Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Astoņos vakarā Indriķis kopā ar diviem saviem galminiekiem izgāja pa Senonorē vārtiem, izmeta lielu līkumu, ar prāmi pārcēlās pāri Sēnai, nogāja līdz Senžaka ielai un tur savus līdzalnācējus atlaida, it kā gribēdami doties kādā mīlas dēkā. Dcmatirēna ielas stūrī stāvēja mētelī ietinies jātnieks. Karalis piegāja pie viņa.

- Manta, - jātnieks teica.

- Po, - karalis atbildēja.

Jātnieks nekavējoties nokāpa no zirga. Indriķis ietinās ar dubļiem notašķītajā mētelī, un, uzkāpis kūpošajā zirgā, aizjāja pa Harpas ielu, nogriezās pār Scnmišcla tiltu Bartclēnu ielā, vēlreiz pārjāja Sēnu pa Mcnjē tiltu, bet tad gar piekrasti devās uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne" Arbrsekas ielā.

La Mols sēdēja viesnīcas kopējā zālē un rakstīja garu mīlas vēstuli. Kokonna ar la Hurjēru atradās virtuvē. Viņš skatījās, kā uz iesma cepa sešas irbes un strīdējās ar savu labvēli, cik ilgi tās jātur uz uguns.

Tobrīd Indriķis pieklauvēja pie viesnīcas vārtiem. Greguārs saņēma viņa zirgu un ieveda stallī, bet Navarras karalis devās uz zāli, klaudzinādams zābakus, it kā gribēdams sasildīt nosalušās kājas.

- Hei, niailre la Hurjēr! - uzsauca la Mols, turpinādams rakstīt. - Jūs kāds vēlas satikt.

La Hurjērs iznāca no virtuves un aplūkoja Indriķi no galvas līdz kājām. Rupjais audekla mētelis viņam diezin kādu cieņu neiedvesa.

- Kas jūs esat? - viņš uzprasīja.

- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Esmu Gaskonas muižnieks un ierados Parīzē, lai stādītos priekšā galmam.

- Ko jums vajag?

- Istabu un vakariņas.

- Hm. Vai jums ir kalps?

Tas bija la Hurjēra parastais jautājums.

- Nē, - Indriķis atbildēja, - bet, ticis pie bagātības, es to katrā ziņā pieņemšu.

- Es neizdodu istabu kungiem, ja lādu neņem arī kalpam.

- Bet ja nu es par vakariņām krietni samaksāju un pārējos noteikumus mēs noskaidrojam rīt?

- O, jūs esat augstsirdīgs! - sacīja la Hurjērs, ar šaubu pilnu skatienu nolūkodamies Indriķī.

- Es uzaicināju kādu draugu kopā ar mani šeit ieturēt vakariņas. Es biju pārliecināts, ka jūsu viesnīcā varēšu pārgulēt pa nakti. Man to ieteica kāds zemnieks. Vai jums ir labs Arbuāzas vīns?

- Man ir tāds, kādu nedzer pats bearnietis!

- Lieliski! Par to cs maksāšu atsevišķi. Lūk, tur nāk arī mans draugs!

Durvis atvērās, un zālē ienāca par Indriķi dažus gadus vecāks vīrietis.

Pie sāniem viņam karājās garš zobens.

- O, jūs ierodaties laikā, mans draugs! - viņš teica. - Jums bija jānojāj divi simti jūdžu un jūs tomēr esat precīzs. Jauki!

- Vai tas ir jūsu viesis? - la Hurjērs jautāja Indriķim.

- Jā, - tas atbildēja un, piegājis pie atnācēja, sniedza tam roku. - Saimniek, lieciet pasniegt vakariņas!

- Zālē vai jūsu istabā?

- Kur vēlaties.

- Klausieties, maitre la Hurjēr, - čukstēja la Mols, pasaucis saimnieku pie sevis, - lūdzu, pasargājiet mūs no šiem hugenotiem. Viņu klātbūtnē mēs ar Kokonnu nevarēsim pārrunāt savas darīšanas.

- Greguār, klāj galdu un pasniedz vakariņas otrajā numurā, trešajā stāvā, - la Hurjērs rīkoja. - Lūdzu, monsieur, lūdzu!

Indriķis ar savu paziņu gāja līdzi la Hurjēram, kas gāja pa priekšu un ar sveci rokās rādīja ceļu.

La Mols vēroja aizgājējus, līdz tie nozuda. Apgriezies viņš ieraudzīja virtuves durvju spraugā Kokonnas galvu. Atplestā mute un sasprindzinātais skatiens liecināja, ka viņu kaut kas ir pārsteidzis.

La Mols piegāja pie viņa.

- Mordieul - Kokonna iesaucās. - Vai redzēji?

- Ko?

- Šos divus atnācējus. Esmu gatavs zvērēt, ka tic ir…

- Kas?

- Navarras karalis un cilvēks ķirškrāsas mētelī.

- Zvēri, ko gribi, tikai ne pārāk skaļi.

- Tātad arī tu viņus pazini?

- Protams.

- Ro viņi šeit meklē?

- Droši vien kādu mīlas dēku.

~ Man liekas, ka zobena cirtieni ir labāki par visām šīm mīlas dēkām. Nupat es biju gatavs zvērēt, bet tagad es deru…

- Par ko?

- Ka te runa būs par sazvērestību.

- Tu esi jucis!

- Es tev saku…

- Bet cs tev saku, ja viņi gatavo sazvērestību, tad tā ir viņu pašu darīšana!

- Pareizi, - Kokonna piekrita. - Es taču vairs neesmu Alansonas hercoga kalps. Lai viņi dara, ko grib.

Un tā kā irbes, kuras Kokonna atzina par lielāko gardumu pasūtītajās vakariņās, jau bija izcepušās atbilstoši viņa gaumei, viņš pasauca la Hurjēru un palūdza noņemt izceptos putnus no iesma.

Pa to laiku Indriķis ar de Muī iekārtojās viņiem ierādītajā istabā.

- Sire, vai jūs Ortonu satikāt? - jautāja de Muī, kad la Hurjērs bija uzklājis galdu un atstājis istabu.

- Nē, bet cs saņēmu zīmīti, ko tas bija nolicis aiz spoguļa. Izrādās, ka māte karaliene viņu iztraucējusi. Nabadziņš, viņš droši vien ļoti pārbijās un steidzās pazust. Dariola stāstīja, ka Katrīna ar viņu ilgi sarunājusies un pirmajā brīdī man radās šaubas.

- Nav ko baidīties. Šis viltnieks ir ļoti veikls. Kaut gan māte karaliene māk rīkoties, esmu gatavs zvērēt, ka viņai nekas neizdevās.

- Bet vai jūs Ortonu redzējāt? - Indriķis vaicāja.

- Nē, bet šovakar cs viņu satikšu. Pusnaktī viņš ieradīsies šeit un atnesīs krūšu bruņas. Pa ceļam viņš man visu izstāstīs.

- Bet cilvēks, ka stāvēja Matirēna ielas stūrī?

- Uz. viņu var paļauties. Bez tam viņš jūsu majestāti nepazīst un nenojauš, ar ko apmainījies parolēm.

- Tātad mēs varam aprunāties pavisam mierīgi.

- Protams. Bez tam lejā visu uzmana la Mols.

- Jauki!

- Nu, ko saka Alansonas hercogs, sire?

- Alansonas hercogs, de Muī, negrib atstāt Parīzi. Viņš man to pateica atklāti. Anžū hercoga ievēlēšana par Polijas karali un karaļa Kārļa slimība mainījušas viņa apņemšanos.

- Tātad mūsu nodoms neizdevās vina dēl?

- Jā.

- Un viņš palicis mums neuzticīgs?

- Pagaidām vēl ne, bet, kad radīsies pirmā izdevība, viņš katrā ziņā to izdarīs.

- Gļēvulis! Nodevējs! Kāpēc viņš neatbildēja uz manām vēstulēm?

- Lai iegūtu pierādījumus, bet pats neiekristu. Tātad visam ir beigas, de Muī!

- Tieši otrādi, sire! Viss noris ļoti teicami. Jūs zināt, ka, izņemot Kondē partiju, visas pārējās ir jūsu pusē. Un tās sadraudzējās ar hercogu tikai tāpēc, ka cerēja - viņš būs to aizstāvis. Tagad arī šī partija ir jūsu piekritēja. Bēgšanai es jums varu dot pusotru tūkstoti vīru. Astoņās dienās sagatavošanās būs pabeigta un mūsu ļaudis, pulkos sadalīti, stāvēs ceļā uz Po. Tā būs nevis bēgšana, bet atkāpšanās. Vai jums pietiks ar lik daudz karaspēka, sirel

Indriķis smaidīdams uzsita dc Muī uz pleca.

- Tu zini, dc Muī, - viņš teica, - tu vienīgais zini, ka Navarras karalis nav tas gļēvulis, par kādu viņu iedomājas.

- Protams, es zinu, sirel Un ceru, ka drīz vien to zinās arī visa Francija!

- Bet, ja rīko sazvērestību, nepieciešami arī panākumi. Un te pirmā prasība ir apņemšanās. Lai kaut ko ātri un noteikti apņemtos, ir jātic sekmēm.

- Sire, jūs bieži kopā ar karali izjājat medībās?

- Mēs medījam ik pēc astoņām vai desmit dienām.

- Kad notika pēdējās medības?

- Vakar.

- Tātad pēc astoņām vai desmit dienām jūs atkal dosities medībās?

- Protams, bet varbūt arī agrāk.

- Man liekas, tas būs visizdevīgākais laiks. Anžū hercogs ir prom un jau aizmirsts. Karalis ar katru dienu vairāk atveseļojas. Mums vairs nemaz neseko. Izturieties laipni pret māti karalieni un Alansonas hercogu! Apgalvojiet, ka bez viņa jūs nebēgsit, un parūpējaties, lai viņš jums notic. Tas, protams, nebūs viegli.