Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Ap deviņiem vakarā.

- Un aiziet?

- Ap vienpadsmitiem.

- Labi. Šonakt ej pie Margo pusnaktī. Līdz tam laikam viss jau būs galā.

Un Kārlis, draudzīgi paspiedis Indriķim roku un vēlreiz apliecinājis savu draudzību, izgāja, svilpodams iemīļoto mednieku dziesmiņu.

- Velns un elle! - norūca Indriķis, noskatīdamies uz aizejošo karali. - Esmu gatavs zvērēt, ka visu šo sātana darbu izgudrojusi māte karaliene. Viņa nezin ko vēl izgudrotu, lai tik mani sanaidotu ar sievu.

Indriķis iesmējās. Tie bija dīvaini smiekli, kādi viņam paspruka, kad neviens viņu ne redzēja, ne dzirdēja.

Tai pašā dienā apmēram pulksten septiņos vakarā kādā no Luvras pils istabām spoguļa priekšā stāvēja nule no vannas izkāpis skaists jauneklis un, sukādams matus un greznodamies, dziedāja saldskanīgu dziesmu.

Blakus viņam, gultā izstiepies, gulēja' otrs jauneklis.

Pirmais bija mūsu paziņa la Mols, par kuru tai dienā bija tik daudz runāts, otrs - viņa draugs Kokonna.

La Mols nedzirdēja pērkona grāvienus un neredzēja spožo zibeni, kas apdraudēja viņa dzīvību. Atgriezies mājās trijos no rīta, viņš nogulēja līdz. pulksten trijiem pēcpusdienā gan aizmidzis, gan sapņodams un celdams gaisa pilis uz tām irstošajām smiltīm, ko sauc par dzīvi. Pēc tam viņš piecēlās, nomazgājās, la Hurjēra viesnīcā paēda pusdienas un, atgriezies Luvrā, sāka sakārtot savu tualeti, kā vienmēr gatavodamies doties pie karalienes.

- Tātad tu teici, ka esot ēdis pusdienas? - žāvādamies Kokonna jautāja.

- Jā, ar lielu ēstgribu.

- Kāpēc tu mani nepaņēmi līdzi? Tu esi briesmīgs patmīlis!

- Tu tik saldi gulēji, ka man negribējās tevi modināt. Vai zini ko? Pusdienu vietā tu vari ēst vakariņas. Galvenais, neaizmirsti la Hurjēram paprasīt to Anžū vīnu, ko viņš nesen saņēma.

- Vai tas ir labs?

- Paprasi, gan jau pats redzēsi.

- Uz kurieni tu posies?

- Kurp es pošos? - sacīja la Mols, izbrīnījies par drauga savādo jautājumu. - Pie karalienes!

- Vai man neiet pusdienās uz namiņu Klošperšē ielā? - Kokonna vaicāja. - Tur droši vien vēl palikušas pagājušās nakts vakariņu atliekas un kāda krietna vīna lāse.

- Pēc visa tā, kas viņnakt notika, tu darītu neapdomīgi, Anibāl. Turklāt mēs taču solījāmies, ka vieni paši uz turieni neiesim… Padod manu mēteli!

- O, pareizi, - teica Kokonna, - es aizmirsu, ka mēs devām vārdu… Velns, kur tad palicis tavs mētelis?… Lūk, te būs!

- Nē, to ne. Tu man dod melno, bet man vajadzīgs ķirškrāsas. Karaliene apgalvo, ka tas man piestāvot labāk.

- Pameklē pats, - sacīja Kokonna, lūkodamies apkārt. - Es nevaru atrast.

- Nevari atrast? Kur tad tas palicis?

- Tu viņu būsi pārdevis.

- Kāda velna pēc? Man taču vēl ir kādi seši ekiji.

- Uzvelc manējo.

- Pateicos! 2Laļā kamzolī un dzeltenā mētelī es būšu īsts papagailis.

- Tu esi pārāk izvēlīgs. Tiec pats galā, kā zini!

Tai brīdī, kad la Mols sāka lamāt zagļus, kas nekaunīgā kārtā ielaužas Luvrā, istabā ienāca Alansonas hercoga pāžs ar dārgu mēteli uz rokas.

- O, lūk, kur tas ir! - la Mols iesaucās. - Beidzot!

- Jūsu mētelis, grāfa kungs! - sacīja pāžs. - Viņa augstība saderēja par tā krāsu un, vēlēdamies pārliecināties, lika aiznest mēteli viņam.

- Es viņu meklēju tikai tāpēc, ka gribēju iziet, - la Mols atbildēja. - Bet ja viņa augstībai mētelis vēl vajadzīgs…

- Nē, grāfa kungs.

Pāžs aizgāja. La Mols uzvilka mēteli.

- Nu, ko tu izlēmi? - viņš jautāja.

- Pagaidām vēl neko, - Kokonna atbildēja.

- Vai vakarā būsi mājās?

- Kā es to lai zinu?

- Tu nezini, ko darīsi pēc divām stundām?

- Zinu, ko darīšu, bet nezinu, ko man liks darīt.

- Kas? Nevērās hercogiene?

- Nē, Alansonas hercogs.

- Es tiešām esmu ievērojis, ka jau kādu laiciņu viņš pret tevi ir ļoti laipns, - sacīja la Mols.

- Tas taisnība, - Kokonna piekrita.

- Tātad tev par nākotni nav jārūpējas, - la Mols iesmējās. - Viņš tev palīdzēs.

- Nieki! Jaunākais dēls, ko viņš var!

- Viņš ļoti grib kļūt par vecāko, - tcica la Mols. - Varbūt, ka debesis par viņu apžēlojas… Tātad tu nezini, kur pavadīsi vakaru?

- Nezinu.

- Tad vācies pie velna… vai labāk - ardievu!

- Ir gan jocīgs tas la Mols! - Kokonna noņurdēja. - Viņš grib, lai es pasaku, kur pavadīšu vakaru. Es zinu tikai to, ka man gribas gulēt!

Un viņš atkal atgūlās.

La Mols devās pie karalienes. Lasītājam jau pazīstamajā gaitenī viņš sastapa Alansonas hercogu.

- A, tas esat jūs, grāf de la Mol? - hercogs izsaucās.

- Jā, jūsu augstība, - godbijīgi palocījies, la Mols atbildēja.

- Jūs izejat no Luvras?

- Nē, jūsu augstība, cs eju Navarras karalienei apliecināt manu padevību.

- Kad jūs no viņas aiziesit, grāf de la Mol?

- Vai jūsu augstība grib man kaut ko pavēlēt?

- Pagaidām nē. Bet vakarā es gribētu ar jums parunāties.

- Cikos?

- Starp deviņiem un desmitiem.

- Man būs tas gods pie jūsu augstības ierasties laikā.

La Mols palocījās un devās tālāk.

- Šis hercogs,- viņš norūca, - brīžiem ir tik bāls - kā īsts mironis. Dīvaini!

Pēc minūtes viņš pieklauvēja pie Navarras karalienes istabu durvīm. Gijona viņu tūlīt ieveda pie Margeritas.

Karaliene acīmredzot nodarbojās ar nogurdinošu darbu. Viņai priekšā aprakstīta papīra loksne un Isokrata sējums. Viņa deva la Molam zīmi uzgaidīt un, pabeigusi teikumu, nometa spalvu un lūdza jaunekli apsēsties viņai blakus.

La Mols vēl nekad nebija licies tik skaists un jautrs.

- Isokrata runa! - paskatījies grāmatā, viņš iesaucās. - Ko jūs ar to gribat darīt? O, jūs no grieķu valodas tulkojat latīniski: Ad Samiatiae Iegūtos reginae Margaritae concio! Tātad jūs šos barbarus gribat apsveikt latīniski?

- Ko lai dara? - Margerita atbildēja. - Viņi nerunā franciski.

- Bet kā jūs varat rakstīt atbildi, nezinādama, ko viņi teiks?

- Es jums varu atbildēt, ka runāšu nesagatavojusies, bet negribu jūs krāpt. Man iedeva viņu runu izlasīt un es uz to atbildēšu.

- Tātad sūtņi drīz ieradīsies?

- Viņi jau ir šeit, atbrauca no rīta.

- Bet neviens to vēl nezina?

- Jā, viņi ieradās inkognito. Liekas, ka viņu svinīgā ierašanās paredzēta parīt. Jūs redzēsit, - Margerita apmierināta piebilda, - ka mana atbilde būs spoža. Bet šie nieki lai paliek. Labāk parunāsim, kas jums atgadījies?

- Man?

- Jā.

- Kas gan man varēja atgadīties?

- Pietiek! Jūs gribai izlikties drošsirdīgs, bet es tomēr redzu, ka jūs šodien esat bālāks nekā parasti.

- Varbūt tāpēc, ka es pārāk ilgi gulēju.

- Netaisiet jokus, la Mol! Es zinu visu.

- Tad pasakiet to arī man. Es gan neko nezinu.

- Labi, atbildiet man atklāti! Ko jums prasīja māte karaliene?

- Māte karaliene? Vai tad viņa gribēja ar mani runāt?

- Kā? Jūs vinu nesatikāt?

- Nē.

- Un karali Kārli?

- Arī ne.

- Bet Alansonas hercogu jūs taču redzējāt?

- Jā, es viņu nupat satiku gaitenī.

- Ko viņš jums teica?

- Ka viņš šovakar starp deviņiem un desmitiem grib man dot kaut kādas pavēles.

- Un vairāk neko.

- Neko.

- Dīvaini!

- Kas jums šķiet dīvains?

- Tas, ka jūs neko nezināt.

- Kas tad ir noticis?

- Nolicis ir tas, ka jūs šodien karājaties virs bezdibeņa.

- Es?

- Jā, jūs.

- Kā tad tā?