Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Kārlis savu piekrišanu izteica īsos un skaidros vārdos un sūtņiem stādīja priekšā savu brāli, Anžū hercogu, vienlaikus slavēdams viņa varonību. Viņš runāja franciski. Tulks vārdu pa vārdam atstāstīja karaļa runu. Kad sāka runāt tulks, Kārlis pielika pie lūpām mutautiņu, kurā katru reizi parādījās jauns asiņu traips.

Kad Kārlis beidza, Lasko pagriezās pret Anžū hercogu un palocījies iesāka jaunu runu, šoreiz latīniski. Viņš poļu tautas vārdā hercogam piedāvāja Polijas kroni.

Uztraukumā drebošā balsī Anžū Indriķis atbildēja, ka viņš kroni pieņem un pateicas par parādīto godu. Visu laiku, kamēr viņš runāja, Kārlis stāvēja, lūpas sakodis, dzeldams brāli ar nekustīgu, draudīgu ērgļa skatienu.

Pēc Anžū hercoga runas Lasko no sarkanā samta spilventiņa paņēma Jagelonu kroni un pasniedza to Kārlim, bet divi augstmaņi hercogam uzvilka karaļa mantiju.

Kārlis pamāja brālim. Tas nomētā ceļos, un Kārlis uzlika viņam galvā kroni. Pēc tam abi brāļi apskāvās un saskūpstījās. Naida pārsātinātais skūpsts bija vērmeļrūgts.

Tai pašā mirklī herolds paziņoja:

- Francijas Aleksandrs Eduards Indriķis, Anžū hercogs, ir kronēts par Polijas karali. Lai dzīvo Polijas karalis!

- Lai dzīvo Polijas karalis! - visa sapulce vienbalsīgi atkārtoja.

Pēc tam Lasko uzrunāja Margeritu. Daiļajai karalienei vajadzēja runāt pēdējai. Viņas runu atļāva tikai aiz laipnības, lai viņa varētu paspīdēt ar savu apdāvinātību. Viņas atbildi latīņu valodā visi gaidīja ar lielu nepacietību.

Lasko nodziedāja viņai īstu slavas dziesmu. Neievērojot savu sarmatu ģinti, ari viņš padevās Navarras karalienes burvībai, kas apbūra visus. Lasko stāstīja, kā viņi tumšā naktī izjājuši no Varšavas un nebūtu atraduši ceļu, ja viņiem priekšā nemirdzētu divas ceļa zvaigznes. Tuvojoties Francijai, šīs zvaigznes esot kļuvušas arvien spožākas, un tagad viņi redz, ka tās ir nevis zvaigznes, bet gan Navarras karalienes daiļās acis. Pāriedams no evaņģēlija uz korānu, no Sīrijas akmeņainajā Arābijā, no Nācaretes uz Meku, Lasko savu runu beidza ar solījumu, ka viņš gatavs darīt to pašu, ko dedzīgie pravieša piekritēji. Kad tiem laimējās ieraudzīt sava mācītāja kapu, viņi sev izdūra acis: viņi domāja, ka pēc tik brīnišķīga skata neko citu nav vairs vērts redzēt.

Lasko runai skaļi aplaudēja. Latīņu valodas sapratēji izteica savu piekrišanu, jo viņi bija ar runātāju vienisprātis. Aplaudēja arī nepratēji - lai nenodotu savu nezināšanu.

Margerita pret glaimīgo sarmatu daiļi palocījās un, pavērsusies pret de Muī, sāka savu atbildes runu: "Qud mmc hac in aula insperali adeslis exullaremcs ego cl conjux, nisi idec\ immineret calamites, scilicet non solum fratns, sed ctiam amici orbitas."

Šos vārdus varēja saprast divējādi. Kaut gan Margerita ar tiem uzrunāja de Muī, tie tikpat labi attiecās arī uz Anžū Indriķi. Par to pēdējais pateikdamies palocījās.

Kārlim likās, ka pirms dažām dienām nolasītajā Margeritas runā viņš šo teikumu nebija ievērojis. Bet viņš māsas runai nepievērsa lielu uzmanību, jo tā neattiecās uz politiku, bet bija tikai vienkāršs uzmanības pierādījums. Bez tam Kārlis vāji saprata latīniski.

Margerita turpināja:

"Mums skumji šķirties no tevis, - skumji, ka mēs nevaram tevi pavadīt. Bet liktenis, kas tev pavēl bez kavēšanās atstāt Parīzi, mūs saista. Dodies projām, mīļo brāli, dodies projām, mīļais draugs, dodies projām mūsu vietā. Mūsu cerības un vēlējumi tevi pavadīs."

Jūsu negaidītā klātbūtne šai zālē sagādātu man un manam vīram lielāko apmierinājumu, ja vien nenestu lielas bēdas - brāļa un drauga zaudēšanu.

Lasītājs bez šaubām sapratīs, ar kādu uzmanību de Muī klausījās šos vārdus, kas bija domāti vienīgi viņam, kaut gan Margerita ar tiem uzrunāja savu brāli. Navarras Indriķis jau vairākas reizes bija pakratījis galvu, dodams jaunajam hugenotam zīmi, ka Alansonas hercogs ir atteicies. Bet šī kustība varēja būt tikai nejaušība un de Muī tai nebūtu ticējis, ja Margeritas teiktie vārdi to neapstiprinātu. Kamēr viņš uzmanīgi klausījās jaunās karalienes runu, viņa melnās, zem sirmajām uzacīm zibošās acis vēroja Katrīnu. Viņa sarāvās kā zibens ķerta un vairs nenolaida acis no de Muī.

- Kāds dīvains sirmgalvis, - viņa murmināja, pūlēdamās uztraukumu apvaldīt. - Kas viņš ir? Kāpēc viņš tik uzmanīgi vēro Margeritu, bet savukārt Margerita ar Indriķi tik cītīgi vēro viņu.

Navarras karaliene turpināja savu runu, tagad vērsdamās vienīgi pie poļu sūtņa un atbildēdama uz viņa laipnībām. Katrīna nevarēja nomierināties un velti lauzīja galvu, pūlēdamās veci pazīt. Tai brīdi pie viņas pienāca ceremonijmeistars un pasniedza smaržīgu atlasa aploksni. Viņa attaisīja vēstuli un izlasīja:

"Izmantojot stiprākas zāles, Morvela spēki mazliet ir atjaunojušies un viņš varēja uzrakstīt uzbrucēja vārdu. Tas ir de Muī."

- De Muī! - karaliene čukstēja. - Jā, es to nojautu…

Bet šis sirmgalvis?…OL Šis sirmgalvis ir…

Brīdi Katrīna sēdēja nekustēdamās, pusvērlu muti, cieši skatīdamās uz de Muī.

Tad viņa pagriezās pret kapteini Nansē, kas stāvēja viņai blakus, un klusi teica:

- Palūkojieties, lūk, tur… tikai neuzkrītoši… aiz sūtņa Lasko, kas patlaban runā… Aiz viņa stāv kāds sirmbārdains vecis melnā samta mēielī. Vai jūs viņu redzat?

- Jā, madame, - kapteinis atbildēja.

- Uzmaniet viņu!

- Jūs runājat par to sirmgalvi, kam Navarras karalis pašlaik dod zīmi?

- Pareizi. Paņemiet desmit kareivjus un nostājieties pie Luvras vārtiem. Kad vecis ies ārā, karaļa vārdā uzaiciniet viņu pusdienās. Viņš jums sekos, aizvediet to uz kādu istabu un nolieciet sardzi. Ja viņš gribēs aiziet, aizturiet to dzīvu vai mirušu. Pasteidzieties!

Par laimi Indriķis, kuru Margeritas runa maz saistīja, uzmanīgi vēroja Katrīnu, neizlaizdams no acīm katru pārmaiņu viņas sejas izteiksmē. Redzēdams, ka viņa pēta de Muī, viņš uztraucās. Bet kad Katrīna pasauca Nansē, viņš visu saprata.

Tanī brīdī viņš arī deva de Muī mājienu, kuru ievēroja kapteinis Nansē. Tas nozīmēja: "Jūs pazīst, glābieties, nezaudējiet laiku!"

De Muī mājienu saprata. Viņš tūlīt iejuka pūlī un pazuda.

Bet Indriķis nomierinājās tikai tad, kad kapteinis Nansē atgriezās pie Katrīnas un pačukstēja kaut ko tādu, kas karalieni ļoti neapmierināja.

Beidzot audience bija galā.

Margerita vēl sarunājās ar Lasko, bet tā vairs nebija oficiāla saruna.

Karalis piecēlās, palocījās un, ar pūlēm turēdamies kājās, izgāja no zāles, balstīdamies uz Ambruāza Parē pleca.

Katrīna, dusmās nobālusi, un Indriķis, skumjās mulsdams, sekoja.

Alansonas hercogs visu laiku bija turējies sāņus, un karalis, cītīgi vērodams Anžū hercogu, nebija ne reizes uz viņu paskatījies.

Polijas jaunais karalis uzskatīja sevi pazudušu. Tālu no mātes, ziemeļu mežoņu nozagts, viņš atgādināja zemes dēlu Anteju, kuru gaisā pacēlis varenais Hērakis. Anžū hercogam likās, ka, pārkāpdams Francijas robežas, viņš uz visiem laikiem zaudē tiesības iegūt Francijas troni.

Neiegājis pie karaļa, Fransuā devās pie mātes.

Katrīna bija tikpat drūma un noraizējusies kā viņš pats. Viņa domāja par Navarras Indriķi un skaidri redzēja viņa viltīgo, zobgalīgo seju. Likās, ka pats liktenis pašķir bearnietim ceļu, no tā nobīdīdams karaļus, prinčus, slepkavas un visus citus naidniekus.

Ieraudzīdama mīļo dēlu ar kroni galvā un karaļa mantijā, bet bālu, sāpju salauztu un lūgšanā saliktajām skaistajām rokām, Katrīna piecēlās un devās viņam pretim.