Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Prinča acis maskas caurumos iekvēlojās.

- Tātad tu esi pārliecināts, ka viņš mirs, pirms vēl nebūs pagājis gads? - Katrīna jautāja.

- Tas ir tikpat droši, kā mēs visi trīs esam dzīvi un pēc kārtas gulsimies kapā, - Renē atbildēja.

- Bet tu taču teici, ka viņam ir veselas asinis, kas sola ilgu mūžu?

- Jā, kad visi apstākļi noris dabīgi. Bet ja kāda nelaimīga nejaušība…

- Vai dzirdi? - Katrīna čukstēja Indriķim. - Nelaimīga nejaušība…

- Tieši tāpēc man būtu jāpaliek, - viņš klusi atteica.

- Par to nav ko domāt, tas nav iespējams!

- Pateicos, - pagriezies pret Renē, sacīja Anžū hercogs, pūlēdamies runāt svešā balsī, - ņem šo maku.

- Iesim, grāf, - Katrīna sacīja dēlam, ar šo titulu gribēdama Renē nojaukt pēdas.

lin viņi aizgāja.

- Jūs redzat, māmiņ, - Indriķis sacīja, - nelaimīga., nejaušība! Ja nu šis pareģojums piepildās un es neesmu šeit? Četri simti ljē attālumā…

- Čelri simti ljē var nobraukt astoņās dienās, mans dēls..

- Jā, bel vēl nav zināms, vai šie ļaudis atļaus man braukt. C), kaut es varētu nogaidīt!

- Kas zina? - Katrīna atbildēja. - Varbūt tā nelaimīgā nejaušība, par kuru runāja Renē, ir tas pats vakarējais notikums?… Bet tagad, dēls, ej uz pili, bet es došos uz augustīniešu klosteri. Tur mani gaida mani pavadoņi. Ej, Indriķi, un, ja satiec brāli, pacenties viņu nesakaitināt.

Kad Anžū hercogs atgriezās Luvrā, viņam vispirms steidzās paziņot, ka Polijas sūtņu pieņemšana notiks pēc piecām dienām. Drēbnieki un juvelieri jau gaidīja princi ar lieliskiem tērpiem un dārgām rotām, ko karalis viņam bija pasūtījis. Kamēr hercogs gandrīz vai ar asarām acīs tos pielaikoja, pūlēdamies slēpt savas dusmas, Navarras Indriķis priecājās par brīnišķīgo ordeņu ķēdi no dārgakmeņiem, par zobenu ar zelta rokturi un dārgo gredzenu - karaļa šorīt atsūtītajām dāvanām.

Alansonas hercogs bija saņēmis kādu vēstuli un ieslēdzies savā istabā, lai to izlasītu.

Pa to laiku Kokonna Luvrā meklēja savu pazudušo draugu.

Nebrīnīdamies, ka nakti la Mols neatgriezās, Kokonna sāka uztraukties, ka tas nepārradās arī no rīta. Viņš devās savu draugu meklēt. Vispirms Kokonna apmeklēja la Hurjēra viesnīcu, no turienes devās uz Klošperšē ielu, no Klošperšē ielas uz Tizona ielu, tad uz Senmišela tiltu un no tā uz Luvru.

Meklēdams la Molu, Kokonna izvaicāja dažādus cilvēkus un brīžam tik uzbāzīgi, ka tos pat apvainoja. Viss beidzās ar to, ka viņam bija jāpiedalās divkaujā ar trim galminiekiem. Šādos brīžos Kokonna rīkojās tikpat steidzīgi un pēc sirdsapziņas kā arvien: viņš nonāvēja vienu pretinieku un ievainoja abus pārējos.

Galu galā Kokonna uzzināja, ka la Molu gaidījuši gaitenī. Pjemontietis izmisa. Viņš nosprieda, ka karalis un prinči viņa draugu vai nu nonāvējuši, vai arī ieslēguši apakšzemes cietumā.

Izdzirdīs, ka uzbrukumā piedalījies arī Alansonas hercogs, Kokonna, neievērodams, ka Fransuā ir princis, devās pie viņa kā pie vienkārša muižnieka, lai prasītu paskaidrojumu.

Pirmajā bridi Fransuā gribēja uzbāzīgo Kokonnu izsviest vienkārši pa durvīm, bet mūsu varonis runāja tik noteikti, viņa acis zibēja tik draudoši, turklāt ar trim divkaujām viņš sev bija pievērsis visu uzmanību, tāpēc hercogs savaldījās un, laipni smaidīdams, atbildēja:

- Dārgais Kokonna, karalis tiešām ļoti noskaitās, dabūdams pa plecu ar sudraba krūzi, Anžū hercogs apvainojās par plūmju kompotu, ko viņam uzgāza uz galvas, bet Gīzas hercogs - par meža kuiļa kājas spērienu. Viņi nolēma grāfu de la Molu nonāvēt, bet jūsu drauga draugs viņu izglāba, un mēģinājums neizdevās. Goda vārds!

- O! - Kokonna nopūtās kā kalēja plēšas. - Labi, ka viss beidzās laimīgi, mordieul Es gribētu zināt, kas tas par draugu, lai varētu viņam pateikties.

Alansonas hercogs neatbildēja, bet uzsmaidīja vēl apburošāk nekā iepriekš. Šis smaids Kokonnam it kā teica, ka šis draugs nav nekas cits kā princis.

- Jūs bijāt pret mani tik laipns, monsieur, - pjemontietis teica, - ka izstāstījāt nolikumu sākumu. Esiet lik augstsirdīgs un pastāstiet arī par beigām. Jūs teicāt, ka la Molu gribējuši nonāvēt, bet nenonāvēja. Labi. Kur tad viņš palika? Es neesmu gļēvulis un mierīgi uzklausīšu visļaunāko. Viņu iemeta kādā pagrabā, vai nc? Jo labāk, viņš kļūs uzmanīgāks. Viņš nekad neuzklausa manus padomus. Bez tam, viņu no turienes var atbrīvot. Tiek taču galā arī ar akmeņiem!

Alansonas hercogs pakratīja galvu.

- Visbēdīgākais, varonīgais Kokonna, ir tas, ka pēc šī notikuma tavs draugs pazuda bez vēsts.

- Mordieul - nobālēdams pjemontietis iesaucās. - Kaut viņš būtu nokļuvis ellē, ari tad es viņu atradīšu!

- Klausies, - sacīja Fransuā, kas la Mola atrašanās vietu gribēja uzzināt citu iemeslu dēļ, - es tev došu draudzīgu padomu.

- Esiet lik laipns, augstība! - Kokonna lūdza.

- Aizej pie karalienes Margeritas. Viņa droši vien zinās, kur atrodas tas, par kuru tu raizējies.

- Man jāatzīstas, augstība, ka arī es pats to iedomājos, bet trūka drosmes. Nerunājot nemaz par to, ka es karalieni Margeritu ļoti cienu un viņas klātbūtnē galīgi zaudēju galvu, es briesmīgi baidos atrast viņu mirkstam asarās. Ja reiz jūsu augstība apgalvo, ka la Mols ir dzīvs un viņas majestāte zina, kur viņš atrodas, es mēģināšu aiziet pie karalienes.

- Ej, mans draugs, ej! - hercogs Fransuā sacīja. - Un tiklīdz tu uzzini, kur la Mols noslēpies, paziņo man, jo es par viņu neesmu mazāk noraizējies. Tikai vienu neaizmirsti, Kokonna!

- Ko tad?

- Nesaki karalienei, ka es tevi sūtu. Tad tu neko neuzzināsi.

- Ja jūsu augstība domā, ka man jāklusē, es būšu mēms kā zivs.

- Labs princis, lielisks princis, apbrīnojams princis! - iedams pie Navarras karalienes, Kokonna priecājās.

Margerita bija dzirdējusi par Kokonnas izmisumu un gaidīja, kad viņš to apmeklēs. Redzēdama tā rīcību, viņa tam pat piedeva ne visai laipno izturēšanos pret Nevērās hercogieni, ar ko Kokonna pirms dažām dienām bija saķildojies.

Kokonnu tūlīt ieveda pie karalienes.

Viņš ienāca un, kā parasts viņas klātbūtnē, palika apmulsis stāvam. Bet Margerita tik laipni uzsmaidīja, ka Kokonna tūlīt saņēmās. . - Madame, lūdzu apžēlojaties un atdodiet manu draugu! - viņš iesaucās. - Vismaz pasakiet, kas ar viņu noticis? Es bez viņa nevaru dzīvot.

Margerita pasmaidīja, un, nozvērinājusi Kokonnu par visu klusēt, pastāstīja, kā la Mols izglābies, izbēgdams pa logu. Bet, neievērojot pjemontieša lūgumus, viņa drauga pašreizējo mitekli Margerita negribēja minēt. Tas Kokonnam nepatika un viņš ķērās pie dažādām viltībām, kas Margeritu pārliecināja, ka Alansonas hercogs tāpat kā Kokonna grib uzzināt la Mola slēptuvi.

- Ja jūs gribat par savu draugu uzzināt kaut ko vairāk, sameklējiet Navarras karali. Viņam vienīgajam ir tiesības to izpaust; es tikai varu jums pasacīt, ka jūsu draugs ir dzīvs. Ticiet, ko es saku!

- Man ir vēl ticamāks pierādījums, augstība, - Kokonna atbildēja. - Es jūsu daiļajās acīs neredzu asaru pēdas.

Atzīdams, ka pēdējam teikumam nav ko piebilst, Kokonna palocījās un aizgāja. Viņš nolēma salabt ar Nevērās hercogieni. Ne jau viņas dēļ, bet gan tādēļ, lai uzzinātu to, ko nebija uzzinājis no Margeritas.

Lielas sāpes ir jūtas, no kurām cilvēks cenšas atbrīvoties pēc iespējas drīzāk. La Molam bija neizsakāmi žēl šķirties no Margeritas un, ja viņš bēgšanas nodomam piekrita, tad nevis tādēļ, lai glābtu savu dzīvibu, bet gan - karalienes godu.