Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Bet ko jūs teiktu, ja es jums teiktu, ka man jāapcietina pats Navarras karalis? - Morvels jautāja.

- Es teiktu, ka tas nav joks un bez karaļa Kārļa IX parakstītas pavēles…

- Izlasiet, lūk, šo te! - Morvels viņu pārtrauca.

Izņēmis no kabatas pavēli, viņš to pasniedza algotņu priekšniekam.

- Labi, - rīkojumu izlasījis, viņš noteica. - Tādā gadījumā es nedrīkstu pretoties.

- Un jūs esat gatavs izpildīt pavēles?

- Jā, esmu gatavs!

- Un jūs? - Morvels noprasīja visiem sešiem kareivjiem.

Algotņi palocīja galvu.

- Labi, - sacīja Morvels. - Mēs izkārtosimies šādi: divi paliks pie šīm durvīm, divi apsargās guļamistabas durvis, bet divi nāks man līdzi.

- Un tad? - leitnants jautāja.

- Uzklausiet mani uzmanīgi! Apcietināmais nedrīkst ne kliegt, ne pretoties. Katra šīs pavēles pārkāpšana sodāma ar nāvi.

- Uz priekšu! - leitnants pavēlēja kādam savam kareivim, kuram bija jāiet līdzi uz Navarrras karaļa guļamistabu. - Vai pavēli sapratāt?

- Pilnīgi, - Morvels atbildēja.

- Nabaga Navarras karalis! - viens no kareivjiem noteica. - Liekas, ka viņam jau no dzimšanas lemts šāds liktenis.

- Viņa liktenis ir izlemts arī šeit, - piezīmēja Morvcls, paņemdams no leitnanta pavēli un iebāzdams to kamzoļa krūšu kabatā.

Tad viņš ar Katrīnas iedoto atslēgu atslēdza durvis, nolika pie tām divus un ar pārējiem četriem iegāja priekšistabā. Domādams, ka pārnācis karalis, Ortons steidzās tam pretī un atradās aci pret aci ar pieciem bruņotiem vīriem.

Ieraudzīdams Morvelu, kuru sauca par karaļa slepkavu, uzticīgais kalps atkāpās un aizsprostoja guļamistabas durvis.

- Kas jūs esat? - Ortons jautāja. - Ko jūs meklējat?

- Karaļa vārdā, kur ir tavs kungs? - Morvels uzsauca.

- Mans kungs?

- Jā, Navarras karalis.

- Navarras karalis nav mājās, - atbildēja Ortons, palikdams pie durvīm, - un tāpēc jums šeit nav ko meklēt!

- Tu melo, nelieti! - Morvels uzstāja. - Nost no ceļa!

- Bcarnieši ir stūrgalvīgi! - Ortons ieņurdējās kā suns viņu zemes kalnos un nekustējās ne no vietas.

- Jūs šeit neiekļūsit, - viņš atkārtoja, - Navarras karalis nav mājās!

Un viņš ieķērās durvīs.

Morvels pamāja. Četri algotņi metās virsū stūrgalvim un atrāva viņu no durvīm, bet, kad viņš gribēja kliegt, Morvels ar roku aizspieda tam muti. Ortons ar zobiem iekodās Morvelam rokā, kas to, apspiesti iekliegdamies, atrāva nost un ar zobena rokturi iesita kalpam pa galvu. Ortons sagrīļojās un nokrita zemē, kliegdams:

- Slepkavas; slepkavas, slepkavas!

Tad viņš zaudēja samaņu.

Divi kareivji nostājās pie durvīm, bet pārējie divi ar Morvelu iegāja guļamistabā.

Naktsgaldiņa lampas gaismā viņi redzēja gultu ar nolaistu priekškaru.

- Šķiet, ka viņš vairs nekrāc, - leitnants čukstēja.

- Uz priekšu! - Morvcls pavēlēja.

Atbildes vietā aiz priekškara atskanēja skarbs kliedziens, kas drīzāk bija līdzīgs lauvas rēcienam, nevis cilvēka balsij. Aizkars strauji atvērās, un kareivji ieraudzīja, ka gultā sēž cilvēks bruņās un ķiverē, kas aizklāja viņa seju līdz pat acīm. Rokās viņš turēja pistoles, bet kails zobens gulēja uz viņa ceļiem.

Pazīdams de Muī, Morvels juta, ka mati saslejas stāvus. Viņš nobālēja un, kā rēgu ieraudzījis, kāpās atpakaļ.

- O, nelieti! - de Muī aizsmakušā balsī iesaucās. - Tu gribi mani nogalināt tāpat kā manu tēvu!

Sos vārdus vēl dzirdēja vienīgi abi ar Morvelu reizē ienākušie kareivji.

Dc Muī mērķēja Morvelam pierē. De Muī nospieda gaili, bet slepkava nokrita ceļos. Kad atskanēja šāviens, Morvelam aiz muguras stāvošais algotnis nokrita zemē kā nopļauts - lode bija trāpījusi tieši sirdī.

Mezdamies uz priekšu, de Muī ar vienu zobena cirtienu pāršķēla galvu otram algotnim, bet pēc tam metās pie Morvcla. Cīņa bija drausmīga, bet īsa. Drīz vien Morvels juta, ka saltais tērauds ieduras viņam kaklā. Viņš mežonīgi iekliedzās un nokrita uz mutes, apgāzdams lampu, kas nodzisa.

Izmantodams tumsu, spēcīgais un veiklais dc Muī gluži kā Homēra varonis, noliecis galvu, metās priekšistabā. Nogāzis zemē vienu kareivi un atgrūzdams otru, viņš kā zibens izšāvās starp abiem algotņiem, kas sargāja ieejas durvis, un uz labu laimi gaitenī divas reizes izšāva ar pistoli. Tagad viņš bija glābts: viņam vēl palika viena pielādēta pistole, kā arī zobens, kas bija bīstams ikvienam.

Bridi de Muī kavējās, nezinādams, vai doties pie Alansonas hercoga, kura istabas durvis, kā viņam likās, bija mazliet pavērtas, vai arī steigties prom no Luvras. Izšķīries par pēdējo, viņš atkal sāka skriet ātrāk, nolēca lejā pa trepēm, sasniedza vārtus, nosauca paroli un aizskriedams

uzkliedza:

- Steidzieties augšā! Karaļa vārdā tur nogalina cilvēkus!

Šāvieni sargus jau bija uztraukuši, bet šie vārdi viņus pārsteidza. Kamēr viņi vēl stāvēja nesapratnē, de Muī iegriezās dc Koka ielā un pazuda, no briesmām izbēgdams ar veselu ādu.

Tas notika brīdī, kad Katrīna, aizturēdama kapteini, sacīja:

- Palieciet šeit! Es pati iešu paskatīties, kas tur īsti noliek.

- Bet, madame §, jūs var pārsteigt nelaime, - kapteinis paskaidroja.

- Mans pienākums ir jums sekot.

- Palieciet šeit! - Katrīna noteica vēl pavēlošākā balsī nekā iepriekš.

- Karaļus apsargā daudz spēcīgāka vara nekā cilvēku taisītie ieroči.

Kapteinis paklausīja.

Katrīna paņēma lapu, kailajās kājās uzāva samta kurpes un izgāja no guļamistabas. Nonākusi gaitenī, kurā vēl bija samanāmi šāviņu dūmi, viņa klusi kā ēna devās uz Navarras karaļa istabām.

Visapkārt valdīja stindzinošs klusums. Nokļuvusi līdz ieejas durvīm, Katrīna kāpa pār slieksni un ieraudzīja priekšistabā nesamaņā gulošo Ortonu.

- Lūk, kalps! - viņa sacīja. - Droši vien tālāk mēs redzēsim arī kungu.

Un māte karaliene iegāja guļamistabā.

Tur uz grīdas viņa ar kāju kaut ko aizķēra un, nolaidusi lampu zemāk, ieraudzīja algotni ar pāršķeltu galvu. Viņš bija miris. Soļus trīs tālāk gulēja sirdī ievainotais leitnants. No viņa krūtīm plūda pirmsnāves gārdzieni.

Beidzot! Blakus gultai vēl viens cilvēks, kam no divām brūcēm kaklā plūda asiņu strauti. Viņš bija nāves bāls un savilktām rokām velti mēģināja piecelties.

Tas bija Morvels.

Katrīnu pārņēma saltas trīsas. Viņa redzēja, ka gulta ir tukša un, skatīdamās apkārt, starp trim asiņu peļķēs gulošiem cilvēkiem velti meklēja to, ko tik ļoti kāroja ieraudzīt.

Morvcls pazina Katrīnu. Viņa acis plaši iepletās un viņš izmisis pavēcināja roku.

- Nu, kas ir? - Katrīna pusbalsī jautāja. - Kur viņš ir? Kas ar viņu notika? Nelaimīgais! Vai tiešām tu viņam ļāvi izglābties?

Morvcls mēģināja kaut ko teikt, bet no krūtīm tam izlauzās vienīgi ķērkstošas, nesakarīgas skaņas. Uz lūpām viņam parādījās sarkanas putas un viņš pakratīja galvu, likdams saprast, ka nevar parunāt.

- Runā taču! - Katrīna uzkliedza. - Saki kaut vienu vārdu!

Morvcls parādīja savu brūci. No krūtīm tam atkal izlauzās dažas

neskaidras skaņas, viņš vēlreiz, mēģināja piespiesties un iegārgdamies zaudēja samaņu. Katrīna pārskatīja istabu. Viņai visapkārt bija tikai līķi un mirstošie, grīdu klāja asiņu paltis un visu šo skatu apņēma kapa klusums. Karaliene vēlreiz mēģināja uzsākt ar Morvelu sarunu, bet Šoreiz viņš pal nepakustējās. No viņa kamzoļa krūšu kabatas ārā rēgojās kaut kāds papīrs. Tā bija karaļa parakstītā apcietināšanas pavēle. Katrīna to paķēra un paslēpa sev uz krūtīm.