Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Pēc Ortona pazušanas tā joprojām stāvēja tukša.

Uzticamā jaunekļa pazušana Indriķi ļoti uztrauca. Viņš iztaujāja gan sievu, gan Sovas kundzi, bet ne viena, ne otra par viņu neko nezināja.

Cits Indriķa vietā baidītos runāt par Ortona pazušanu. Bet Indriķis bija ļoti uzmanīgs. Viņš saprata, ka klusēdams sevi nodotu. Būtu dīvaini, ka pazaudējis tik tuvu un uzticamu kalpu, viņš neko nedarītu, lai to atrastu. Tāpēc Indriķis, savu nemieru nemaz, neslēpdams, visus iztaujāja par Ortona likteni pat karaļa un mātes karalienes klātbūtnē. Visi jautājumi palika bez atbildes un meklēšana bija nesekmīga. Ortona pazušana Indriķi tā apbēdināja, ka viņš solījās neņemt viņa vielā citu, līdz nebūs droši pārliecinājies, ka nabaga jauneklis vairs nekad neatgriezīsies.

Tāpēc, Margeritai ienākot, priekšistaba bija tukša. Kaut gan karaliene nāca ļoti klusi, tomēr Indriķis viņas soļus sadzirdēja un atskatījās.

- Jūs, nwclanic\ - viņš iesaucās.

- Jā, - atbildēja Margerita. - Pasteidzaties izlasīt.

Un viņa pasniedza atplēsto vēstuli.

Indriķis lasīja:

"Sire, pienācis laiks īstenot mūsu bēgšanas nodomu. Parīt paredzētas vanagu medības Sēnas krastos, no Scnžermēnas līdz Mczonai, tas ir, pa visu mežu.

Neatsakieties karali pavadīt, kaut arī viņš medīs ar vanagiem. Apjožot zem kamzoļa savas labākās bruņas, paņemiet asāko zobenu un sēžaties savā labākajā zirgā.

Pusdienlaikā, pašā medību karstumā, kad karalis trauksies pakaļ savam vanagam, nošķirieties no citiem kopā ar Navarras karalieni, ja vien viņa šajās medībās piedalīsies.

Piecdesmit mūsējo gaidīs jūs Fransuā I paviljonā. Mums ir tā atslēga. Par to, ka viņi tur slēpjas, neviens neko neuzzinās: viņi ieradīsies naktī un slēģi būs nolaisti.

Jājiet pa Violetas aleju, kuras galā es jūs uzmanīšu. Alejas labajā pusē, mazā pļaviņā, jūs sagaidīs la Mols un Kokonna ar diviem apseglotiem zirgiem. Sos zirgus jūs un Navarras karaliene > varēsiet izmantot, ja jūsējie būtu noguruši.

Uz. redzēšanos, sire! Sagatavojieties! Mēs būsim gatavi."

- Vai piekrītat? - Margerita jautāja.

- Piekrītu, - Indriķis atbildēja. - Neraizējaties, es savu apņemšanos nekad negrozu.

- Esiet varonis, sire! Tas nav grūti - jums tikai jāiet pa izvēlēto ceļu. Iegūstiet man skaisto troni!

Indriķa plānajās lūpās pazibēja viegls smaids. Viņš noskūpstīja sievas roku un, dziedādams kādu senu dziesmu, izgāja pārliecināties, vai gaitenis ir tukšs.

Viņa piesardzība izrādījās vietā. Tiklīdz Indriķis atvēra durvis, Alansonas hercogs iznāca no savas priekšistabas. Indriķis ar zīmi brīdināja Margeritu un tad skaļi teica:

- O, jūs, brāli! Lūdzu!

Margerita saprata vīra mājienu un steidzās paslēpties mazajā ģērbistabā, kuras ieeju aizsedza smags aizkars.

Alansonas hercogs bailīgi ienāca un pārskatīja istabu.

- Vai mēs esam vieni paši, Indriķi? - viņš pusbalsī jautāja.

- Pilnīgi vieni paši. Kas noticis? Liekas, ka jūs esat ļoti uztraukts?

- Mēs esam atklāti, Indriķi.

- Atklāti?

- Jā, de Muī ir apcietināts.

- Zinu.

- Un viņš karalim visu ir izstāstījis.

- Ko?

- Ka cs tiecos pēc Navarras troņa un tā iegūšanai rīkojis sazvērestību.

- Slikti! - sacīja Indriķis. - Jūsu stāvoklis ir ļoti nepatīkams, mans nabaga Fransuā. Bet kāpēc jūs neapcietināja?

- Arī es to nesaprotu. Karalis mani izzoboja, izlikdamies, ka viņš gribētu man dāvāt Navarras karaļvalsts kroni. Šķiet, viņš gribēja, lai es atzīstos, bet es neko viņam neteicu.

- Tā arī vajadzēja, velns lai parauj! - iesaucās bearnietis. - Mūsu dzīve ir atkarīga vienīgi no mūsu drošsirdības.

- Jā, apstākļi ir ļoti smagi. Tāpēc arī cs atnācu ar jums parunāties. Ko jūs domājat tagad darīt: bēgt vai palikt?

- Jūs taču redzējāt karali, jūs ar vinu runājāt…

- Jā.

- Tad jūs pats vēl labāk zināt, kas darāms.

- Man liekas, ka būs jāpaliek.

Indriķis prata valdīties, bet šoreiz viņam savu prieku neizdevās apslēpt. Tas bija tik tikko jaušams, taču Fransuā to tomēr pamanīja.

- Tādā gadījumā palieciet! - Indriķis sacīja.

- Bet jūs?

- Ja jūs paliekat, arī man nav tiesību doties projām. Es tikai vēlējos jūs pavadīt, jo negribēju pamest savu mīļoto brāli.

- Tātad visi mūsu nodomi ir sabrukuši, - Alansonas hercogs noteica.

- Un jūs padodaties jau pēc pirmās neveiksmes?

- Palikšanu šeit es neuzskatu par neveiksmi, - Indriķis paskaidroja.

- Es ar savu bezrūpīgo raksturu visur rodu apmierinājumu.

- Labi, lai paliek, - Fransuā piekrita. - Bet, ja jūs savu apņemšanos mainiet, paziņojiet par to man!

- Protams, - Indriķis atbildēja. - Mēs taču solījāmies viens no otra neko neslēpt.

Alansonas hercogs klusēdams, domās nogrimis, izgāja no istabas. Sarunu laikā vienubrīd viņam bija šķitis, ka ģērbistabas aizkars sakustas. Tikko viņš bija izgājis, aizkars pacēlās un iznāca Margerita.

- Ko jūs par šo apmeklējumu domājat? - Indriķis vaicāja.

- Es domāju, ka noticis kaut kas jauns un negaidīts.

- Bet kas īsti?

- Pagaidām es to vēl nezinu, bet drīzumā uzzināšu.

- Bet līdz tam?

- Līdz tam neaizmirstiet rītvakar atnākt pie manis!

- Aiziešu, madame, - atbildēja Indriķis, mīļi noskūpstīdams sievai roku.

Margerita atgriezās savās istabās tikpat uzmanīgi, kā bija atnākusi.

Pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītajiem notikumiem bija pagājušas

trīsdesmit sešas stundas. Gaismiņa tikko svīda, bet Luvrā visi jau bija kājās - kā parasti medību dienās. Izpildīdams mātes vēlēšanos, Alansonas hercogs ieradās pie viņas. Pēc mirkļa viņa iznāca no sava kabineta, kurā neviens cits nedrīkstēja ieiet. Tur viņa parasti izdarīja savus ķīmiskos mēģinājumus. No pavērtajām durvīm vai no karalienes drēbēm līdz ai viņas ierašanos telpā ieplūda stipra, diezgan patīkama smarža, bet durvju spraugā Alansonas hercogs ieraudzīja biezus dūmu mākoņus.

Viņš ar ziņkāri vēroja jauno dīvainību.

- Kas kopš vakardienas jauns? - jautāja Katrīna, slēpdama rokas, kuras klāja sarkandzeltcni plankumi.

- Nekas, māmiņ!

- Vai Indriķi satiki?

- Jā.

- Viņš vēl arvien atsakās bēgt?

- Noteikti.

- Melis!

- Ko jūs sakiet, madame.

- Es saku, ka viņš aizbēgs.

- Un jūs to atļausit?

- Ne vien atļaušu, bet ari atzīstu viņa bēgšanu par nepieciešamu.

- Es jūs nesaprotu, māmiņ.

- Uzklausiet mani uzmanīgi, Fransuā! Kāds veikls ārsts iedeva man grāmatu par medībām ar vanagiem. To tu iedosi Indriķim. Tas pats ārsts mani brīdināja, ka Navarras karalis drīzumā ļoti nopietni saslimšot ar kādu mokošu slimību, pret kuru zinātne ir bezspēcīga un kura nav ārstējama. Ja jau Indriķim tiešām lemts drīz mirt, tad labāk lai viņš mirst nevis Luvrā, bet gan tālu no šejienes!

- Jā, mūs tas ļoti apbēdinātu, - hercogs piekrita.

- It īpaši tavu brāli Kārli, - Katrīna piebilda. - Bet, ja Indriķis mirs svešumā, karalis raudzīsies uz viņa nāvi kā uz debesu sodību.

- Jums taisnība, māmiņ, - sacīja Fransuā, sajūsmā lūkodamies uz karalieni, - viņam jābēg. Bet vai jūs esat pārliecināta, ka viņš tiešām bēgs?

- Visi sagatavošanās darbi jau pabeigti. Sapulcēšanās vieta izvēlēta Senžermēnas mežā. Piecdesmit hugenotu pavadīs viņu uz Fonteneblo, kur viņu sagaidīs pieci simti karavīru liels pulks.