Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Redzi, Anrieta, - Margerita sacīja, - esmu tavu lūgumu izpildījusi. Te nu viņš ir!

- Vai tiešām man par to jāpateicas vienīgi hercogienes lūgumam? - la Mols jautāja.

- Tikai viņai, - Margerita atbildēja.

Kokonna, kas jau desmito reizi apskāva ilgi neredzēto draugu, atnesa lukturi, lai to labāk aplūkotu, un beigās nometās ceļos un noskūpstīja Margeritas kleitas kroku.

- Paldies Dievam, tagad es laikam būšu paciešama? - hercogiene vaicāja.

- Mordieul - iesaucās Kokonna. - Jūs esat apburoša! Kaut šeit būtu kādi trīsdesmit poļi, sarmati vai kaut kādi citi mežoņi. Es viņus piespiestu jūs atzīt par skaistuma karalieni!

- Pagaidi, pagaidi, Kokonna! - la Mols viņu pārtrauca. - Bet karaliene?

- Nē, es no saviem vārdiem neatteikšos, - Kokonna atjokoja. - Hercogiene - skaistuma karaliene, bet karaliene - karalieņu skaistums.

No prieka par atgūto draugu Kokonna bija galīgi zaudējis galvu.

- Karalien, - sacīja Anrieta, - atstāsim šos draugus vienatnē. Viņiem daudz kas pārrunājams. Protams, tas nav visai pieklājīgi, bet tur neko nevar darīt.

Abas jaunās sievietes iegāja otrā istabā, kur bija sagatavotas vakariņas.

Abi draugi palika vieni.

Vispirms Kokonna izprašņāja draugu par liktenīgo vakaru. Mēs jau zinām, ka pjemontietis nebija no bailīgajiem, bet, dzirdot la Mola stāstu, viņš drebēja kā apšu lapa.

- Bet kāpēc tu aizbēgi un pameti mani neziņā? - Kokonna iesaucās. - Kāpēc tu neatgriezies pie mūsu labvēļa Alansonas hercoga?

- Pie hercoga? - la Mols pusbalsī noteica. - Pie Alansonas hercoga?

- Jā. No viņa vārdiem es nojautu, ka viņš tev izglābis dzīvību.

- Es par to esmu parādā Navarras karalim, - la Mols atbildēja.

- Vai tiešām? Tu to droši zini?

- Jā.

- Labais Navarras karalis! Bet Alansonas hercogs?

- Viņš rokās turēja saiti un gribēja mani nožņaugt.

- Mordieul - Kokonna iesaucās. - Vai tā ir taisnība, la Mol? Vai tiešām šis bālais, vārgais princis gribēja tevi nožņaugt? Mordieul Rīt pat es viņam pateikšu, ko es par viņu domāju.

- Neprātīgais!

- Jā, viņš atkal var ķerties pie tā paša… Vienalga… Es nevaru klusēt.

- Diezgan, Kokonna, diezgan! Nomierinies un neaizmirsti, ka pulkstenis jau pusvienpadsmit un ka šonakt tev sardze.

- Vai man tā ir vajadzīga?! Lai pagaida! Vai tu domā, ka man ir jākalpo cilvēkam, kas gribēja tevi nožņaugt? Nē! Es palikšu šeit!

- Atjēdzies, Kokonna, liekas, ka tu taču neesi piedzēries!

- Dieva laime! Citādi Luvra degtu kā sārts.

- Jel rimsties, Anibāl, neblēņojies. Tev jāiet pie hercoga. Pienākums ir svēts.

- Vai tu nāksi man līdzi?

- Tu zini, ka tas nav iespējams.

- Vai tu domā, ka viņi tevi atkal mēģinās nogalināt?

- Nē, tā es nedomāju. Es esmu pārāk niecīgs, lai manis dēļ rīkotu nopietnu sazvērestību. Viņu doma mani nogalināt bija nejaušība. Tai vakarā prinči bija ļoti jautri.

- Ko tu domā darīt?

- Neko svarīgu: klejošu tuvējā apkārtnē, ceļošu…

- Tad es arī klejošu. Mēs labi sadzīvosim. Ja mums uzbruks, divatā mēs tiksim galā daudz veiksmīgāk. Lai tad tavs nožēlojamais hercogs tik parādās! Es viņu nositīšu kā mušu!

- Vismaz izlūdzies no viņa atvaļinājumu.

- Uz visiem laikiem.

- Tādā gadījumā brīdini viņu, ka tu aizej.

- Pareizi. Es tūlīt uzrakstīšu viņam vēstuli.

- Tas nebūs pieklājīgi, Kokonna.

- Muļķības!

Kokonna apsēdās pie galda, un drīz vien daiļrunīgā vēstules bija gatava: "Jūsu augstība!

Jūs droši vien esat lasījis senos rakstniekus un zināsit aizkustinošo stāstu par Orestu un Piladu - diviem varoņiem, kas slaveni ar saviem piedzīvojumiem un draudzību. La Mols ir nelaimīgs kā Orests, bet man ir tik mīlas pilna sirds kā Piladam. Manu draugu patlaban saista liels uzdevums un viņam vajadzīga mana palīdzība, ko es tam negribu liegt. Tāpēc cs ar Jūsu augstības atļauju atsakos no vietas, jo esmu nolēmis ar la Molu dalīties liktenī, lai kāds tas arī nebūtu. Jūs sapratīsit, ka vienīgi neaprakstāmas nepieciešamības dēļ es atstāju Jūsu augstības dienestu un ceru, ka Jūs man to piedosit.

Jūsu karaliskās augstības padevīgākais un pazemīgākais kalps

grāfs Anibāls de Kokonna,

grāfa de la Mola uzticamākais draugs."

Kokonna nolasīja vēstuli la Molam, kas paraustīja plecus.

- Nu, ko tu teiksi? - jautāja Kokonna, viņa kustību neievērodams.

- Es teikšu, ka Alansonas hercogs par mums abiem varēs pasmieties.

- Man šķiet, ka tā tomēr būs labāk, nekā ļaut, lai tas tevi nožņaudz. Rīt es šo vēstuli nosūtīšu. Kur mēs šonakt pārnakšņosim?

- Pie maitre la Hurjēra. Zini, tai istabā, kurā tu gribēji pārgriezt man kaklu, kad vēl nebijām Orests un Pilads.

- Labi. Tātad la Hurjērs arī aiznesīs manu vēstuli. Šajā brīdī aizkars atvērās.

- Nu, ko dara Orests ar Piladu? - princeses vienā balsī jautāja. -Mordieul - iesaucās Kokonna. - Orests un Pilads mirst no izsalkuma

un mīlestības!

Nākamajā dienā pulksten deviņos no rīta maitre la Hurjērs grāfa Anibāla de Kokonnas cienības pilno sūtījumu tiešām aiznesa uz Luvru.

XIV Ortoļis

Neizlēmīgais Alansonas hercogs atteicās bēgt no Francijas. Neskatoties uz to, Indriķis sadraudzējās ar viņu vēl vairāk nekā agrāk

Katrīnu šī tuvība vedināja uz domām, ka viņi strādā kopā un kaut ko gatavo. Viņa mēģiuāja izprašņāt Margeritu, bet tā bija viņas cienīga meita un no konkrētiem paskaidrojumiem izvairījās. Viņa uz visiem jautājumiem atbiidēja ļoti uzmanīgi, bet patiesībā mātei neko nepaskaidroja. Un Katrīnas nemiers nevis samazinājās, bet gan auga augumā.

Katrīna saprata, ka draudzība ar Fransuā dod Indriķim lielas priekšrocības, un nolēma šo apvienību iznīcināt. Viņa sāka Alansonas hercogam pielīst, ar zvejnieka pacietību ievilkt savos maiguma un glāstu tīklos.

Redzēdams mātes maigumu, Alansonas hercogs pats sāka viņai padoties. Indriķis izlikās to neredzam, bet patiesībā savai sabiedroto cieši uzmanīja.

Kādā rītā. īsi pēc saules lēkta, kas solīja skaistu dienu, no maza namiņa arsenāla tuvumā iznāca bāls vīrietis un, uz spieķa balstīdamies, tikko kājas vilkdams, devās uz Mazās Riekstu ielas pusi.

Pārgājis bulvāri, kas apņēma Bastīlijas grāvjus, svešais pie Svētā Antonija vārtiem nogriezās pa labi un iegāja Strēlnieku dārzā. Sargs viņu sagaidīja, zemu, padevīgi klanīdamies.

Dārzs bija tukšs. Bet, ja tur būtu bijuši atpūtas meklētāji, tad viņi bālo cilvēku droši vien būtu ievērojuši. Viņa garās ūsas un gaita liecināja par kareiviskumu, varēja redzēt, ka tas bija kāds virsnieks, kura brūces vēl nav izārstētas un kurš iznācis saulītē stiprināt savus vārgos spēkus.

Dīvaini! Kad nejauši pavērās viņa mētelis, kurā viņš, neraugoties u/ silto laiku, bija ietinies, ap jostas vietu bija redzams vesels arsenāls: divas lielas pistoles, plats duncis un garš zobens, kas ejot sitās pie viņa drebošajām, novājējušajām kājām.

Svešais aizgāja līdz mazai lapenei, ko no bulvāra šķīra vienīgi biezi saaudzis dzīvžogs un šaurs grāvis. Slimais apsēdās uz velēnu sola pie galda. Drīz vien sargs, kas vienlaikus bija tējnīcas īpašnieks, atnesa viņam tasi buljona.

Dzerdams buljonu, slimais nosēdēja lapenē minūtes desmit, kad pēkšņi viņa seja briesmīgi saviebās. Viņš ieraudzīja pa laku jājam kādu lielā mētelī satinušos jātnieku, kas pie cietokšņa apstājās un sāka kaul ko gaidīt.

Brīdi vēlāk, kad lapenē sēdētājam, kurā lasītājs droši vien jau būs pazinis Morvelu, uztraukums bija mazliet norimis, pie jātnieka piegāja kāds jauneklis pāža tērpā.