tā nozīmēja kaut ko citu, kas jaunekli ļoti sajūsmināja.

Nestuves turpināja ceļu, bet la Mols, gribēdams savu meklēšanu pabeigt godam, iegriezās Svētā Antonija ielā. Iepretim Žuī ielai viņš apstājās.

Pagājušajā naktī šai vietā divas kalpones viņam un Kokonnam bija aizsējušas acis. Viņš pagriezās pa labi, noskaitīja divdesmit soļus un atradās pie kāda nama vai, pareizāk būtu teikt - pie kādas sienas, aiz kuras atradās liels nams. Sienai pa vidu bija lielām dzelzs naglām apkaltas durvis.

Nams atradās šaurajā Klošperšē ieliņā, kura sākās no Svētā Antonija ielas un iziet uz Ruā de Sisila ielu.

- Velns lai parauj! - la Mols iesaucās. - Tas ir tas pats… esmu gatavs zvērēt… Iedams, es sataustīju naglotās durvis un tad bija jāuzkāpj pa diviem pakāpieniem. Cilvēks, kurš kliedza: "Palīgā!" un kuru pēc tam Ruā dc Sisila ielā nogalināja, šeit pieskrēja tieši tajā brīdī, kas es liku kāju uz pirmā pakāpiena. Palūkosimies!

La Mols piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Durvis atvērās un tajās parādījās ūsains sētnieks.

- Was ist das! - sētnieks jautāja.

"Oho, tas, liekas, ir vācietis," - la Mols nodomāja un ļoti laipni teica:

- Es gribētu dabūt savu zobenu, kuru es šai namā šonakt atstāju.

- Ich verstehe nicht, - sētnieks atbildēja.

- Savu zobenu… - la Mols atkārtoja.

- Ich verstehe nicht!

- Kuru es atstāju… Savu zobenu, kuru cs atstāju…

- Gehe zum Teufel!

Un sētnieks aizcirta durvis la Molam tieši deguna priekšā.

- Velns un elle! - la Mols iesaucās. - Ja man būtu zobens, es labprāt šo nelieti būtu nodūris!

Viņš devās tālāk pa Ruā de Sisila ielu, nogriezās pa labi, pagāja apmēram piecdesmit solus, atkal pagriezās pa labi un atradās mazajā Tizona ieliņā, kura gāja līdztekus Klošperšē ielai un bija tai ļoti līdzīga. Tas tik bija joks! Nenogājis pat trīsdesmit soļus, viņš ieraudzīja sienu ar lielām dzelzs naglām apkaltām durvīm un diviem pakāpieniem. Likās, ka Klošperšē iela vēlreiz bija atgriezusies, lai palūkotos uz la Molu.

La Molam ienāca prātā, ka viņš varēja sajaukt virzienus un tāpēc pieklauvēja pie durvīm, apņēmies jautāt to pašu. Lai kā arī viņš dauzīja pa durvīm, neviens tās pat neatvēra. La Mols vairākas reizes apstaigāja abas durvis un secināja, ka namam ir divas izejas: uz Klošperšē un Tizona ielu. Bet šis visai loģiskais slēdziens nevarēja atdot viņam zobenu, kā arī norādīt, kur meklējams pazudušais draugs.

Vienu brīdi viņš bija gatavs pirkt jaunu zobenu un nodurt nejauko sētnieku, kurš stīvējās un runāja tikai vāciski, bet tad viņš no šīs domas atteicās. Tas taču bija Margeritas sētnieks, un, ja viņa to tur, tad tas nav bez iemesla, un sētnieku pazaudēt viņai gan nebūtu patīkami. Nekādā ziņā la Mols negribēja sagādāt nepatikšanas Margeritai.

Lai nekristu kārdināšanā, apmēram divos pēcpusdienā viņš atgriezās Luvrā.

Šoreiz istaba nebija aizņemta. Kāds bija viņa pārsteigums, kad viņš blakus savam atlasa kamzolim ieraudzīja grezno zobenu, kuru bija atstājis Klošperšē ielā.

- O, tā taču ir īsta burvestība! - viņš iesaucās, bet tad nopūzdamies piebilda: - Ak, kaut nabaga Kokonnu varētu atrast tikpat viegli kā zobenu!

Stundas divas vai trīs vēlāk, kad la Mols bija apstaigājis mūra sētas ieslēgto namu, atvērās tās durvis, kuras izgāja uz Tizona ielu. Pulkstenis bija pieci pēcpusdienā un bija jau gandrīz satumsis.

Pa durvīm iznāca garā zvērādām apšūtā mētelī cicši satinusies jauna sieviete un ātri steidzās pa Ruā de Sisila ielu. Sasniegusi Aržansonas pili, viņa pieklauvēja pie vārtiņiem, kuri nekavējoties atvērās, cauri tiem izgāja uz vecās Ru de Tempļa ielas, sasniedza apakšzemes eju, kas veda uz Gīzu pili, atslēdza vārtiņus ar slēdzeni, kuru izņēma no kabatas, un pazuda.

Pusstundu vēlāk pa durvīm, kas apkaltas ar naglām, iznāca kāda kalpone un jauns cilvēks ar aizsietām acīm. Viņa noveda jaunekli līdz Žofruālanjē un Morteljerī ielas stūrim, piekodinādama, lai viņš saiti nenoņem, pirms nebūs noskaitījis līdz piecdesmit.

Jauneklis paklausīgi izpildīja pavēli un, noskaitījis līdz piecdesmit', noņēma no acīm saiti.

-Mordieul - viņš iesaucās, apskatīdams apkārtni. - Lai mani pakar, ja es zinu, kur iekļuvu! Seši! - viņš noteica, izdzirdis sitam Dievmātes katedrāles pulksteni. - Kas gan noticis ar nabaga la Molu? Steigšos uz Luvru, varbūt tur kaut ko uzzināšu.

Kokonna metās skriešus pa Morteljērī ielu un sasniedza Luvru tikpat ātri, kā to būtu veicis labs jājamais zirgs. Viņš izvaicāja sargkareivi un apkalpotāju. Šveicietis stāvēja sardzē no paša rīta, bet neviena nebija redzējis. Apkalpotājs gan teica, ka la Molu redzējis, bet arī viņš neko noteiktu neapgalvoja.

Kokonna uzskrēja pa trepēm otrajā stāvā un atrāva savas istabas durvis. Te viņš atrada tikai la Mola kamzoli, kas pjemontieša bailes tikai vairoja.

Viņš atcerējās la Hurjēru un devās uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne". La Hurjērs bija la Molu redzējis: viņš bija šeit brokastojis. Šī vēsts Kokonnu nomierināja. Viņš bija izsalcis, tāpēc palūdza sev vakariņas.