Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Par negaisu… janvārī? - Kārlis brīnījās. - Tu esi jucis! Man gluži vienkārši reibst galva. Es esmu noguris, tas arī ir viss. Viņi mani nogalina ar savām sazvērestībām un naidu, - viņš piebilda mazliet klusāk.

Izgājis pagalmā, karalis jutās daudz labāk. Svaigais rīta gaiss, mednieku kliedzieni, galminieku trokšņainie sveicieni atstāja uz viņu parasto iespaidu.

Viņš atviegloti nopūtās un atdzīvojās.

Vispirms karaļa skatiens uzmeklēja Indriķi, kurš atradās blakus Margeritai.

Šis uzticamais laulātais pāris, šķiet, bija ļoti samīlējies un nemaz nespēja šķirties.

Ieraudzījis Kārli, Indriķis iespieda zirgam piešus sānos un pēc mirkļa atradās pie viņa.

- Kas par lielisku zirgu! - karalis priecājās. - Liekas, ka tu, Indriķi, esi sagatavojies uz briežu medībām. Vai tu esi aizmirsis, ka šodien mēs medīsim ar vanagiem?

Un, atbildi negaidījis, viņš uzsauca:

- Uz priekšu, kungi, uz priekšu! Deviņos mums jāsāk medības!

Karaļa vārdos izskanēja tādi kā draudi.

Katrīna stāvēja pie savas istabas loga un nolūkojās uz. pagalmu. Aiz paceltā aizkara viņas seja bija nāves bāla.

Karalis pamāja, un viss apbruņotais, zeltītais un sasmaržolais pūlis ar Kārli priekšgalā devās uz Luvras vārtiem un kā lavīna traucās tālāk pa ceļu uz Senžcrmcnu. Viņus pavadīja ļaužu kliedzieni, kas sveica jauno karali, kurš savā sniegbaltajā zirgā sēdēja domīgs un noskumis.

- Ko viņš jums teica? - jautāja Margerita, kad Indriķis bija atgriezies pie viņas.

- Karalis uzslavēja manu zirgu.

- Tad viņam kaut kas ir zināms. Uzmanieties!

Indriķa lūpās pavizēja parastais smaids, kurš it kā vēstīja: "Neraizējieties, mana dārgā!"

Tiklīdz spožā kavalkāde bija izjājusi no pagalma, Katrīna nolaida aizkaru.

Viņa bija ievērojusi, ka Indriķis izskatās bālāks nekā parasti un ka viņš nervozi dreb un par kaut kaut ko sačukstas ar Margeritu.

- Man liekas, ka šoreiz mans mīļais Indriķis gan būs iekritis! - smaidīdama nomurmināja florenciete.

Gribēdama pārliecināties, vai viņas nodoms tiešām ir piepildījies, Katrīna brīdi nogaidīja, kamēr mednieki izjāj no Parīzes, tad izgāja gaitenī, uzkāpa pa riņķveida kāpnēm un ar pielāgotu atslēgu atslēdza Indriķa istabu durvis.

Bet viņa veltīgi pārmeklēja galdu, plauktus, skapjus - grāmata nekur nebija atrodama.

- Liekas, ka Fransuā to jau aiznesis, - viņa čukstēja. - Viņš ir rīkojies uzmanīgi.

Un māte karaliene atgriezās savās istabās, būdama par sekmēm pilnīgi pārliecināta.

Pēc pusotras stundas ilgas straujas jāšanas mednieki sasniedza Senžermenu. Viņi nolēma neiegriezties drūmajā un varenajā veclaiku pilī, kas neaprakstāmi skaista pacēlās starp kalnos izklaidus izvietotajām mājām, un devās pāri koka tiltam, kas atradās iepretim ozolam, ko vēl tagad saite par Silī ozolu. Karogotajām barkām upē, kas sekoja medniekiem, deva zīmi aizbraukt tālāk, lai karalis ar saviem pavadoņiem vieglāk tiktu pāri upei.

Aiz upes viss jautro jātnieku bars izklīda pa zaļo pļavu pie Scnžcrmenas meža.

Karalim pa priekšu jāja vanagu nesēji zaļos kamzoļos un garos zābakos. Viņi savaldīja suņus un sita pa upmales niedrēm, no tām izceldami putnus.

Pēkšņi parādījās saule, kas visu laiku bija paslēpusies mākoņos. Tās staros galminieku zelts un dārglietas iclāsmojās varavīksnes krāsās un visa kavalkāde pārvērtās zvīļojošu uguņu straumē.

Tai brīdī no niedrēm, žēli kliegdams, izspurdza gārnis.

- Hav! Hav! - iekliedzās Kārlis un palaida savu vanagu, lai tas noķer aizlidojošo putnu.

- Hav! Hav! - kliedza ari pārējie mednieki.

No spilgtās gaismas apmulsušais vanags izmeta zemu līkumu, bet tad ieraudzīja gārni un metās tam pakaļ.

Bet gārnis nav muļķa putns. Kamēr karalis atraisīja vanagu no saites un tas aprada ar spožo sauli, gārnis jau bija labā gabalā. Ar spēcīgiem spārnu vēcienicm putns pacēlās aizvien augstāk gaisā.

- Hav! Hav! Dzelzsknābi! - Kārlis kliedza, pamudinādams vanagu. - Pierādi, ka tu esi no krietnas sugas! Hav! Hav!

It kā paklausīdams karaļa pavēlei, lielais vanags kā bulta traucās pakaļ gārnim.

. - O, gļēvuli! - Kārlis gavilēja.

Viņš iespieda zirgam sānos piešus un, atmestu galvu, lai neizlaistu no acīm abus putnus, dzina zirgu aulēkšos. - O, gļēvuli, tu domā izbēgt! Nekā! Dzelzsknābis ir varens putns. Pagaidi… pagaidi! Gan tu redzēsi! Hav, dzelzsknābi, hav!

Skats tiešām bija ļoti valdzinošs. Vanags arvien vairāk tuvojās gārnim.

Viss bija atkarīgs no tā, kas šajā pirmajā sadursmē atradīsies augstāk gaisā.

Bet bailēm spārni izrādījās ātrāki nekā drošsirdībai.

Vanags straujajā lidojumā palidoja zem gārņa, kas šo izdevību izmantoja un savu garo knābi iecirta vajātāja mugurā.

Trieciens bija tik stiprs, ka apdullinātais vanags gaisā apmeta trīs kūleņus. Radās šaubas, vai viņš nelaidīsies zemē. Bet vanags, griezīgi kliegdams, vēl cītīgāk sāka vajāt savu upuri.

Bet gārnis arī šoreiz lika lietā savas priekšrocības. Līdz šim viņš bija lidojis tieši augšup, bet tagad mainīja virzienu un strauji pagriezās uz meža pusi, cerēdams izbēgt no niknā ienaidnieka nagiem.

Taču vanags tiešām bija no krietnas sugas un ar asu redzi. Viņš nojauta gārņa nodomu un kā bulta aizšķērsoja tam ceļu. Nabaga putns žēli iekliedzās un atkal sāka lidot augšup.

Dažās sekundēs putni bija pacēlušies līdz mākoņiem. Gārnis tagad atgādināja cīrulīti, bet vanags bija pārvērties par melnu punktu, kas ar katru nākamo mirkli kļuva aizvien grūtāk saskatāms.

Kārlis kopā ar galminiekiem nekustēdamies vēroja abu putnu cīņu.

- Bravo, bravo, Dzelzsknābi! - Kārlis pēkšņi iesaucās. - Redziet, redziet, viņš atrodas virs gārņa! Hav! hav!

- Es neredzu ne vanagu, ne gārni, - sacīja Indriķis.

- Ja tu viņus neredzi, Indriķi, - karalis teica, - tad vismaz dzirdi gārņa klaigas. Vai dzirdi? Viņš sauc palīgā!

Debesu dzīlēs tiešām atskanēja vairāki žēli kliedzieni, bet tos varēja sadzirdēt tikai ļoti smalkas ausis.

- Skaties! - Kārlis sauca. - Viņi tūlīt laidīsies zemē.

Tiklīdz viņš to bija pateicis, putni sāka slīdēt lejup un kļuva aizvien skaidrāk saredzami.

Pagaidām tic vēl bija tikai divi punkti, viens - lielāks, bet otrs - mazāks. Mazākais bija augšējais.

- Redziet, redziet! - Kārlis priecājās. - D/clzsknābis ir uzvarējis!

Tiešām - gārnis pat nemēģināja aizsargāties. Viņš pūlējās lidot pēc

iespējas ātrāk un pēc vanaga nepārtrauktajiem cirtieniem ar knābi tikai vārgi iekliedzās. Pēkšņi tas sakļāva spārnus un sāka krist kā akmens. Vanags darīja to pašu. Kad gārnis atkal gribēja izplest spārnus, vanags ar spēcīgu triecienu to apdullināja, un nabaga upuris, virpuļodams sāka krist lejup. Vanags neatpalika un, tiklīdz gārnis bija sasniedzis zemi, metās tam virsū. Uzbrucēja uzvaras kliedziens nomāca upura žēlos vaidus.

- Pie vanaga! Pie vanaga! - Kārlis iesaucās un aizauļoja.

Bet negaidīti viņš zirgu apturēja, iekliedzās, izlaida pavadu no rokām un ieķērās zirgam krēpēs.

Izdzirduši karali iekliedzamies, galminieki steidzās pie viņa. Kārļa seja kvēloja, acis drudžaini spīdēja.

- Nē… nekas! - viņš teica. - Man pēkšņi ļoti iesāpējās kuņģis… it kā kvēla dzelzs icgailētos… Būs labi… jāsim!

Un Kārlis atkal dzina zirgu alekšos.

Alansonas hercogs nobālēja.

- Ko tas nozīmē? - Indriķis vaicāja Margeritai. - Atkal kaut kas jauns.