Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Kokonna uz mirkli iegrima domās, tad viņš pacēla galvu un teica:

- Dārgais draugs, tu runā taisnību. Tu esi iemīlējies un mulsti mīlas reiboni. Es esmu godkārīgs un man dzīve dārgāka par sievietes skūpstu. Kad es gribēju riskēt ar dzīvību, es izvirzīju savus noteikumus. Arī tu, nabaga Medor, papūlies izvirzīt savus.

To teicis, Kokonna atvadījās no la Mola un aizgāja.

Pēc minūtēm desmit atvērās durvis un Margerita, uzmanīgi paskatījusies gaitenī, paņēma la Molu aiz rokas; ne vārda neteikusi, ievilka to savas guļamistabas tālākajā stūrī un pati aizslēdza visas durvis.

Tad Margerita apsēdās melnkoka krēslā, pievilka ļa Molu pie sevis un saspieda viņa rokas savējās.

- Tagad mēs esam vieni! - viņa teica. - Parunāsimies nopietni, mans draugs.

- Nopietni, godātā kundze?

- Vai arī par mīlu, ko? Tas jums tīk labāk? Bet arī mīla var būt nopietna, it īpaši karalienes mīla.

- Labi, runāsim par nopietnām lietām. Bet tikai ar vienu noteikumu - ja es pasaku kādu muļķību, jūsu majestāte nedrīkst ļaunoties.

- La Mol, es sadusmošos tikai tad, ja jūs mani uzrunāsit ar vārdiem jūsu majestāte. Jums, mans dārgais, es esmu vienkārši Margerita!

- Jā, Margerita, manas mīlas pērle! - sacīja jauneklis, kaislīgi raudzīdamies uz karalieni.

- Labi! Tātad jūs esat greizsirdīgs, manu skaisto kavalieri?

- Greizsirdīgs līdz neprātam, Margerita!

- Uz ko tad?

- Uz visu pasauli.

- Bet konkrētāk?

- Vispirms uz karali.

- Man liekas, ka jūs redzējāt un dzirdējāt pietiekami daudz, lai par to vairs nebūtu nekādu šaubu.

- Tad pret de Muī, kuru cs šorīt redzēju pirmo reizi, un kurš jau vakarā jums bija tik tuvs.

- Kāpēc jūs viņam neuzticaties?

- Es viņu pazinu pēc auguma, pēc matu krāsas, pēc naida, kuru jūtu pret viņu. Šorīt viņš bija pie Alansonas hercoga.

- Tā! Kāds tam sakars ar mani?

- Alansonas hercogs ir jūsu brālis. Stāsta, ka jūs viņu ļoti mīlot. Jūs viņam uzticējāt savu sirds noslēpumu, un viņš, izpildīdams jūsu vēlēšanos, atveda pie jums de Muī. Man par laimi, šeit bija arī karalis. Kāpēc, to es nezinu. Esiet vaļsirdīga! Manai mīlai ir tiesības prasīt vaļsirdību, ja arī citas jūtas tā jūsos nevar radīt. Redziet, es esmu pie jūsu kājām. Ja jūsu mīla ir tikai rotaļa, acumirkļa iedoma, cs atsacīšos no Alansonas hercoga laipnības un saviem galminieka pienākumiem, un priecīgs beigšu savu dzīvi pie Larošelas mūriem. Kaut gan es nezinu, vai mīla mani nenonāvēs ātrāk, pirms cs paspēšu tur ierasties.

Margerita smaidīdama klausījās šajos reibinošajos vārdos un ar līksmu skatienu lūkojās uz la Molu, kurš, ūz ceļiem nometies, izskatījās tik spēcīgs un daiļš.

- Vai jūs mani mīlat? - viņa vaicāja, šķelmīgi noliekdama skaisto galvu uz savas sārtās rokas.

- O, kundze! Mīlu jūs vairāk par savu dzīvību, vairāk par savu mūžīgo atpestīšanu, vairāk par visu! Bet jūs… jūs mani nemīlat!

- Nabaga neprātis! - čukstēja Margerita.

- Jā, kundze, jā! - iesaucās la Mols, vēl arvien uz ceļiem nometies. - Es jau jums teicu, ka esmu neprātis.

- Tātad mīla jums ir augstāka par visu? Vai tā ir jūsu dzīves galvenais mērķis?

- Tā ir mans vienīgais mērķis!

- Labi. Tātad visam pārējam ir tikai blakus nozīme? Jūs mīlat mani, jūs gribat būt manā tuvumā?

- Es lūdzu Dievu tikai par vienu: lai viņš nešķirtu mani no jums!

- To Dievs arī nedarīs. Man jūs esat vajadzīgs, la Mol!

- Es jums esmu vajadzīgs? Vai saulei ir nepieciešams spīdošs tārps?

- Ja es jums teikšu, ka es jūs mīlu, vai jūs būsit man paklausīgs ar miesu un dvēseli?

- Vai tad tagad es tāds neesmu?

- Jā, bet jūs vēl aizvien par kaut ko šaubāties.

- O, es esmu vainīgs, es esmu nepateicīgs vai, kā jūs teicāt, es esmu neprātis! Bet ko de Muī pie jums meklēja? Kāpēc šorīt es viņu redzēju pie Alansonas hercoga? Kāpēc viņš valkā ķirškrāsas mēteli, balto spalvu, atdarina manu gaitu? Jūs, kundze, es neturu aizdomās, bet jūsu brāli gan.

- Nelaimīgais! - iesaucās Margerita. - Nelaimīgais, jūs tiešām domājat, ka hercoga Fransuā laipnība sniegsies tik tālu, ka viņš sāks piegādāt savai māsai mīļākos? Kā gan jūs, par spīti savai greizsirdībai, nevarējāt nojaust patiesību? Tad ziniet, ka Alansonas hercogs rīt bez liekas vilcināšanās jūs nodurtu, ja vien viņš zinātu, ka jūs tagad stāvat manā priekšā uz ceļiem un es jūs nedzenu prom, bet saku: "Palieciet, la Mol, jo es jūs mīlu." Vai jūs dzirdat - mīlu!

- Augstais Dievs! - iesaucās la Mols, paraudamies atpakaļ un šausmās nolūkodamies uz Margeritu. - Vai tiešām tas ir iespējams?

- Mūsdienās un šajā galmā viss ir iespējams, mans draugs. Vēl vienu vārdu: de Muī jūsu mētelī un cepurē Luvrā neieradās manis dēļ. Viņam bija jāsatiek Alansonas hercogs. Es pārskatījos, noturēju viņu par jums un ievedu pie sevis. Viņš zina mūsu noslēpumu, la Mol, un viņu vajadzētu saudzēt.

- Man liekas, viņu labāk derētu nonāvēt un viss būtu kārtībā.

- Nē, lai labāk viņš paliek dzīvs! De Muī dzīvība mums ne vien noderēs, bet arī būs nepieciešama, manu varoni. Uzklausiet mani vērīgi un padomājiet labi, pirms dodat atbildi. Vai jūs mīlat mani tik stipri, la Mol, ka jūs priecāsities par to, ja es kļūšu īsta karaliene, nevis vārda pēc vien - kā tagad?

- O, kundze, es jūs mīlu tik karsti, ka es nevaru nevēlēties to, ko vēlaties jūs un arī tad ne, ja tas padarītu mani nelaimīgu uz visu mūžu!

- Labi. Vai jūs gribat palīdzēt man sasniegt šo vēlēšanos, kura jūs darīs vēl laimīgāku?

- O, es jūs pazaudēšu! - iesaucās la Mols, paslēpdams seju rokās.

- Gluži otrādi! Tad jūs vairs nebūsit mans kalps, bet pirmais no maniem apakšniekiem. Tas ir viss.

- O, nerunājiet par godkārību… Par izredzēm!… Nepazemojiet manas tīrās jūtas pret jums! Padevību, tikai padevību!

- Dižā sirds! - sacīja Margerita. - Labi, es pieņemu tavu padevību, un zināšu, kā tev par to samaksāt.

Un viņa sniedza la Molam roku, kuru tas pārklāja ar karstiem skūpstiem.

- Nu? - Margerita jautāja.

- Es esmu ar mieru! - la Mols atbildēja. - Margerita, tagad es sāku saprast tos nodomus, par kuriem hugenotu vidū neskaidras baumas klīda vēl pirms Bērtuļa nakts. Lai šos nodomus īstenotu, mani un daudzus citus atsūtīja uz Parīzi. Jūs gribat kļūt par īstu karalieni? Jūs gribat būt Navarras karaļvalsts valdniece? Jūs uz to mudina karalis Indriķis, vai ne? Arī de Muī piedalās šajā sazvērestībā. Bet kāpēc te maisās arī Alansonas hercogs? Vai tad viņš jūs tā mīl, ka nāk jums palīgā, par riskēšanu ar savu dzīvību neprasīdams nekādu samaksu?

- Hercogs, manu draudziņ, cer iegūt labumus pats sev. Atstāsim viņu pie šīm iedomām: viņa dzīvība būs aizsargs mūsējai.

- Bet cs esmu viņa kalpotājs. Kā lai es viņu piekrāpju?

- Kā tad jūs viņu piekrāpsit? Ko tad viņš jums uzticējis? Vai tad tieši viņš nav jūs piekrāpis, ieteikdams de Muī ģērbties jums līdzīgā uzvalkā, lai netraucēti varētu ierasties pie viņa? Jūs apgalvojat, ka esat viņa kalpotājs? Bet vai vispirms jūs nebijāt manējais? Vai viņš jums tā apliecināja savu draudzību kā es savu mīlu?

La Mols piecēlās galīgi satriekts un bāls.

- Kokonnam bija taisnība, - viņš norūca. - Intrigas ievilks mani savos tīklos un beigās nožņaugs.

- Kas ir? - Margerita jautāja.

- Nekas, - la Mols atteica. - Lūk, mana atbilde: Francijas tālākā malienā cs jau dzirdēju stāstām par jūsu slaveno vārdu un jūsu brīnišķo daiļumu, un šīs runas skāra sirdi kā neskaidra vēlēšanās pēc nezināmā. Stāsta, ka jūs esat mīlējusi jau daudzus un, ka jūsu mīla jūsu izredzētajiem ir bijusi liktenīga, jo nāve, varbūt greizsirdības dēļ, gandrīz vienmēr laupīja jūsu mīļākos…