Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Tieši tagad Kokonnam bija laba ēstgriba: prāts mierīgs, bet vēders - tukšs. Tāpēc viņa gardās vakariņas ieilga līdz astoņiem. Izdzēris divas pudeles Anžū vīna, kas bija salds un ārkārtīgi patīkams, viņš atkal devās meklēt la Molu. Pēc bagātīgajām vakariņām viņa draudzības jūtas bija daudzkārt vairojušās, un uz ielas viņš nevienu vien reizi uzgrūdās garāmgājējiem.

Pagāja stunda. Tai laikā Kokonna jau bija paspējis apskriet Grēva piekrasti, ostu, Svētā Antonija, Tizona, Klošperšē un pārējās apkārtējās ielas. Pēkšņi viņš atcerējās kādu vietu, kur tam agri vai vēlu vajadzēja savu draugu satikt - tie bija Luvras vārti.

Līdz Luvrai vairs nebija ne simts soļu, kad Kokonna pārsteigumā apstājās. Luktura vājajā gaismā pie uzvelkamā tilta viņš tālumā ieraudzīja sava drauga ķirškrāsas mēteli un balto spalvu. Atņēmis sargkareivja sveicienu, tas kā rēgs pazuda vārtu tumsā.

Slavenais ķirškrāsas mētelis pēdējā laikā bija kļuvis tik pazīstams, ka te nebija ko šaubīties.

- Mordieul - iesaucās Kokonna. - Tas taču ir viņš! Hei, la MolL*. Mīļais draugs!… Velns lai parauj! Man liekas, ka es nevaru žēloties par vāju balsi. Kā gan viņš nedzirdēja? Par laimi, arī kājas man nav sliktas, - es viņu noķeršu.

Vienā mirklī Kokonna nokļuva līdz Luvras pilij. Bet viņam nelaimējās. Viņš vēl atradās pagalmā, kad cilvēks ķirškrāsas mētelī jau iegāja pils vestibilā.

- Hei, la Mol! - kliedza Kokonna, mezdamies bēglim pakaļ. - Pagaidi mani, tas esmu es - Kokonna! Pie velna, kas tevi trenc?

Tiešām - cilvēks sarkanajā mētelī lidoja pa trepēm kā spārnots.

- O, tātad tu negribi mani uzklausīt! - Kokonna uzkliedza.

- Es tev neesmu vajadzīgs, tu dusmojies uz mani? Velns ar tevi, mordieul Man vairs nav spēka!

Kokonna stāvēja lejā pie trepēm un lādēja bēgli; paskriet viņš vairs nevarēja. Ar acīm viņš vēl to pavadīja un redzēja, viņš uzkāpj otrajā stāvā, kur atradās karalienes Margeritas istabas. Atvērās durvis, un kāda sieviete paņēma Kokonnas vajāto aiz rokas.

- Oho! - Kokonna iesvilpās. - Liekas, tā ir karaliene Margerita, kura viņu gaidījusi. Tad tā ir pavisam cita padarīšana.

Ziņkārības dzīts, Kokonna klusām uzzagās augšā un nosēdās uz soliņa, kas bija apvilkts ar samtu.

"Es viņu šeit pagaidīšu," - viņš nolēma. "Nūja, viņš ir pie Navarras karalienes, un man būs ilgi jāgaida… Kāds aukstums, mordieul Nē, es labāk iešu uz savu istabu. Velns lai parauj, reiz taču viņš atgriezīsies!"

Tiklīdz viņš gribēja savu apņemšanos īstenot, tā virs galvas otrajā stāvā atskanēja viegli soļi un kāds sāka jautri svilpot Kokonnam tik labi pazīstamo dziesmiņu. Kokonna izstiepa kaklu un sāka skatīties.

Nācējs bija la Mols, kurš patlaban kāpa lejā pa trepēm no augšstāva, kur atradās viņu kopējā istaba. Ieraudzījis Kokonnu, viņš klupšus krišus metās lejup pa trepēm un metās tam krūtīs.

- Mordieu, tas esi tu! - Kokonna izsaucās. - Kā tu iznāci no turienes?

- No Klošperšē ielas?

-t Nē, es nerunāju par noslēpumaino māju.

- No kurienes tad?

- No karalienes.

- No karalienes?

- Jā, no Navarras karalienes.

- Es pie viņas nebiju.

- Nestāsti niekus!

- Dārgo Anibāl, tu maldies, - sacīja la Mols. - Es tikko iznācu no mūsu istabas, kur cs tevi gaidīju jau divas stundas.

- Tātad es tevi Luvras pagalmā neķēru?

- Kad?

- Nupat.

- Nē.

- Vai tad tu neskrēji pa šīm trepēm, it kā tevi vajātu vesels bars velnu?

- Nē.

- Mordieul - iesaucās Kokonna. - "Skaistās zvaigznes" vīns nemaz nav tik stiprs, lai es tik traki noreibtu. Tici man: pie Luvras vārtiem es redzēju tavu ķirškrāsas mēteli un balto spalvu, es tev sekoju līdz šīm trepēm. Augšā tavu mēteli, spalvu un roku, kuru tu mētāji tikpat stipri kā parasti, sagaidīja kāda dāma, kura man likās esam Navarras karaliene. Viņa kopā ar tevi pazuda kādās durvīs, kuras, man šķiet, ved pie daiļās Margeritas.

- Velns lai parauj! - nobālis iesaucās la Mols. - Vai tad viņa mani varētu krāpt?

- Liekas gan, - atteica Kokonna. - Dari, kā zini, tikai nestāsti, ka es esmu pārskatījies.

La Mols, sažņaudzis galvu rokās, brīdi svārstījās starp godbijību un greizsirdību. Beidzot uzvarēja greizsirdība. Viņš metās pie norādītajām durvīm un sāka tās neganti dauzīt, nemaz neievērodams, ka šāds troksnis šajā vietā ir nepieklājīgs.

- Pielūko, mūs apcietinās! - sacīja Kokonna. - Nekas, nav jau liela nelaime, būs diezgan patīkami! Saki, la Mol, vai tad Luvrā tiešām spokojas? %

- Nezinu, - atbildēja la Mols, kas bija bāls kā spalva pie viņa cepures, - bet man arvien gribējās redzēt spoku un tagad es likšu lietā visus spēkus, lai ar viņu satiktos vaigu vaigā.

- Man arī nekas nav pretī, - teica Kokonna, - tikai klauvē lēnāk, citādi mēs dabūsim vēl kādu rēgu uz kakla.

Lai gan la Mols vārījās dusmās, tomēr viņš ievēroja drauga padomu un sāka klauvēt pieklājīgāk.

Kokonna nebija maldījies. Dāma, kura bija aizturējusi cilvēku ķirškrāsas mētelī, tiešām bija Navarras karaliene. Kavalieris ķirškrāsas mētelī, kā lasītājs būs jau uzminējis, nebija neviens cits kā drošsirdīgais de Muī. Pazinis Navarras karalieni, jaunais hugenots saprata, ka noticis pārpratums. Bet viņš nolēma neteikt ne vārda, baidīdamies, ka Margerita sāks kliegt un viņu nodos. Viņš uzskatīja, ka izdevīgāk ir doties līdzi daiļajai pavadonei uz viņas istabām.

Margerita maigi saņēma de Muī roku, puskrēslā to noturēdama par la Molu, un, noliekusies viņam pie auss, latīniski iečukstēja:

- Es esmu viena. Nāc, dārgais!

Nekā neatbildējis, de Muī ļāva sevi vest. Bet tiklīdz durvis aiz viņiem aizvērās un viņi atradās gaišākajā priekšistabā, Margerita tūdaļ pamanīja savu kļūdu. Karaliene viegli iekliedzās. Bet šoreiz tas jaunajam hugenotam vairs nevarēja kaitēt.

- Monsieur, de Muī! - atkāpdamās viņa iesaucās.

- Jā, augstā kundze, - atbildēja de Muī.- Es jūs lūdzu atļaut man aiziet un neteikt nevienam, ka es atrodos Luvrā.

- O, monsieur de Muī! - Margerita atkārtoja. - Es esmu pārskatījusies!

- Es saprotu! Jūs, majestāte, noturējāt mani par Navarras karali. Man ir līdzīgs augums un pie cepures tāda pat spalva, un daudzi, lai man izpatiktu, apgalvo, ka es esot ļoti līdzīgs viņa majestātei.

Margerita uzmanīgi palūkojās uz de Muī.

- Vai jūs saprotat latīniski? - viņa jautāja.

- Kādreiz sapratu. Tagad gan būšu piemirsis, - jauneklis atbildēja.

Margerita pasmaidīja.

- Monsieur de Muī, es mācēšu klusēt, - viņa teica. - Tā kā es zinu, ko jūs Luvrā meklējat, tad, ja tikai jūs vēlaties, varu jūs aizvest pie šīs personas bez jebkādām bailēm.

- Piedodiet, kundze! Man liekas, ka jūs maldāties…

- Kā tā? - iesaucās Margerita. - Vai tad jūs nemeklējat Navarras karali?

Nē, kundze! Man jāatzīstas, ka no Navarras karaļa man Luvrā jāvairās visvairāk.

- Klausieties, de Muī, - sacīja pārsteigtā Margerita, - līdz šim es jūs uzskatīju par vienu no nesamierināmākajiem hugenotu partijas vadoņiem, par vienu no visuzticamākajiem mana vīra piekritējiem. Vai es maldos?

- Jūs neesat maldījusies, augstība. Vēl šorīt es biju tāds, kā jūs par mani domājat.

- Kas jūs piespieda mainīt uzskatus?

- Madame, - teica de Muī, - neprasiet no manis atbildi un atļaujiet jums izteikt manu padevību.

Un de Muī, zemu palocījies, devās uz durvīm, bet Margerita viņu aizturēja.