Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Majestāte, - gvardes kapteinis teica, - Navarras karalis…

- Slims? - Katrīna viņu aši pārtrauca.

- Nē, madame. Paldies Dievam, viņa majestāte jūtas ļoti labi!

- Ko tad jūs man gribējāt teikt?

- Navarras karalis nāk pie jūsu augstības.

- Ko viņš vēlas?

- Viņš nes jūsu majestātei mazu, ļoti retas sugas pērtiķīti.

Šajā brīdī ienāca Indriķis, kurš nesa groziņu ar ļoti skaistu pērtiķīti.

Indriķis smaidīja. Viņa uzmanību saistīja vienīgi glītais zvēriņš, kuru tas mīļi glāstīja. Bet viņš nemanāmi pārlaida istabai skatienu, spaidīgos apstākļos viņam vairāk arī nevajadzēja.

Katrīna nobālēja. Šis bālums vēl palielinājās, kad viņa redzēja, ka znota vaigus krāso spirgts sārtums, kas liecināja par ziedošu veselību.

Māte karaliene samulsa. Viņa nejūtīgi saņēma Indriķa dāvanu, apjukusi kaut ko nomurmināja par viņa teicamo izskatu un piebilda:

- Man prieks redzēt jūs tik ziedošu, mans dēls, jo vairāk tāpēc, ka man stāstīja, ka jūs esot slims un arī pats žēlojaties par savārgumu. Tagad es saprotu, - viņa piebilda, mēģinādama pasmaidīt. - Tās ir bijušas tikai tukšas runas, jo jums gribējās izrauties brīvībā.

- Es patiesi biju ļoti slims, augstība, - atbildēja Indriķis. - Bet kādas īpašas zāles, kuras plaši lieto mūsu kalnos un kuras man ieteica mana māte, mani atkal izdziedināja.

"Varbūt kāda pretinde?" - karaliene prātoja. - "Redzēsim… Nē, redzēdams, ka Sovas kundze saslimusi, viņš vienkārši vairās… Tiešām var domāt, ka šo cilvēku sargā Dieva pirksts!"

Katrīna nepacietīgi gaidīja nakti. Sovas kundze neatstāja savas istabas. Katrīna apjautājās par viņu: baronesei bija palicis vēl sliktāk.

Visu vakaru māti karalieni mocīja liels uztraukums, un visi galminieki izbailēs cits citam jautāja, kādas domas gan vajā viņu valdnieci, ja no šī uzbudinājuma gailēja pat viņas vienmēr tik vienaldzīgā seja.

Beidzot sabiedrība izklīda. Ar divu istabmeitu palīdzību izģērbusies, Katrīna devās gulēt.

Kad visa Luvra jau gulēja dziļā miegā, Katrīna piecēlās, uzvilka garu, melnu naktskleitu, paņēma lampu un atslēgu no Sovas kundzes istabas un devās pie viņas.

Vai Indriķis šo apmeklējumu bija paredzējis, vai arī bija aizņemts, vai kaut kur istabā slēpās? Jaunā sieviete bija viena.

Katrīna uzmanīgi atslēdza durvis, cauri priekšistabai iegāja viesu salonā, nolika lampu uz galda, jo pie slimās dega svecc, un kā ēna ieslīdēja guļamistabā. Atslīgusi uz šūpuļkrēsla atzveltnes, kas stāvēja pie baroneses gultas, Dariola bija cieši aizmigusi. Gultu no visām pusēm aizsedza aizkari.

Jaunās sievietes elpa bija tik viegla, ka pirmajā mirklī Katrīnai šķila, ka viņa nemaz neelpo.

Beidzot viņa to saklausīja un ļaunā priekā atbīdīja aizkaru, lai ar savām acīm pārliecinātos par šausmīgās indes iedarbību. Viņa jau iepriekš bija iedomājusies, ka slimniecei ir zili bāla vai briesmīgā drudzī kvēlojoša seja. Bet viņa bija maldījusies. Jaunā sieviete gulēja pavisam mierīgi: smaidā puspavērtas maigās lūpas, rožainais vaigs viegli gulēja graciozi saliektās rokas plaukstā, bet otra roka - balta un kairinoša, atpūtās uz aveņsarkanās atlasa segas. Jauniem apelsīniem līdzīgās krūtis lēni cēlās un grima, kā divi mēness sudraba veldzēti viļņi ziedoņa naktī.

Katrīna nevarēja savaldīties un pārsteigumā iekliedzās. Šis kliedziens pamodināja Dariolu.

Katrīna paslēpās aiz gultas aizkara.

Dariola atvēra acis, bet viņa bija tā samiegojusies, ka, pat nepūlējusies uzzināt, kas viņu uzmodinājis, atkal cieši aizmiga.

Katrīna iznāca no paslēptuves un, pārskatījusi istabu, uz maza galdiņa ieraudzīja krūku ar Spānijas vīnu, cepumus, augļus un divas glāzes. Varbūt Indriķis pie Sovas kundzes bija ēdis vakariņas. Varbūt viņa mīļākā bija tikpat vesela kā viņš.

Katrīna piegāja pie tualetes galdiņa un paņēma no tā mazu sudraba kārbiņu ar lūpu ziedi; tā bija jau krietni pusē. Kārbiņa bija ļoti līdzīga tai, kuru viņa bija atsūtījusi Šarlotei.

Karaliene ar zelta adatas galu paņēma lūpu ziedes gabaliņu zirņa lielumā un, atgriezusies savās istabās, to piedāvāja Indriķa dāvinātajam pērtiķim. Pērtiķītis, saodis patīkamo smaržu, kāri norija ziedi un, saritinājies savā groziņā, atkal aizmiga.

Katrīna nogaidīja ceturtdaļstundu.

- Mans suns Bruts apēda tikai pusi šā daudzuma un nobeidzās pēc minūtes, - Katrīna pie sevis runāja. - Es esmu piemānīta. Vai tiešām tas būtu Renē? Nē, neticami! Tātad Indriķis! O, atriebīgais likteni! Tas ir skaidrs. Viņam ir jāvalda, un viņš nedrīkst mirt! Bet var būt, ka nekaitīga ir tikai inde? Mēs varam izmēģināt arī dzelzi! Un Katrīna devās uz gultu, lai pārdomātu jauno plānu, kurš uz rīta pusi bija jau izstrādāts visos sīkumos. To varēja saprast pēc tā, ka no rīta viņa lika atsaukt sardzes kapteini un, pasniegusi tam vēstuli, pavēlēja to aiznest pēc piederības.

Vēstule bija adresēta Lurjē Morvelam, karaliskā petardiešu pulka kapteinim, kas dzīvoja Berisas ielā - iepretī Arsenālam.

Pēc aprakstītajiem notikumiem bija pagājušas vairākas dienas. Kādurīt daudzu hercoga Gīza galminieku pavadībā Luvras pilī ieradās kādas nestuves. Pēc. brīža Navarras karalienei pieteica Nevērās hercogieni.

Pie Margeritas tobrīd atradās de Sovas kundze, kura pēc viltus slimības, par kuru galmā tenkoja veselu nedēļu, pirmo reizi bija izgājusi no savām istabām. Indriķis bija baronesei pastāstījis, ka karaliene nobažījusies par viņas veselību, un viņa bija atnākusi pateikties par līdzjūtību. Margerita novēlēja Sovas kundzei laimīgu izveseļošanos. Slimības nopietnību viņa

kā Francijas princese ļoti labi saprata.

- Ceru, ka jūs piedalīsities rītdienas lielajās medībās, kuras iepriekš tika atliktas, bet šoreiz noteikti notiks? - Margerita jautāja.

- Nezinu, augstība, vai es būšu jau tik tālu atlabusi, - baronese atbildēja.

- Nekas, - Margerita sacīja. - Jums tikai mazliet jāpiespiežas. Bez tam es nodevu karaļa rīcībā mazu bearniešu zirgu, ar kuru sākumā pati domāju jāt. Vai jums par viņu jau stāstīja?

- Jā, majestāte. Es tikai nezināju, ka šis zirgs bijis nolemts jums. To zinādama, es būtu no viņa atteikusies.

- Aiz lepnuma?

- Nē, kundze. Gluži otrādi: neesmu šī goda cienīga.

- Tātad jūs piedalīsities?

- Jūsu augstība ir ļoti laipna. Es piedalīšos, ja jūs tā pavēlat.

Tanī brīdī pieteica Nevērās hercogieni. Margeritas seja priekā iemirdzējās. Baronese saprata, ka abām jaunajām sievietēm jāparunājas bez lieciniekiem, un tāpēc piecēlās.

- Tātad līdz rītam? - vaicāja Margerita.

- Līdz rītam.

- Starp citu, baronese, - Margerita turpināja, - jūs jau zināt, ka sabiedrībā es jūs aiz greizsirdības ienīstu.

- Bet divatā?

- Divatā jums visu ne vien piedodu, bet par visu arī pateicos.

Margerita sniedza baronesei roku, kura to godbijīgi noskūpstīja, zemu

palocījās un izgāja.

Kamēr Sovas kundze kā no valga atlaista kaziņa traucās augšā pa kāpnēm, Margerita ar Nevērās hercogieni apmainījās ar ceremoniālajiem reveransiem, lai pavadoņi paspētu iziet no istabas.

- Gijona, - Margerita uzsauca, kad visi bija aizgājuši un durvis - aizvērtas, - nevienu neielaid!

- Pareizi, - piebilda hercogiene, - jo mums jāpārrunā ļoti svarīgi jautājumi!

Viņa brīvi un nepiespiesti apsēdās uz krēsla, zinādama, ka viņas sarunu ar Navarras karalieni neviens netraucēs.