Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Jūs gribējāt kādā svarīgā lietā runāt ar karali, - Margerita ierunājās. - Es viņu uzaicināju izrunāties.

Indriķis piegāja pie loga un to aizvēra.

- Es tevi mīlu, - čukstēja Margerita, saspiezdama la Mola roku.

- Nu, grāf, - sacīja Indriķis, piebīdīdams viņam krēslu, - ko jūs pastāstīsit?

- Es šķīros no de Muī pie caurlaides, sire, - la Mols atbildēja. -

Viņš vēlējās zināt, vai Morvels ir teicis un vai ir zināms, ka viņš bijis

jūsu majestātes guļamistabā.

- Vēl ne, bet drīz zinās, un tāpēc mums jāpasteidzas.

- Tāpat domā ari viņš, sire. Ja Alansonas hercogs rītvakar var būt gatavs, de Muī ar pieci simti vīru lielu nodaļu gaidīs viņu pie Senmarseļas vārtiem. Otra tikpat liela nodaļa jums pievienosies Fonteneblo, bet no turienes jūs dosities uz Rluā, Angulemu un Bordo.

- Es rit būšu gatavs, - sacīja Indriķis, pagriezdamies pret sievu, - bet jūs?

La Mols uztraukts palūkojās uz Margeritu.

- Es jums devu vārdu, - viņa atbildēja. - Kurp iesit jūs, es jums visur sekošu. Bet ari Alansonas hercogam jābūt līdz ar mums. Viņš nedrīkst svārstīties, - vai nu ar mums, vai pret mums. Ja viņš šaubīsies, mums būs jāpaliek.

- Vai viņš par mūsu nodomu zina, grāf dc la Mol? - Indriķis jautāja.

- Viņam vajadzēja saņemt dc Muī vēstuli.

- Man viņš nav teicis ne vārda.

- Sargieties no viņa, - Margerita brīdināja, - sargieties no viņa, sire!

- Nomierināties, es esmu uzmanīgs! Bet kā mēs nodosim dc Muī mūsu atbildi?

- Viss kārtībā, jūsu majestāte, - la Mols atbildēja. - Rīt, sūtņu pieņemšanas laikā, de Muī atradīsies zālē. Jūs viņu varbūt nepazīsiet, jo viņš būs pārģērbies. Viņš lūdz karalieni ielikt savā runā kādu teikumu, kas norādītu, vai jūs piekrītat vai ne, vai viņam jūs jāgaida vai jādodas prom. Ja Alansonas hercogs atsakās, de Muī solās divās nedēļās visu darīt jūsu vārdā.

- Dc Muī tiešām ir neaizstājams cilvēks! Vai jūs varat ielikt šo teikumu savā runā, Margerita?

- Protams, tas nav grūti.

- Tātad es rīt aprunāšos ar Alansonas hercogu. Sakiet de Muī, lai viņš ir savā vietā un saprot visu pēc pusvārdiem.

- Viņš būs, sire.

- Nododiet viņam manu atbildi. Jums droši vien ir līdzi zirgs un kalps?

- Ortons gaida mani piekrastē.

- Tad steidzieties pie viņa, grāfi Nē, nē, nc caur logu… Tas ir labs ceļš kļūmīgākās reizēs. Ja jūs ieraudzīs, jūs varat kompromitēt karalieni. Kas gan iedomāsies, ka jūs šo dīvaino ceļojumu esat uzņēmies manis dēļ?

- Bet kā tad es tikšu ārā no Luvras, sire?

- Mēs iesim reizē, es zinu paroli. Jums ir mētelis, man tāpat. Mēs tajos krietni satīsimies un bez jebkādām grūtībām tiksim ārā pa vārtiem. Bez tam man Ortonam jānodod dažas pavēles. Pagaidiet, cs palūkošos, vai kāds nav gaitenī.

Indriķis mierīgi izgāja no istabas, atstādams la Molu ar karalieni vienatnē.

- Kad cs jūs redzēšu? - la Mols jautāja.

- Rītvakar - ja mēs dosimies projām. Ja būs jāpaliek, tad drīz namā Klošperšē ielā.

- Iesim, grāf, - atgriezies sacīja Indriķis, - gaitenī nav nevienas dzīvas dvēseles.

La Mols godbijīgi palocījās pret karalieni.

- Dodiet viņam noskūpstīt jūsu roku, madame, - karalis teica. - Grāfs de la Mols izdarījis mums lielu pakalpojumu.

Margerita paklausīja.

- Jā, trepes noslēpiet labākā vietā, - Indriķis piebilda. - Sazvērniekiem tās ir nepieciešamas un var noderēt katru brīdi. Iesim, grāf de la Mol!

Otrā dienā visi Parīzes iedzīvotāji devās uz Svētā Antonija priekšpilsētu, pa kuru galvaspilsētā vajadzēja ierasties Polijas sūtņiem. Pūli aizžogoja divkāršas šveiciešu rindas, savukārt jātnieku nodaļas atbrīvoja ceļu augstmaņiem un galma dāmām, kas i/jāja sagaidīt svešos viesus.

Drīz vien pie Sv. Antonija klostera parādījās jātnieku pulciņš sarkandzeltenos ģērbos, ādas cepurēs un līdzīgos ādas mēteļos. Rokās viņiem bija plati, līki zobeni kā turkiem.

Viņiem sekoja otrs pulciņš jātnieku, kuru uzvalki pārsteidza ar īsti austrumniecisku krāšņumu. Aiz viņiem jāja četri sūtņi, XVI gadsimta visteiksmainākās bruņinieku valsts lieliski pārstāvji.

Viens no sūtņiem bija Krakovas bīskaps. Viņš bija pusgarīdznieciskā, puskareiviskā tērpā, kas laistījās vienā zeltā un dārgakmeņos. Bīskaps jāja brīnišķā zirgā ar garām cirtainām krēpēm un lepnu gaitu. Neviens pat nevarēja iedomāties, ka veselu mēnesi skaistais dzīvnieks nogājis piecpadsmit ljē dienā pa ceļiem, kas lietus dēļ bija kļuvuši galīgi nelietojami.

Bīskapam blakus jāja vojevods Lasko, varens bajārs, bagāts un lepns kā karalis.

Abiem galvenajiem sūtņiem sekoja vēl divi, arī ļoti ievērojami sūtņi. Tos pavadīja daudz poļu panu. Viņu zirgu sedlojums bija lik brīnišķīgs, ka lauta sajūsmā skaļi gavilēja. Un tiešām, nicīgi par mežoņiem dēvētie viesi ar savu spožumu frančus ļoti pārsteidza.

Katrīna līdz pēdējam mirklim vēl cerēja, ka vārgais karalis atcels savu lēmumu un poļu sūtņu pieņemšana nenotiks.

Bet kad svētku dienā līķa bālais Kārlis uzvilka savu pasakaino karaļa mantiju, Katrīna saprata, ka jāpakļaujas viņa dzelzs gribai. Un viņai sāka likties, ka Anžū Indriķim goda trimda, kurā viņu izraidīja, tomēr būs vislabākā izeja.

Pēc notikuma kabinetā, kura sekas bija Kārļa smagā slimība, gandrīz pat nāve, dēls ar māti nebija runājuši ne vārda. Luvrā visi zināja, ka Kārlis ar Katrīnu briesmīgi saķildojušies, bet neviens nesaprata - par ko. Viņu savstarpējais saltums un klusēšana biedēja pat visdrošākos galminiekus un tie drebēja kā putni nāves klusumā pirms negaisa..

Luvrā visi gatavojās uzņemt sūtņus, bet tas notika gurdi un garlaicīgi, it kā būtu gaidāmi nevis svētki, bet gan sēru ceremonija.

Audiencei bija sagatavota Luvras lielā pieņemšanas zāle, un tā kā šādas svinības notika publiski, tad galma sardze saņēma rīkojumu ielaist pilī tik daudz tautas, cik visās zālēs un pagalmos varēja ietilpt.

Parīze atgādināja kuru katru lielu pilsētu līdzīgos svētku brīžos. Ielās bija ļaužu jūra, visi steidzās, visus mocīja ziņkāre. Uzmanīgs skatītājs ievērotu kādu dīvainību: vienkāršo ziņkārīgo pilsoņu vidū staigāja mēteļos ietinušies vīri, kas savā starpā apmainījās ar noslēpumainām zīmēm un salikušies par kaut ko svarīgu sačukstējās. Viņi ziņkārīgi nolūkojās gājienā, pūlējās turēties tā tuvumā un acīmredzot saņēma rīkojumus no kāda cienīga izskata veča, kura melnās acis mirdzēja kā jauneklim, kaut arī bārda jau bija sniegbalta. Šim sirmgalvim vienam no pirmajiem izdevās iekļūt Luvrā. Ar šveiciešu virsnieka, pārliecināta hugenota palīdzību, viņš dabūja vietu lūlīt aiz sūtņa pretī Margeritai un Navarras Indriķim.

Zinādams, ka de Muī piedalīsies audiencē, Indriķis, viņu meklēdams, sāka pārskatīt zāli. Beidzot viņa skatiens apstājās pie sirmgalvja un vairs nenovērsās. Vecais deva slepenu zīmi. Tagad Navarras karalis vairs nešaubījās, ka tas tiešām ir dc Muī. Jaunais hugenots bija tik labi nomaskējies, ka pat Indriķim bija grūti šai sirmgalvi pazīt varoni, kas pirms dažām dienām sekmīgi bija atvairījis algotņu uzbrukumu.

Indriķis kaut ko pačukstēja Margeritai. Pēc tam arī viņa paskatījās uz de Muī. Tad viņas skaistās acis pārslīdēja zālei: viņa meklēja la Molu, bet velti - viņš nekur nebija.

Sākās runas. Pirmo, vērsdamies pie karaļa, teica Lasko. Viņš saeima vārdā lūdza viņa piekrišanu, ka Francijas princis pieņem Polijas kroni.