Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Jūs man pavēlat bēgt? - la Mols jautāja.

- Jā, jā, es to gribu. Mums jāšķiras, ja kādreiz atkal gribam redzēties. Margeritas prombūtnē la Mols bija piestiprinājis pie loga trepes. Bet

pirms viņš nolaidās, tas maigi noskūpstīja karalienes roku.

- Ja šīs trepes būs slazds, - viņš teica, - es miršu par jums, Margerita. Neaizmirstiet savu solījumu!

- Tas nav solījums, la Mol, tas ir zvērests. Nebaidieties. Ardievu! Viņas vārdu iedrošināts, la Mols sāka strauji kāpt pa trepēm. Tai

brīdī pie durvīm pieklauvēja.

- Kundze, - Gijona sauca, - kundze!

- Kas ir? - Margerita uzprasīja.

- Karalis klauvē pie durvīm.

Margerita atgriezās pie loga. La Mols bija sasniedzis zemi.

- Atver!

Gijona paklausīja.

Karalis un trīs hercogi, kuriem laikam bija apnicis gaidīt, stāvēja pie durvīm.

Kārlis ienāca istabā.

Margerita smaidīdama steidzās viņam pretī.

- Ko jūs meklējat, brāli? - viņa vaicāja,

- Es… es meklēju… Velns lai parauj! Es meklēju grāfu de la Molu.

- Grāfu de la Molu?

- Jā, kur viņš ir?

Margerita saņēma brāli aiz rokas un pieveda viņu pie loga. Divi jātnieki pilnos auļos traucās uz mežu. Viens no viņiem noņēma savu balto zīda saiti un ar to pavicināja viņiem par atvadīšanās zīmi. Šie divi jātnieki bija la Mols un Ortons. Margerita parādīja tos Kārlim.

- Ko tas nozīmē? - viņš jautāja.

- Tas nozīmē, - Margerita atbildēja, - ka Alansonas hercogs savu zīda saiti var bāzt kabatā, bet Anžū un Gīzas hercogi ielikt savus zobenus makstīs: grāfs de la Mols šovakar neies pa gaiteni.

Atgriezies Parīzē, Anžū hercogs, kas bija karalienes Katrīnas mīļākais dēls, tūlīt pēc atbraukšanas nevarēja viņu apmeklēt.

Satikšanās ar māti viņam nebija vienkārša pieklājības ievērošana vai garlaicīga formalitāte, bet patīkams dēla pienākums. Ja arī pats hercogs māti nemīlēja, tad viņš bija pārliecināts, ka karaliene viņu mīl.

Katrīna tiešām šo dēlu mīlēja vairāk nekā pārējos, varbūt viņa varonības vai arī viņa skaistuma dēļ. Katrīna bija ne vien māte, bet arī sieviete, un galu galā varbūt mīlēja viņu par to, ka viņš,-kā ļaunas mēles melsa, atgādināja viņai tos laikus, kad tā baudīja kāda kavaliera slepenās mīlas laimi.

Katrīna tomēr zināja, ka Anžū hercogs ieradies Parīzē, Kārlis uzzināja to tikai tāpēc, ka nejaušība noveda viņu pie Kondē pils brīdī, kad viņa brālis to atstāja. Kārlis viņu gaidīja tikai nākamajā dienā. Tāpēc Anžū hercogs bija cerējis, ka viņam izdosies noslēpt divus faktus: skaistās Marijas Kleras, princeses Kondē, apciemojumu un savu apspriešanos ar Polijas sūtņiem.

Par šo apspriedi, par kuru Kārlis neko noteiktu nezināja, Anžū hercogs tad arī gribēja ar māti aprunāties.

Kad ilgi gaidītais Anžū Indriķis beidzot ieradās pie mātes, aizvien vēsā un atturīgā karaliene spieda viņu pie krūtīm tik dedzīgā mātes mīlestībā, kādu no šīs saltās sirds nemaz nevarēja sagaidīt.

Izlaidusi dēlu no savām skavām, Katrīna paskatījās uz. viņu un no jauna sāka to skūpstīt.

- Madame, tā kā debesis piešķīrušas man laimi apskaut jūs bez lieciniekiem, - hercogs iesāka, - tad es jūs lūgšu mani nomierināt. Esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē.

- Mans Dievs! - Katrīna iesaucās. - Kas gan noticis, mīļais bērns?

- Nekas tāds, par ko jūs jau nezināt, māmiņ. Es mīlu un arī mani mīl, bet šī mīla dara mani nelaimīgu.

- Paskaidro, ko tu gribi sacīt, mans dēls.

- Sūtņi… aizbraukšana…

- Jā, sūtņi ir ieradušies. Tātad tev drīz būs jāaizbrauc.

- Nav ko steigties, - hercogs atteica, - bet es zinu, ka karalis manu aizbraukšanu paātrinās. Viņš mani neieredz, nicina un grib no manis tikt vaļā.

Katrīna pasmaidīja.

- Atdodams tev troni, nabaga karali!

- Vienalga, māmiņ, es negribu aizbraukt, - Indriķis skumīgi teica. - Man, Francijas princim, kuru audzinājusi vislabākā māte pasaulē, kurš pieradis dzīvot izglītotu cilvēku sabiedrībā un kuru mīl visdaiļākā sieviete pasaulē, - man jāaizbrauc sniegos, uz pasaules malu! Un tur mežonīgu cilvēku vidū man būs jānomirst lēnā nāvē. Šie ļaudis dzer no rīta līdz vakaram un par sava karaļa īpašībām spriež pēc vīna mucas vērtības, raugoties uz tās saturu… Nē, māmiņ, es negribu aizbraukt… es miršu!

- Vai tu esi pret mani pilnīgi atklāts? - Katrīna jautāja, spiezdama dēla roku. - Vai tas tiešām ir īstais iemesls?

Indriķis nolaida acis, neuzdrošinādamies mātei atzīties, kas īsti norisinās viņa dvēselē.

- Vai nav vēl kāds cits iemesls? - Katrīna turpināja. - Varbūt tas nav tik romantisks, bet vairāk attiecas uz politiku?

- Māmiņ, nav mana vaina, ka šī doma ienāca man prātā, un es nevaru no tās atbrīvoties. Jūs taču pati teicāt, ka horoskops, kas sastādīts, brālim Kārlim piedzimstot, viņam pareģo agru nāvi?

- Taisnība, - Katrīna atbildēja, - bet horoskops ne vienmēr runā patiesību. Pēdējā laikā man sāk likties, ka tie visi melo.

- Un tomēr Kārļa horoskops pareģo viņam agru nāvi?

- Tajā minēts gadsimta ceturksnis, bet nevar zināt, uz ko tas attiecas: vai uz viņa vecumu vai uz valdīšanas laiku.

- Tādā gadījumā izkārtojiet tā, lai man nebūtu jāaizbrauc. Kārlim drīz būs divdesmit četri gadi. Pēc gada šis jautājums izšķirsies.

Katrīna iegrima dziļās domās.

- Apdomājiet, māmiņ, - Indriķis iesaucās, - kāds bezgalīgs izmisums pārņemtu mani, ja izrādītos, ka es Francijas kroņa vietā esmu ieguvis tikai Polijas valsti. Tā būtu mokoša doma, apzinoties, ka pats esmu pametis spožo dzīvi Luvrā, visgudrāko māti un burvīgāko sievieti. Māmiņ, jūs palīdzējāt manam tēvam nest grūto valdīšanas jūgu, jūs arī man neatteiksities palīdzēt. Es jūtu, ka es būtu liels karalis!

- Pietiek, pietiek, dēls, - sacīja Katrīna, kuras mīļākais sapnis bija tieši šāda nākotne. - Vai tu pats neesi kaut ko izdomājis, kā visu to panākt?

- Protams. Tāpēc es arī ierados agrāk, nekā mani gaidīja. Es tikos ar sūtņiem, iepazinos ar galveno sūtni Lasko un jau pirmajā reizē papūlējos viņiem nepatikt. Ceru, ka vēlamo sasniegšu.

- Tas nav labi, dēls. Francijas labklājība arvien ir jāvērtē augstāk par mūsu sīkajām, savtīgajām interesēm.

- Vai lad Francijas labums prasa, lai pēc Kārļa nāves viņas tronī uzkāptu Alansonas hercogs vai Navarras karalis?

- Navarras karalis? Nekad, nekad! - izdvesa Katrīna, kuras sejā parādījās tā uztraukuma izteiksme, kas bija redzama ik reizi, kad kāds ierunājās par Indriķa valdīšanu.

- Un Fransuā nav nemaz labāks par Indriķi un nemīl jūs vairāk nekā viņš.

- Ko teica Lasko? - Katrīna jautāja.

- Lasko it kā šaubījās, kad es uzstāju, lai viņš prasa audienci. O, cs vēlos, ka viņš aizraksta uz Poliju, lai vēlēšanas atsauc!

- Muļķības! Seima lēmums nav atceļams.

- Bet vai nevar panākt, ka poli manā vietā par karali iecel manu brāli?

- Ja tas arī nav neiespējams, tad katrā ziņā tas ir izdarāms ar lielām grūtībām.

- Vienalga! Pamēģiniet, parunājiet ar karali, māmiņ!

Atsaucieties uz manu mīlu pret princesi Kondē, sakiet, ka es viņu

bezprātīgi dievinu, ka es zaudēšu prātu. Bez tam viņš jau pats redzēja, ka es iznācu no Kondē pils kopā ar hercogu Gīzu, kas vienmēr gatavs man pakalpot.

- Ko teica karalis, kad tevi satika?

- Šķiet, viņš neticēja, ka es tikai mīlas dēļ esmu ieradies Parīzē.