Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Sire, - arī Katrīna sāka uzbudināties, - jūs man atklājat savu sirdi, tagad es atklāšu savējo. Jūs rīkojaties kā vājš karalis, kas paklausa sliktiem padomdevējiem. Jūs aizsūtāt brāli, vienīgo troņa balstu, kas pēc jūsu nāves ir pilnīgi cienīgs būt jūsu mantinieks. Jūs atstājat savu kroni likteņa rokās. Alansonas hercogs, kā jūs pats teicāt, ir jauns, vājš, nevienam nederīgs gļēvulis!… Bet aiz viņa stāv bearnietis! Vai jūs to saprotat?

- Velns un elle! - Kārlis kliedza. - Kas man par daļu, kas noliek pēc manas nāves! Jūs teicāt - aiz Alansonas hercoga stāv bearnietis? Jo labāk! Es teicu, ka nevienu nemīlu. Nav tiesa! Es mīlu Indriķi. Jā, es mīlu labo Indriķi. Viņam atklāts un godīgs skatiens un silta roka, bet visapkārt es redzu tikai melīgas acis un ledainas rokas. Viņš mani nekrāpj, es zvēru! Bez tam, es esmu viņam parādā: viņa nabaga māti noindēja, un, kā es dzirdēju, manas ģimenes locekļi… Vienalga, patlaban es esmu gluži vesels. Ja es saslimšu, pasaukšu Indriķi un lūgšu neatstāt mani, ņemšu ēdienu tikai no viņa rokas un mirstot iecelšu viņu par Francijas un Navarras karali. Velns lai parauj, tad pie mana kapa nesmiesies, viņš raudās vai vismaz izliksies, ka raud.

Katrīnai šie vārdi bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Šausmās mulsdama, viņa drūmi palūkojās uz karali un iesaucās:

- Navarras Indriķis! Viņš nobīdīs pie malas manus bērnus un kļūs par Francijas karali? To mēs vēl redzēsim! Tad tāpēc tu manu dēlu gribi padzīt?

- Jūsu dēlu? Bet kas gan es esmu? Vilku mātes bērns - kā Romuis? - Kārlis, dusmās sarkdams, zibošām acīm kliedza. - Jūsu dēls? Jā, jums ir taisnība, Francijas karalis nav jūsu dēls, Francijas karalim nav ne mātes, ne brāļa, vienīgi pavalstnieki. Kam Francijas karalim jūtas? Viņam vajadzīga vienīgi ^riba. Viņš var iztikt bez mīlas, bet grib, lai viņam

paklausa!

- Sire, - jūs mani pārprotat, Anžū Indriķi es nosaucu par savu dēlu tāpēc, ka viņš drīz mani pametīs. Šai mirklī es viņu mīlu vairāk, jo baidos Indriķi zaudēt. Vai mātes vēlēšanās paturēt dēlu pie sevis ir noziegums?

- Bet es saku, ka jums būs no viņa jāšķiras, ka viņš atstās Franciju, ka viņš dosies uz Poliju! Un tas notiks ne vēlāk kā pēc divām dienām. Vēl vienu vārdu, un jau rīt viņš būs prom! Bet, ja jūs savu lepno galvu nenolieksit, es viņu šovakar tāpat nožņaugšu, kā jūs gribējāt nožņaugt jūsu meitas mīļāko. Tikai viņam gan neizdosies izbēgt, kā palaimējās la Molam!

Šie draudi piespieda Katrīnai noliekt galvu, bet viņa to tūlīt atkal pacēla.

- Nabaga bērns! - viņa teica. - Tavs brālis grib tevi nonāvēt! Nebaidies, māte tevi aizsargās!

- O! Man pretojas! - Kārlis rēca. - Labi! Zvēru, pie Kristus asinīm! Viņš mirs nevis šovakar, bet tūlīt… šinī pašā mirklī… Ieroci! Dunci! Nazi! Ah!

Paskatījies visapkārt un nevienu ieroci neatradis, Kārlis ieraudzīja pie mātes jostas mazu duncīti. Viņš to izrāva no sudrabā kaltās maksts un metās ārā no istabas meklēt Anžū Indriķi. Bet viņa nervi bija tā sasprindzināti, ka viņš neizturēja. Ieskrējis priekšistabā, karalis pēkšņi sajuta briesmīgu nespēku, kājas sagrīļojās un viņš nogāzās zemē' izlaizdams no rokām duncīti, kas iedūrās grīdā.

Pa degunu un muti viņam plūda asinis.

- Ak, kungs, - viņš čukstēja. - Mani nogalina! Šurp, šurp pie manis!

Katrīna redzēja, ka Kārlis pakrīt. Brīdi viņa dēlu uzlūkoja salti, bezjūtīgi

un nekustīgi. Tad viņa attapās, nevis mātes jūtu vadīta, bet neveiklo stāvokli glābdama, viņa atvēra durvis un sauca:

- Karalim nelabi! Palīgā! Palīgā!

Kalpi, virsnieki, galminieki saskrēja no visām pusēm un ielenca jauno karali. Pirmā atsteidzās aukle un, mezdamās pie nāves bālā Kārļa, pacēla viņu no grīdas.

- Mani grib nogalināt, aukle… Mani grib nogalināt, - čukstēja karalis, noplūzdams asinīm.

- Tevi grib nogalināt, manu šarlo! - iesaucās aukle, pēc kārtas uzlūkodama visus klātesošos ar tādu skatienu, kādu neizturēja pat Katrīna, un atkāpās. - Kas grib tevi nogalināt?

Kārlis nopūtās un zaudēja samaņu.

- Karalis ir ļoti slims! - paziņoja atsauktais Ambruāzs Parē.

- Tagad gribot negribot audience būs jāatliek, - Katrīna nomurmināja.

Un viņa devās pie sava otrā dēla, kas viņas lūgšanas istabā nepacietīgi gaidīja viņam tik svarīgās sarunas iznākumu.

Pastāstījusi Anžū Indriķim par notikušo, Katrīna devās uz savu istabu, kur viņu gaidīja Renē.

Pēc astrologa apmeklēšanas viņa tirgotavā pie Scnmišcla tilta karaliene viņu satika pirmo reizi. Viņa bija tam aizrakstījusi un Renē pats ieradās ar atbildi.

- Nu, vai viņu redzējāt? - karaliene jautāja.

- Redzēju.

- Kā viņam ar veselību?

' - Paliek' labāk!

- Vai runāt jau var?

- Nē, brūce viņam ir tieši kaklā.

- Es taču jums teicu, ka tādā gadījumā viņš jāpiespiež uzrakstīt.

- Es jau to mēģināju. Bet viņš varēja uzrakstīt tikai divus neskaidrus burtus un tūlīt paģība. Viņam atkal atvērās kakla vēna un notecēja daudz asiņu.

- Vai jūs šos burtus redzējāt?

- Lūk, te tie ir!

Renē izņēma no kabatas papīra loksni un pasniedza Katrīnai. Viņa zīmīti steidzīgi atlocīja.

- M un C), - viņa teica. - Vai tas tiešām būtu la Mols un Margerita būtu spēlējusi tikai komēdiju, lai novērstu aizdomas?

- Madame, ar jūsu majestātes atļauju iedrošinos izteikt savas domas. Man liekas, ka grāfs de la Mols ir pārāk iemīlējies, lai viņš nopietni nodarbotos ar politiku.

- Jūs tā domājat?

- Jā. Tā kā viņš mīl Navarras karalieni, tad viņas vīram gan nebūs visai padevīgs. Patiesa mīla nekad nav bez greizsirdības.

- Tātad jūs domājat, ka viņš ir ļoti iemīlējies?

- Es esmu par to pārliecināts.

- Vai viņš lūdza jums palīdzību?

- Jā.

- Ko viņš no jums vēlējās? Vai kādu mīlas ziedi?

- Nē, cs viņam izgatavoju vaska figūriņu.

- Un caurdūrāt tās sirdi?

- Jā.

- Vai šī figūriņa vēl ir saglabājusies?

- Jā.

- Pie jums?

- Pie manis.

- Vai tiešām šis figūriņas atstāj tādu iespaidu, kā par to stāsta?

- Jūsu majestāte var spriest labāk par mani.

- Vai Navarras karaliene mīl la Molu?

- Viņa mīl to tik stipri, ka ir gatava uzupurēties. Vakar viņa izglāba la Mola dzīvību, riskēdama ar savu labo slavu un dzīvību. Un pēc visa tā jūs vēl šaubāties, madame\

- Par ko?

- Par zinātni?

- Tāpēc ka zinātne kļuvusi man neuzticīga, - atbildēja Katrīna, uzmanīgi palūkodamās Renē, kas šo skatienu izturēja neapmulsis.

- Kā tā? - viņš jautāja.

- Jūs ziniet, ko es gribu teikt. Varbūt, ka es maldos, ka ir vainojama nevis zinātne, bet gan zinātnieks.

- Es jūs nesaprotu, madame.

- Vai jūsu ziedes neizgaist, Renē?

- Nē, madame, tās smaržo ļoti stipri, ja tās saņem tieši no manām rokām; bet, ja viņas nodod kāds cits…

Katrīna pasmaidīja un pakratīja galvu.

- Jūsu ziede ir izdarījusi brīnumus, Renē. De Sovas kundzes lūpas kļuvušas vēl svaigākas un rožainākas nekā agrāk.

- Tas nav manas ziedes iespaids, madame, - Renē atbildēja. - Baronese de Sovas kundze, kā jau ikviena sieviete, ir ļoti iedomīga. Viņa man par ziedi neko neatgādināja, un pēc jūsu majestātes vārdiem es uzskatīju, ka labāk būs to nemaz nesūtīt. Visas kārbiņas vēl ir pie manis, izņemot vienu, ko kāds neizprotamā kārtā ir paņēmis.