Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Tātad, - Indriķis viņu pārtrauca, - mums nekas cits neatliks…

- …kā savest sevi kārtībā, - karalis piebilda. - Man jāparūpējas par manu brūci, tev, brāli, jānoslauka plūmju sīrups, bet jums, Gīz, jānotīra meža kuiļa ccpcša tauki.

Un viņi visi četri aizgāja, pat durvis neaizvēruši.

- Kur jūs dosities, kungi? - karalis vaicāja brālim un hercogam Gīzam, kad viņi bija sasnieguši Svētā Antonija ielu.

- Pie Nantuljē, sire, - Anžū hercogs atbildēja. - Viņš mūs gaida vakariņās. Vai arī jūs, majestāte, nenāksit mums līdzi?

- Nē, pateicos! Mēs dosimies uz otru pusi. Vai negribat līdzi paņemt kalpu ar lāpu?

- Nē, ļoti pateicamies, sire, - Anžū hercogs steidzās tikt vaļā no lieka pavadoņa.

- Viņš baidās, ka es nelieku viņus izspiegot, - karalis iečukstēja Navarras Indriķim ausī, un, paņēmis to zem rokas, teica:

- Iesim, Indriķi! Šovakar es tevi pacienāšu ar vakariņām.

- Tātad mēs neiesim uz Luvru? - Indriķis vaicāja.

- Nē, es tev saku vēlreiz, stūrgalvi Iesim!

Un viņš kopā ar Indriķi iegriezās Žofruālanjē ielā.

Žofruālanjē ielas vidū sākās Garnjo iela, kam otrā galā uz abām pusēm stiepās de Bara iela.

Dažus soļus no stūra, Mortcljerī ielas virzienā, stāvēja vientuļš namiņš, ko apņēma dārzs ar augstu sētu, kurā bija vārti. Kārlis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza vārtus un, ielaidis pa priekšu kalpu ar lāpu un Indriķi, atkal rūpīgi tos aizslēdza. Namiņā gaisma spīdēja tikai vienā mazajā logā. Kārlis smaidīdams parādīja to Indriķim.

- Sire, es nesaprotu, - tas atteica.

- Gan tu sapratīsi.

Indriķis izbrīnā paskatījās uz Kārli. Karaļa sejā un balsī bija jaušamas tik dīvainas pārmaiņas, ka Indriķis viņu gandrīz vairs nepa/ina.

- Es tev teicu, - karalis sacīja, - ka, aiziedams no Luvras, es atstāju elli. Šeit es ierodos paradīzē.

Esmu ļoti laimīgs, ka jūsu majestāte mani visžēlīgi paņēmis sev līdzi uz debesīm.

- Ceļš uz turieni ir šaurs, - turpināja karalis, kāpdams pa šaurajām trepītēm, - bet tas vēl vairāk atgādina līdzību ar paradīzi.

- Kāds eņģelis apsargā ieeju jūsu Ēdenē, sire ?

- To tu tūlīt redzēsi, - Kārlis atbildēja.

Pamājis Indriķim klusi sekot, viņš atvēra vienas durvis, tadotras un, apstājies uz sliekšņa, čukstēja:

- Skaties!

Indriķis pagājās uz priekšu un apstājās kā piekalts, vērodams visbrīnišķīgāko ainu, kādu viņš jelkad savā mūžā bija redzējis.

Jauna astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus veca sieviete gulēja, uzlikusi galvu uz aizmiguša bērna šūpuļa. Bērna mazās kājiņas viņa bija piespiedusi pie lūpām, bet garie mali izplūda tai pār pleciem kā zeltaini viļņi.

- O, sire, - Navarras karalis čukstēja, - kas ir šī apburošā skaistule?

- Manas paradīzes eņģelis, - karalis atbildēja. - Viņa vienīgā mīl mani nevis kā karali, bet gan kā cilvēku.

Indriķis pasmaidīja.

- Jā, kā cilvēku, - Kārlis atkārtoja. - Viņa mīlēja mani, pirms uzzināja, ka es esmu karalis.

- Un tad, kad viņa to uzzināja?

- Kopš viņa to zina, - sacīja karalis ar nopūtu, kas norādīja, cik nepanesami smags viņam brīžiem šķila asiņainais karaļkronis, - viņa tomēr mani mīl. Vari pats par to pārliecināties.

Karalis uz pirkstgaliem piezagās jaunajai sievietei un viegli ar lūpām pieskārās viņas rožainajam vaigam.

Kaut gan šī pieskaršanās bija kā vēsma ziedos, jaunava tomēr pamodās.

- Kārli! - viņa čukstēja, atvērdama acis.

- Dzirdi? - karalis sacīja Indriķim. - Viņa sauc mani vārdā. Karaliene mani dēvē par majestāti.

- Jūs neesat viens! - jaunā sieviete iesaucās.

- Nē, mana dārgā Marija. Es tev atvedu otru karali. Viņš ir laimīgāks par mani, jo viņš ir bez kroņa, un nelaimīgāks, jo viņam nav Marijas Tušē. Katram savs liktenis.

- Vai tas ir Navarras karalis, sire ? - vaicāja Marija.

- Jā, viņš, mans bērns. Nāc šurp, Indriķi!

Kad Indriķis pienāca, karalis saņēma viņa labo roku.

- Paskaties uz šo roku, Marija, - viņš teica. Šī ir laba brā|a un uzticama drauga roka. Ja šodien viņš nebūtu…

- Kas tad būtu, Kārli?…

- Ja šodien nebūtu viņa, Marija, mūsu bērns paliktu bez tēva. Marija iekliedzās, nokrita ceļos un, saķērusi Indriķa roku, uzspieda

tam karstu pateicības skūpstu.

- Labi, Marija, labi, - sacīja Kārlis.

- Bet kā jūs viņam to atmaksājāt, sire ?

- Dots pret dotu.

Indriķis izbrīnā palūkojās uz Kārli.

- Manus vārdus tu sapratīsi vēlāk, Indriķi, - karalis teica. - Bet tagad palūkojies šurp. Un viņš piegāja pie šūpuļa, kurā gulēja bērns.

- Ja šis brašais zēns negulētu šai vienkāršajā namiņā de Bara ielā, bet Luvras pilī, tagadne un varbūt arī nākotne būtu pavisam savādāka.

- Man patīkamāk redzēt viņu šeit un nevis Luvrā, - sacīja Marija. - Šeit viņš guļ mierīgāk.

- Netraucēsim viņu, - karalis piekrita. - Ir tik labi gulēt, ja nemoca baigi sapņi.

- Sire, vai jums nclabpatiklos ieiet tur? - Marija jautāja, ar roku norādīdama uz kādām durvīm.

- Jā, iesim vakariņās, - Kārlis IX atbildēja.

- Mans dārgais Kārli, jūs palūdziet, lai Navarras karalis man piedod? - Marija sacīja.

- Par ko?

- Ka cs aizsūtīju mājās kalponi. Sire, - viņa pagriezās pret Indriķi, - atvainojiet, bet Kārlis mīl, ka viņu apkalpoju vienīgi cs.

- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Es to ļoti labi saprotu. Vīrieši iegāja ēdamistabā, bet rūpīgā māte steidzās ar siltu segu apsegt

mazo Kārli. Viņš gulēja saldā bērna miegā, ko apskauda viņa tēvs, un nedomāja mosties.

Apsegusi bērnu, arī Marija iegāja ēdamistabā.

- Te sagatavotas vakariņas tikai diviem ēdējiem, - sacīja Kārlis.

- Atļaujiet apkalpot jūs abus, - Marija lūdza.

- Redzi, Indriķi, tu man nes vienīgi nelaimi, - Kārlis smaidīja.

- Kā tā, sire ?

Šis bērns, brieduma gados slavenais Angulcmas hercogs, kas mira 1650. gadā, bija Kārļa IX ārlaulības bērns.

- Vai tad tu nedzirdi?

- Piedod, piedod, Kārli!

- Labi, piedodu. Tikai sēdies šeit, starp mums.

- Labprāt.

Marija atnesa vēl vienu šķīvi, nosēdās starp abiem karaļiem un sāka viņus mielot.

- O, ir tik patīkami būt tādā vietiņā, kur var ēst un dzert, negaidot, pirms kāds cits visus ēdienus un vīnus nogaršo! - karalis priecājās.

- Ticiet man, sire, - atbildēja Indriķis, - ka tā ir mana lielākā laime.

- Tad saki viņai, Indriķi, ja Marija grib, lai šī laime neizgaist, viņa nedrīkst iejaukties politikā, katrā ziņā nedrīkst iepazīties ar manu māli.

- Karaliene Katrīna tiešām mīl jūsu majestāti tik karsti, ka droši vien kļūtu greizsirdīga, - atbildēja Indriķis, vēlēdamies izvairīties no karaļa bīstamās atklātības.

- Marija. - sacīja karalis, - es tevi iepazīstinu ar visuzmanīgāko un apķērīgāko cilvēku, kādu vien esmu pazinis. Galmā viņš pieveic visus, un tas nav joks. Varbūt es vienīgais nojaušu, ja nu ne to, kas noris viņa sirdī, tad to, kas noris viņa prātā.

-Sire, - teica Indriķis, - man žēl, ka, pārspīlēdams vienu, jūs apšaubāt otru.

- Es neko nepārspīlēju, Indriķi! Atnāks diena, kad tevi pazīs… Un cik jauki viņš veido anagrammas, Marij, - karalis piebilda. - Palūdz viņam uzrakstīt tava vārda anagrammu, un tu redzēsi, ka tas viņam ir tīrais nieks.

- Ko gan var atrast manā, tik nenozīmīgas sievietes, vārdā? - Marija atteica. - Ko gan labu var izveidot no burtiem, kas vienīgi gadījuma dēļ radījuši vārdu Marija Tušē.