Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- O, varonīgais de Muī! - iesaucās Indriķis.

- Tātad tas bija de Muī? - Alansonas hercogs steidzīgi noprasīja.

Indriķis saprata, ka pieļāvis kļūdu.

- Man tā vismaz šķiet, - viņš atbildēja. - Es viņu lūdzu ierasties. Gribēju ar viņu pārrunāt mūsu bēgšanu un paziņot, ka es visas tiesības uz Navarras troni esmu nodevis jums.

- Ja nu to kāds uzzina, tad mēs esam pagalam! - Alansonas hercogs iesaucās un nobālēja.

- Jā, Morvels neklusēs, - Indriķis piekrita.

- Viņš ir bīstami ievainots kaklā, - sacīja hercogs. - Pēc ārsta domām viņš astoņas dienas nevarēšot izrunāt ne vārda.

- Astoņas dienas! Pa to laiku de Muī varēs paslēpties drošā vietā.

- Bet varbūt, ka tas nemaz nebija de Muī, - hercogs turpināja.

- Jūs domājat?

- Jā! Šis cilvēks pazuda tik drīz, ka aculiecinieki ir ievērojuši vienīgi viņa ķirškrāsas mēteli.

- Bet tāds mētelis drīzāk pieder nevis kareivim, bet gan kādam galma švītam - sacīja Indriķis. - Neviens pat neiedomāsies, ka šādu mēteli valkā de Muī.

- Jums taisnība, - hercogs piekrita, - drīzāk var iedomāties…

Viņš šaubās apklusa.

-… ka tas bijis grāfs de la Mols? - Indriķis vaicāja.

- Jā. Es redzēju, kā šis cilvēks aizbēga, un pirmajā acu mirklī noturēju viņu par la Molu.

- Noturējāt? Varbūt, ka tas tiešām bija viņš.

- Vai viņš neko nezina?

- Neko! Vismaz neko svarīgu.

- Tiešām, es sāku ticēt, ka tas bijis grāfs de la Mols.

- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Tas būtu nepatīkami Margeritai. Viņai šī kavaliera liktenis ļoti interesē.

- Interesē? - Alansonas hercogs uztraukts jautāja.

- Protams. Vai tad jūs aizmirsāt, ka Margerita pati jums viņu ieteica.

- Taisnība, - hercogs dobjā balsī attrauca. - Turklāt negribēdams es viņai izdarīju pakalpojumu. Lai ķirškrāsas mētelis grāfu la Molu nenodotu, es aizgāju uz viņa istabu un atnesu mēteli pie sevis.

- Jūs esat rīkojies ļoti apdomīgi. Tagad esmu gatavs ne vien derēt, bet pat apzvērēt, ka tas ir bijis grāfs.

- Arī tiesas priekšā?

- Zvēru pie sava goda, jā! - Indriķis atbildēja. - Viņš varbūt kaut ko gribēja man nodot no Margeritas.

- Ja es varētu cerēt uz jūsu atbalstu, - sacīja hercogs, - es viņu atklāti apvainotu.

- Ja jūs viņu apvainosit, es jūs, protams, neapstrīdēšu.

- Bet karaliene?

- Jā, karaliene.

- Jāuzzina viņas domas.

- Es iešu noskaidrot.

- Nedomāju, ka viņa jums pretosies, - hercogs turpināja. - Šim jauneklim ir varoņa slava, pat uz kredīta. Iespējams, ka viņam būs jāsamaksā ari procenti un kapitāls…

- Ko lai dara! - Indriķis atbildēja. - Šai pasaulē neko nedod par velti!

Ar smaidu atvadījies no hercoga, Indriķis uzmanīgi palūkojās gaitenī.

Pārliecinājies, ka nekas nedraud, viņš ātri aizsteidzās pie kāpnēm, kas veda uz Margeritas istabām un pazuda.

Ari Navarras karaliene bija ļoti uztraukta. Viņu nemierīgu darīja nakts uzbrukums, kurā bija piedalījušies karalis, Anžū hercogs, Indriķis un Gīzs. Viņi gan laikam nebija atklājuši neko lādu, kas viņu varētu kompromitēt: sētnieks, kuru la Mols un Kokonna bija atsējuši no vārtiem, apgalvoja, ka klusējis kā kaps. Bet Margerita saprata, ka divi karaļi un divi prinči neuztrauksies par niekiem un bez dibināta iemesla nemēģinās ielauzties kādā Klošperšē ielas namā. Atlikušo nakts daļu Margerita bija pavadījusi pie hercogienes un atgriezusies Luvrā, tikai gaismai austot.

Viņa tūlīt devās gulēt, bet nevarēja aizmigt, un katrs vismazākais troksnītis lika viņai nodrebēt.

Piepeši viņa izdzirda, ka pie slepenajām durvīm kāds klauvē. Kad ienāca Gijona un pateica, ka ieradies Indriķis, Margerita lika viņu ielaist.

Pie durvīm Navarras karalis apstājās. Nekas neliecināja, ka viņš jūtas kā apvainots vīrs. Viņa plānās lūpas kā aizvien rotāja viegls smaids un nekas viņa sejā neliecināja par nule pārdzīvotajiem šausmu mirkļiem.

Viņš jautājoši palūkojās uz Margeritu, it kā lūgdams atļauju palikt ar viņu vienatnē. Margerita saprata vīra skatienu un deva Gijonai zīmi aiziet.

- Es zinu, kā jūs mīlat savus draugus, - Indriķis iesāka, - un es ļoti nožēloju, ka man jums jāziņo visai bēdīga vēsts.

- Kāda, monsieur ?

- Viens no mūsu labākajiem draugiem ir nokļuvis neveiklā stāvoklī.

- Kurš?

- Dārgais grāfs de la Mols.

- Grāfs de la Mols ir nokļuvis neveiklā stāvoklī? Kā tā?

- Tāpēc, ka iesaistīts kādā aizvadītās nakts nolikumā.

Lai gan Margeritai piemita spēja savaldītais, tomēr viņa samulsa.

- Kas tad ir noticis? - beidzot saņēmusies, viņa jautāja.

- Un jūs vēl prasiet? - Indriķis iesaucās. - Vai tad jūs tiešām nedzirdējāt pagājušās nakts briesmīgo troksni Luvrā?

- Nedzirdēju.

- Tādā gadījumā saņemiet manu laimes novēlējumu. - Indriķis ļoti naivi noteica. - Jums ir lielisks miegs.

- Bet kas tad ir noticis? - Margerita vaicāja.

- Noticis tas, ka mūsu labā māmiņa pavēlējusi Morvelam un sešiem algotņiem mani apcietināt.

- Jūs?

- Jā, mani.

- Par ko?

- Vai tad kāds var nojaust mūsu mātes domu noslēpumus un atminēt viņas rīcības iemeslus? Es tos ļoti cicnu, bet nesaprotu.

- Un jūs bijāt izgājis?

- Tiešām, jūs uzminējāt. Vakar vakarā karalis uzaicināja mani pavadīt viņu uz Parīzi. Bet, ja nebiju es, tad manā guļamistabā bija kāds cits.

Kas?

- Šķiet, ka grāfs de la Mols.

- Grāfs de la Mols! - Margerita pārsteigumā iesaucās.

- Un kāds varonis ir šis provansictis! - Indriķis turpināja. - Iedomājieties, viņš ievainojis Morvelu un nogalinājis divus sargkareivjus.

- Ievainojis monsieur Morvelu un nogalinājis sargkareivjus?! Tas ir neiespējami! - Vai jūs apšaubāt viņa varonību?

- Nē, es tikai saku, ka grāfs de la Mols nevarēja būt jūsu guļamistabā.

- Kāpēc?

- Tāpēc… tāpēc… - Margerita stomījās, - tāpēc, ka viņš bija citur.

- O, ja viņš var to pierādīt, tad viss, protams, būs savādāk. Viņš pateiks, kur bijis, un šis apvainojums atkritīs pats par sevi.

- Viņam jāpasaka, kur viņš bija? - Margerita ātri ievaicājās.

- Protams… Viņu šodien arestēs un noklaušinās. Diemžēl pret viņu ir pierādījumi…

- Pierādījumi? Kādi?

- Niknais cīnītājs bija ģērbies ķirškrāsas mētelī.

- Nc tikai grāfam de la Molam ir ķirškrāsas mētelis, - sacīja Margerita.

- Es zinu vēl otru…

- Bez šaubām, - Indriķis viņu pārtrauca, - arī cs viņu zinu. Bet, ja pie manis nav bijis la Mols, tad mani apmeklējis tas otrais ķirškrāsas mētelī. Vai jūs zināt, kas viņš ir ?

- Ak, Dievs!

- Tā, lūk, ir tā nelaime. Ja de Muī apcietina, mēs esam pazuduši.

- Es saprotu.

- Bet de la Mols nevienu nekompromitēs. Vai jums šķiet, ka viņš varētu izdomāt… piemēram, ka viņš bijis pie dāmām… vai kaut ko tamlīdzīgu?

- Ja jūs par to vien baidāties, tad esat drošs: viņš neteiks ne vārda.

- Jūs domājat, ka viņš klusēs… klusēs arī tad, ja viņam par to vajadzēs samaksāt ar dzīvību?

- Jā, viņš klusēs.

- Jūs par to esat pārliecināta?

- Pilnīgi.

- Nu, tad ir labi, - Indriķis sacīja un piecēlās kājās.

- Jūs aizejat? - Margerita jautāja.

- Jā. Tas bija viss, ko es jums gribēju pateikt.

- Un jūs aizejat?…

- …lai pamēģinātu mūs visus izglābt no nelaimes, kādā mūs iegrūdis cilvēks ķirškrāsas mētelī.