Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Nu, māmiņ, - sacīja Kārlis, - man šķiet, ka tas nav nekas jauns. Jums bija tiesības prasīt sev karali, de Muī. Navarrai jābūt atdalītai karajvalstij! -Vēl vairāk! Manam brālim Alansonas hercogam tā jau bija domāta. Viņam tā gribējās iegūt kroni, un man liekas, ka arī viņš pats bija metis uz Navarru acis. Vienīgais šķērslis viņam bija Indriķa tiesības. Bet tā kā Indriķis no tām ir labprātīgi atteicies…

- Labprātīgi, sire.

- Tātad Dievs tā ir lēmis! Jūs, de Muī, varat atgriezties pie saviem brāļiem, kurus es esmu sodījis… varbūt pārāk bargi. Bet tā ir manas sirdsapziņas lieta, par kuru es atbildu vienīgi Dieva priekšā. Sakiet viņiem, ka Francijas karalis izpildīs viņu vēlēšanos. No šī brīža Navarra būs atsevišķa karaļvalsts, bet Fransuā - tās karalis. Es prasu astoņas dienas, lai visu sagatavotu. Es gribu, lai mans brālis aizbrauc no Parīzes ar greznumu un svinīgumu, kādu pelnījis karalis. Ejiet, monsieur de Muī! Kapteini Nansē, atlaidiet monsieur de Muī, viņš ir brīvs!

- Sire, - sacīja de Muī, panākdamics uz priekšu, vai jūsu majestāte atjauj?

- Jā, - karalis atbildēja.

Un viņš sniedza jaunajam hugenotam roku.

- Pagaidiet, - karalis viņu aizturēja, - vai jūs man lūdzāt sodīt šo laupītāju Morvelu?

- Jā, sire.

- Es nevaru izpildīt jūsu vēlēšanos, jo nezinu, kur viņš slēpjas. Bet ja jūs viņu nejauši kaut kur satiekat, izrēķinieties ar to pats. Es jums to no sirds novēlu.

- O, sire, kāda laipnība! - iesaucās de Muī. - Arī es nezinu, kur viņš atrodas, bet gan cs viņu sameklēšu!

Un godbijīgi pret karali Kārli un karalieni Katrīnu paklanījies, de Muī izgāja no istabas. Šoreiz kareivji nemēģināja viņu aizturēt. Izgājis cauri gaitenim, de Muī metās pie vārtiem un drīz vien atkal atradās viesnīcā "Skaistā zvaigzne". Tur viņš paņēma savu zirgu un pēc trim stundām jau atradās Mantas drošajās sienās.

Saniknotā Katrīna atgriezās savās istabās, bet no turienes devās pie Margeritas.

Tur viņa ieraudzīja Indriķi naktssvārkos, acīmredzot viņš gatavojās doties gulēt.

- O, sātan, - Katrīna nomurmināja, - palīdzi nabaga karalienei, kam Dievs negrib palīdzēt!

- Palūdziet pie manis Alansonas hercogu, - sacīja Kārlis, kad Katrīna aizgāja.

Kapteinis Nansē pēc karaļa brīdinājuma bija apņēmies klausīt vienīgi viņam, tāpēc viņš steidzās pie Alansonas hercoga un paziņoja tam Kārļa pavēli.

Alansonas hercogs izbijās. Kārlis viņam iedvesa bailes, bet kopš viņš bija kļuvis sazvērnieks, viņš pamatoti baidījās vēl vairāk.

Lieki nevilcinādamies, viņš tomēr devās pie brāļa.

Kārlis bija piecēlies un svilpoja savu mednieku dziesmiņu.

Ienākdams Alansonas hercogs Kārļa blāvajās acīs pamanīja viņam labi pazīstamo naida dzirksti.

- Jūsu majestāte aicināja mani ierasties, - hercogs teica. - Ko pavēlēsit?

- Mīļo brāli, es tev gribu pateikt, ka atmaksai par lavu maigo draudzību es gribu izpildīt tavu karstāko vēlēšanos.

- Manu vēlēšanos?

- Jā. Atceries, ko tu jau sen gribi man izlūgties, bet joprojām šaubies. Tagad tu to dabūsi.

- Sire, - Fransuā atbildēja, - zvēru, ka cs vēlos tikai vienu - lai jūsu majestāte būtu vesels.

- Tādā gadījumā tu vari nomierināties. Es biju slims, bet tagad atkal viss ir labi, bet no niknā mežakuiļa ilkņiem mani izglāba Indriķis. Pēdējā laikā es jūtos ļoti spirgts. Tāpēc tu varēji vēlēties kaut ko citu.

- Es nekā nevēlos, sire.

- Diezgan, Fransuā, diezgan, - Kārlis nepacietīgi tcica. - Tu vēlējies iegūt Navarras kroni un iesāki sarunas ar Indriķi un de Muī. Tu gribēji, lai viens no tā atsakās, bet otrs palīdz kroni iegūt. Tava vēlēšanās piepildījās. Indriķis atteicās no savām tiesībām, bet de Muī nodeva man tavu lūgumu. Tādā kārtā kārotais kronis…

- Kas ir? - Alansonas hercogs drebošā balsī jautāja.

- Kārotais kronis ir tavs.

Fransuā nobāla, bet tad atkal tumši piesarka. Kārļa laipnība šai brīdī viņu galīgi satrieca.

- Bet, sire, - viņš uzbudināts ierunājās, velti pūlēdamies savaldīties, - cs neko neesmu vēlējies, neko neesmu lūdzis.

- Var jau būt, jo tu esi pārāk kautrīgs. Arī par to parūpējušies citi.

- Zvēru, sire, ka nekad…

- Nezvēri!

- Tātad jūs mani izraidāt, majestāte?

- Tu to sauc par izraidīšanu, Fransuā? Nekas, tu esi izlepis! Ko tu vēl kāro?

Fransuā izmisumā kodīja lūpas.

- Goda vārds, - karalis labsirdīgi turpināja, - cs nedomāju, ka tu būsi tik populārs, Fransuā, īpaši hugenotu vidū. Bet viņi grib tevi par savu karali, un cs redzu, ka esmu maldījies. Jauki! Vadonis partijai, ar kuru mēs jau cīnāmies veselus trīsdesmit gadus, tagad būs tuvs cilvēks, kas mani mīl un nepievils. Tas ir brīnums, kas vēsta mieru, nemaz neņemot vērā to, ka mēs visi trīs būsim karaļi. Vienīgi nabaga Indriķim būs jāsamierinās tikai ar manu draudzību. Bet viņš nav godkārīgs un katrā ziņā ar likteni samierināsies.

- Jūs maldāties, sire! Jūsu draudzība ir vajadzīga man… man uz to ir vislielākās tiesības. Indriķis ir tikai jūsu svainis, bet es - jūsu brālis. Es jūs lūdzu, nesūtiet mani projām!

- Diezgan, Fransuā, diezgan, - karalis teica. - Tā būtu tava nelaime.

- Kāpēc?

- Ir vairāki iemesli.

- Jūs nekad neatradīsit tik uzticīgu draugu, sire. Jau kopš bērnības neesmu jūs pametis…

- Zinu, zinu! Ne vienu reizi vien man gribējās būt no tevis tālāk.

- Ko jūs ar to gribat teikt, sire?

- Neko, neko… Un cik tur skaistas medības, Fransuā! Tiešām, es tevi pat apskaužu! Vai tu zini, ka tajos velna kalnos lāčus medī tāpat kā pie mums mežakuiļus? Tu man atsūtīsi visskaistāko ādu. Dodoties medībās, mednieks ņem līdzi tikai dunci. Viņš uzbrūk zvēram un cenšas to sakaitināt. Lācis metas virsū medniekam un četru soļu attālumā no tā izslējās pakaļkājās. Tieši šajā brīdī zvēra sirdī jāiedur duncis, kā to izdarīja Indriķis mūsu medībās. Tas ir ļoti bīstami, bet tu esi drošsirdīgs, Fransuā, un šīs briesmas sagādās tev baudu.

- Jūsu vārdi, sire, vairo manas sāpes: man būs jāmedī bez jums.

- Jo labāk, velns lai parauj! - karalis izsaucās. - Kopējas medības mums nav izdevīgas.

- Es jūs nesaprotu, sire.

- Medīdams kopā ar mani, tu tā sajūsminies un uztraucies, ka no lieliska šāvēja pārvērties par lupatu. Parasti ar kaut kādu šauteni simts soļu attālumā tu nošauj žagatu. Bet pēdējoreiz mežakuiļa medībās tu mežakuiļa vietā, kas atradās no tevis tikai divdesmit soļu attālumā, tu ievainoji manu labāko zirgu. Un tu taču šāvi ar savu labāko arkebūzu. Velns lai parauj! Tur jau gribot negribot rodas aizdomas, Fransuā!

- Es biju lik uztraukts… piedodiet, sire, - Fransuā nosarcis čukstēja.

- Jā, jā, es saprotu, ka viss ir atkarīgs no uztraukuma. Tieši tāpēc cs tev saku, ka mums labāk medīt atsevišķi. Pārdomā to vienatnē, tad arī tu pats atzīsi, ka man taisnība. Vai man jābaidās, ka nākamajās medībās zirga vietā tu vari nošaut pašu jātnieku? Velns lai parauj! Lodei būtu bijis jātrāpa mazliet zemāk vai augstāk, un visā valstī notiktu lielas pārmaiņas. Mūsu dzimtā jau ir viens tāds piemērs. Kad Mongomcrī tāpat nejauši, arī varbūt uztraucies, nogalināja mūsu tēvu Indriķi II. Rezultāts bija tas, ka tronī kāpa mūsu brālis Francisks II, bet mūsu tēvu aizveda uz Sendenī kapsētu. Dievs no nieka var iztaisīt brīnumus!

Alansonas hercogs uz pieres juta saltus sviedrus.