Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Tanī brīdī viņai aiz muguras atskanēja soļi. Karaliene pagriezās un ieraudzīja pie durvīm stāvam Alansonas hercogu. Ncnocietics viņš bija atnācis šurp un nevarēja atraut acis no skata, kas atklājās viņa priekšā.

- Tu esi šeit? - Katrīna vaicāja.

- Jā, madame. Mans dievs, kas šeit notiek? - hercogs jautāja.

- Ej atpakaļ, Fransuā! Drīzumā tu dabūsi visu zināt.

Alansonas hercogs zināja daudz vairāk nekā Katrīna domāja. Viņš bija sācis klausīties, tiklīdz gaitenī atskanēja algotņu soļi. Ieraudzījis, ka šie cilvēki ieiet pie Navarras karaļa un atcerējies Katrīnas vārdus, viņš nojauta, kam bija jānotiek, un priecājās, ka par viņu spēcīgāka roka tagad satrieks viņa bīstamo draugu.

Drīz vien atskanēja šāvieni. Fransuā dzirdēja kādu skrienam pa gaiteni, tad atvērās durvis uz kāpnēm, gaitenis kļuva gaišs un viņš ieraudzīja viņam ļoti labi pazīstamo ķirškrāsas mēteli.

- De Muī! - viņš iesaucās. - Dc Muī pie Navarras karaļa! Nē, tas nav iespējams! Tas būs grāfs de la Mols.

Hercogs uztraucās. Viņš atcerējās Margeritas doto vārdu sargāt jaunekli no briesmām un nolēma pārliecināties, vai pa gaiteni tiešām bēdzis viņš. Fransuā steidzās uz. abu draugu istabu. Tā bija tukša, bet la Mola ķirškrāsas mētelis karājās pie sienas kaktā. Tagad viņš vairs nešaubījās: bēglis bija nevis la Mols, bet gan de Muī.

Baidīdamies, ka hugenotu saķers un viņš izpaudīs sazvērestības noslēpumu, izbailēs nobālušais hercogs steidzās uz Luvras vārtiem. Tur viņš uzzināja, ka cilvēks ķirškrāsas mētelī ir vesels un neskarts. Viņš tikko bija izskrējis pa vārtiem, kliegdams, ka Luvrā karaļa vārdā apkaujot cilvēkus.

- Viņš ir maldījies, - Alansonas hercogs noņurdēja. - Nevis karaļa, bet mātes karalienes vārdā.

Nomierinājies par de Muī, Fransuā devās uz Navarras karaļa guļamistabu un ieraudzīja Katrīnu, kas gluži kā hiēna klīda starp līķiem. Izpildīdams mātes pavēli, viņš tūlīt atgriezās savās istabās, izlikdamies mierīgs, kaut gan patiesībā viņu māca tumšas aizdomas. Izmisusi par šo jauno neveiksmi, Katrīna pasauca gvardes kapteini un pavēlēja aizvākt līķus, bet ievainoto Morvelu pārvest mājās. Karali viņa nelika modināt.

- O, viņš tomēr atkal izglābies! - viņa čukstēja, zemu noliektu galvu iedama uz savām istabām. - Dieva roka sargā šā cilvēka dzīvību. Viņš valdīs! Viņš valdīs!

Atvērdama savas istabas durvis, Katrīna ar roku pārvilka pār pieri un pūlējās smaidīt.

- Kas noticis, madame ? - galminieki jautāja.

Vienīgi de Sovas kundze klusēja. Aiz uztraukuma viņa nevarēja izteikt ne vārda.

- Nieki, - Katrīna atbildēja. - Vienkārša ķilda, cits nekas.

- O! - pēkšņi iesaucās Sovas kundze, norādīdama uz grīdu. - Jūsu majestāte saka, ka nieki, un tomēr katrs jūsu solis atstāj uz grīdsegas asiņainas pēdas!

Kārlis IX gāja blakus Indriķim, balstīdamies tam uz rokas, viņiem sekoja četri galminieki, bet priekšā divi kalpi nesa lāpas.

- Atstājot Luvru, - karalis sacīja, - mani pārņem tāda patīkama labsajūta, it kā es atrastos skaistā mežā. Es varu elpot, es dzīvoju, esmu brīvs!

Indriķis pasmaidīja.

- Tādā gadījumā jūsu majestāte ļoti labi justos Bcarnas kalnos! viņš teica.

- Jā, es saprotu, kāpēc tu tā ilgojies atgriezties uz turieni, - karalis iesmējās. - Bet ja tava vēlēšanās būs pārāk stipra un tu neizturēsi, lad es tev ieteicu būt uzmanīgākam. Mana māte Katrīna tevi pārāk inīl, lai gribētu no tevis šķirties.

- Ko mēs šovakar darīsim, majestāte? - jautāja Indriķis, steigdamies bīstamo sarunu novirzīt uz citu pusi.

- Gribu tevi ar kaut ko iepazīstināt, Indriķi! Tu varēsi izteikt savas domas.

- Jūsu padevīgais kalps, majestāte!

- Pa labi, pa labi! Mēs ejam uz de Bārī ielu.

Svītas pavadībā karaļi devās pa Savonerī ielu un ieraudzīja, ka pa Kondē pils slepenajām durvīm iznāca divi mēteļos satinusies vīrieši. Viens no viņiem klusi aizvēra aiz sevis durvis.

- O! - karalis sacīja Indriķim, kas pēc paraduma skatījās, bet nekā neteica. - To vajag redzēt!

- Kāpēc, sire ? - Navarras karalis jautāja.

- Es to nesaku tev, Indriķi, - karalis pasmaidīja. - Tu par savu sievu esi pārliecināts. Bet tavs svainis Kondē par savējo vairs nav labās domās, un ja viņš sievai tornēr uzticas, tad, - velns lai parauj! - viņš ir gatavais muļķis!

- Bet kāpēc jūsu majestāte domā, ka šie kungi bijuši pie Kondē kundzes?

- Es to nojaušu, un ari viņu uzmanīgā izturēšanās to norāda. Ieraudzījuši mūs, viņi piespiedās pie sienas un nekust nc no vietas. Bez tam mazākajam no viņiem ir mētelis… Velns lai parauj! Tas nu gan būtu pavisam dīvaini!

- Kas?

- Nekas! Man prātā iešāvās kāda doma… Iesim! Un viņš devās tieši pie svešajiem, kas, to ievērojuši, pārgāja ielas otrā pusē.

- Ei, kungi! - karalis uzkliedza. - Apstājieties!

- Vai mums to pavēl? - viens no nepazīstamajiem jautāja.

lzdzirduši šo balsi, karalis un Indriķis nodrebēja.

- Vai tu pazīsti šo balsi, Indriķi? - Kārlis jautāja.

- Sire, ja jūsu brālis, Anžū hercogs, šai mirklī neatrastos Larošelā, es zvērētu, ka tas ir viņš.

- Tas nozīmē, ka viņš nav Larošelā.

- Bet kas ir viņa pavadonis?

- Vai tad tu nepazīsti?

- Nē, sire.

- Viņa auguma dēļ to nav grūti pazīt. Tu viņu tūlīt redzēsi. Hallo, apstājieties taču, .kungi! - karalis atkal uzsauca. - Vai tad jums nav ausu, velns lai parauj!

- Vai jūs esat sargi, ka mūs apturat? - vaicāja garākais svešinieks, atbrīvodams roku no mēteļa krokām.

- Domājiet, ka mēs esam sargi, - karalis atbildēja, - tikai apstājieties, ja jums pavēl. Tu tūlīt redzēsi vulkāna izvirdumu, - viņš iečukstēja Indriķim ausī.

- Jūs esat astoņi vīri, - garākais nepazīstamais, izstiepis roku un atsegdams seju, iesaucās, - bet kaut jūs būtu vai vesels simts, es tomēr saukšu: nost no ceļa!

- Hercogs Gīzs! - Indriķis čukstēja.

- O, mūsu Lotringas svainis! - sacīja karalis. - Beidzot, jūs esat parādījies!

- Karalis! - hercogs iesaucās.

Viņa pavadonis centās vēl vairāk ievīstīties mētelī un stāvēja nekustēdamies. Tikai cepuri aiz cienības pret karali viņš bija noņēmis.

- Sire, - sacīja hercogs Gīzs, - es apmeklēju savu līgavu de Kondē kundzi…

- Tā… Un viens no jūsu galminiekiem jūs pavadīja? Kas viņš ir?

- Jūsu majestāte viņu nepazīst, - hercogs atbildēja.

- Tad mēs iepazīsimies.

Piegājis pie hercoga Gīza pavadoņa, karalis pasauca kalpu ar lāpu.

- Piedod, brāli! - ar slikti slēptu īgnumu sacīja Anžū hercogs, atsegdams seju un zemu palocīdamies.

- (), tas esi tu, Indriķi! Nē, tas nav iespējams, es maldos! Mans brālis Anžū hercogs vispirms būtu apmeklējis mani. Viņam, kā karaļnama princim ierodoties Parīzē, ir tikai viens ccļš - uz Luvru.

- Piedodiet, sire, - Anžū hercogs atbildēja. - Es lūdzu jūsu majestāti piedot manu vieglprātību.

- Bet ko tu, brāli, darīji Kondē pilī? - karalis zobgalīgi vaicāja.

- Droši vien to, par ko jūsu majestāte man nupat stāstīja, - piebilda Indriķis, un, iečukstējis kaut ko ausī karalim, skaļi iesmējās.

- Ko tas nozīmē? - hercogs Gīzs uzstājīgi jautāja, būdams pieradis, kā jau visi galminieki, pret nabaga Navarras karali izturēties visnotaļ nicinoši. - Kāpēc cs nedrīkstu apmeklēt savu līgavu? Alansonas hercogs taču arī apmeklē savējo.