Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Mans Dievs, mans Dievs! - Margerita, rokas lauzīdama, vaimanāja.

- Nabaga jauneklis!

- Nudien, - aiziedams teica Indriķis, - tas grāfs de la Mols ir tiešām laipns un pakalpīgs džentlmenis.

Kārlis Luvrā atgriezās jautrs un apmierināts, bet pēc desmit minūšu ilgas sarunas ar māti viņa garastāvoklis krasi mainījās. Likās, ka Katrīna būtu viņam aizdevusi savas dusmas, bet pati piesavinājusies viņa omulību.

- Grāfs de la Mols! - sacīja Kārlis. - Grāfs de la Mols!… Jāpasauc Indriķis un Alansonas hercogs: jaunais grāfs ir bijušais hugenots un Alansonas hercoga galminieks.

- Pasauc, ja vēlies, mans dēls, - Katrīna atbildēja, - tu tāpat neko neuzzināsi. Es baidos, ka Indriķis ar Fransuā ir daudz lielāki draugi, nekā mums šķiet. Viņus izjautādams, tu radīsi vienīgi aizdomas. Man liekas, ka labāk būtu dažas dienas nogaidīt un viņus abus uzmanīt. Ja tu ļausi vainīgajiem atpūsties, mans dēls, ja viņiem liksies, ka viņi tevi piekrāpuši, tic savā lielībā paši iekritīs slazdos. Un tad mēs uzzināsim visu.

Kārlis staigāja pa istabu, nezinādams, ko īsti iesākt.

- Nē, nē, es nevaru gaidīt, - beidzot viņš teica. - Jūs, māmiņ, nezināt, cik grūti ir gaidīt un mocīties šaubās. Turklāt ik dienu šie muižnicciņi paliek aizvien augstprātīgāki. Vēl šonakt divi nelieši iedrošinājās man pretoties. Ja grāfs de la Mols ir nevainīgs - jauki! Bet es gribu zināt, kur šonakt bija grāfs dc la Mols, kad Luvrā nogalināja manus ļaudis un kad Klošperšē ielā uzbruka man pašam. Vispirms lai atsauc Alansonas hercogu, bet pēc tam Indriķi! Es viņus nopratināšu pēc kārtas. Jūs varat palikt šeit, māmiņ.

Katrīna apsēdās. Pateicoties savai cietajai, noteiktajai dabai, viņa prata izmantot katru, pat visnepatīkamāko apstākli, lai drīzāk sasniegtu iecerēto mērķi.

Ienāca Alansonas hercogs. Saruna ar Indriķi bija viņam ļāvusi sagatavoties un viņš jutās mierīgs.

Viņa atbildes bija skaidras un noteiktas. Māte karaliene bija viņu lūgusi palikt savās istabās un viņš pagājušās nakts nolikumu nebija redzējis. Tā kā viņa istabu un arī Navarras karaļa istabu durvis iziet uz vienu gaiteni, tad viņš naktī bija dzirdējis kaut kādu troksni, pēc lam kliedzienus un pistoles šāvienus. Tikai tad viņš nolēmis atvērt durvis un ieraudzījis pa gaiteni skrienam kādu cilvēku ķirškrāsas mētelī.

Karalis ar māti saskatījās.

- Ķirškrāsas mētelī? - karalis noprasīja.

- Jā, - Alansonas hercogs apstiprināja.

- Vai, redzot šo mēteli, tev neradās nekādas aizdomas?

Alansonas hercogs pūlējās ar visiem spēkiem melot pēc iespējas

pārliecinošāk.

- Pirmajā brīdī, jūsu majestāte, - viņš teica, - man tiešām šķita, ka tas ir mans galminieks.

- Kurš?

- Grāfs dc la Mols.

- Kāpēc grāfs de la Mols neatradās pie tevis, kā to prasīja viņa pienākums.

- Es vinu vakar vakarā atlaidu.

>

- Labi, vari iet, - sacīja karalis.

Alansonas hercogs devās uz durvīm, pa kurām bija ienācis.

- Pa tām ne, - Kārlis viņu aizturēja, - ej pa otrām.

Un viņš Fransuā parādīja durvis, kas veda uz viņa aukles istabu.

Kārlis nevēlējās, ka Alansonas hercogs un Indriķis sastopas.

Viņš nezināja, ka viņi bija jau satikušies un dažas minūtes bija aprunājušies.

Pēc Alansonas hercoga aiziešanas Kārlis deva zīmi iesaukt Indriķi. Negaidīdams karaļa jautājumu, viņš iesāka pirmais:

- Sire, priecājos, ka jūs mani ataicinājāt. Es jau pats gribēju nākt un pie jūsu majestātes meklēt taisnību.

Kārlis sarauca uzacis.

- Jā, taisnību, - Indriķis atkārtoja. - Bet vispirms atļaujiet pateikties, ka jūs, majestāte, vakar vakarā aizvedāt mani no Luvras. Tagad es zinu, ka jūs izglābāt man dzīvību. Bet par ko, kāda nozieguma dēļ mani ir gribējuši nogalināt?

- Jūs negribēja nogalināt, bet tikai apcietināt, - Katrīna dzīvi attrauca.

- Kaut arī tā! Vai es esmu kaut ko noziedzies? Ja mani turēja par vainīgu vakar vakarā, tad tāds es esmu arī šorīt. Sakiet, sire, par ko mani apvaino?

Kārlis šaubīdamies palūkojās mātē, jo nezināja, ko atbildēt.

- Jūs pieņemat šaubīgus cilvēkus, mans dēls, - karaliene sacīja Indriķim.

- Tā. Un satikšanās ar šiem šaubīgajiem cilvēkiem mani kompromitē, vai ne?

- Jā, Indriķi.

- Tad miniet šos cilvēkus, nosauciet viņu vārdus! Kas viņi ir? Parādiet man viņus!

- Indriķim tiešām ir tiesības prasīt paskaidrojumus - karalis piebilda.

- Un es tos prasu! - sacīja Indriķis, saprazdams, ka atrodas izdevīgā stāvoklī. - Es prasu tos no sava labā brāļa Kārļa, no savas mīļās mātes. Vai, apprecējis Margeritu, es neuzvedos kā labs vīrs? Par to pajautājiet viņai pašai! Vai es neizturos kā īsts katolis? To jums pastāstīs mans garīdznieks. Vai, beidzot, es neesmu labs radinieks? To apgalvos visi, kas piedalījās vakardienas medībās.

- Jā, tā ir taisnība, Indriķi, - sacīja karalis. - Bet, ko lai dara? Stāsta, ka tu gatavojot sazvērestību.

- Pret ko?

- Pret mani.

- Ja šis apvainojums ir patiess, tad man vakar nevajadzēja iejaukties, kad jūsu ievainotais zirgs nevarēja piecelties un saniknotais mežakuilis metās jūs saplosīt.

- Viņam ir taisnība, māmiņ! - Kārlis iesaucās.

- Bet kas pie jums bija aizvadītajā naktī? - Katrīna jautāja.

- Tagad ir grūti atbildēt par sevi, kur nu vēl par citiem, - atbildēja Indriķis. - Es izgāju pulksten septiņos vakarā. Desmitos mans brālis Kārlis aizveda mani sev līdzi un mēs pavadījām kopā visu nakti. Būt pie viņa majestātes un vienlaikus zināt, kas notiek istabās, tas nav manos spēkos.

- Un tomēr izrādās, - Katrīna sacīja, - ka viens jūsu galminieks ievainojis Morvelu un nogalinājis divus algotņus.

- Viens mans galminieks? Kurš?

- Visi norāda uz grāfu de la Molu.

- Grāfs de la Mols nepieder manai svītai, madame. Viņš kalpo Alansonas hercogam, kuram viņu ieteica jūsu meita.

- Bet kas gan ir bijis pie tevis, Indriķi? - Kārlis uzstāja. - Varbūt tomēr grāfs de la Mols?

- Kā lai es to zinu, sirel Varbūt viņš, varbūt kāds cits… Grāfs de la Mols ir labs kalps, viņš dievina Navarras karalieni. Margeritas vai Alansonas hercoga uzdevumā viņš bieži ierodas pie manis. Bet es negalvoju, ka šoreiz tas ir bijis la Mols.

- Tas ir bijis viņš, - sacīja Katrīna. - Aculiecinieki ir pazinuši viņa ķirškrāsas mēteli.

- Vai grāfs de la Mols valkā kirškrāsas mēteli?

- Jā.

- Bet cilvēks, kas tā apstrādājis manus ļaudis, - piezīmēja Kārlis, - un Morvelu…

- …ir bijis ķirškrāsas mētelī? - Indriķis jautāja.

- Pilnīgi pareizi.

- Es neko nevaru noliegt, - sacīja Indriķis. - Bet man liekas, ka tādā gadījumā vajadzētu pratināt nevis mani, jo es nebiju pat mājās, bet gan grāfu de la Molu, kas bijis manās istabās. Es tikai gribu jūsu majestātes vērību pievērst kādam apstāklim.

- Kādam?

- Ja man būtu nolasīta pavēle par apcietināšanu un es nebūtu padevies, bet pretojies, tad es būtu vainīgs un pelnītu sodu. Bet jūs taču gribējāt apcietināt nevis mani, bet cilvēku, uz kuru šī pavēle nemaz neattiecas. Viņu gribēja aizturēt, viņš aizsargājās, turklāt lieliski, un viņam bija tiesības tā rīkoties.

- Tomēr… - Katrīna iesāka.

- Vai pavēlē bija teikts, ka jāapcietina mani? - Indriķis vaicāja.

- Jā, - Katrīna atbildēja, - un pats karalis to parakstīja.

- Bet vai tur bija teikts, ka manā guļamistabā drīkst apcietināt arī kādu citu?