Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Jā, jā! - atskanēja balsis. - Lai dzīvo Alansonas hercogs! Lai dzīvo karalis Kārlis!

- Es neesmu hugenotu karalis, - Fransuā iesaucās un nobālēja.

- Indriķi, man tomēr liekas, ka tas ir dīvaini, - karalis vaicāja.

- Sire, - Navarras karalis noteikti atbildēja, - man liekas, ka jūs mani pratināt.

- Ja tā patiešām būtu nopratināšana, ko jūs atbildētu?

- Ka es esmu tāds pats karalis kā jūs, sire, - Indriķis lepni atbildēja.

- Ne kronis piešķir karalisko kārtu, bet gan izcelsme. Es jums varu atbildēt kā draugam un brālim, bet atsakos atbildēt kā tiesnesim.

- Es gribētu zināt, - Kārlis norūca, - kam galu galā ticēt?

- Kad atvedīs monsieur de Muī, uzzināsi visu,sire,.~ Alansonas hercogs paskaidroja.

- Vai monsieur de Muī ir šeit? - karalis jautāja.

Indriķis satrūkās un saskatījās ar Margeritu. Bet viņa uztraukums bija neilgs.

Uz karaļa jautājumu neviens neatsaucās.

- Monsieur de Muī nav sagūstīts, jūsu majestāte, - kapteinis Nansē vilcinādamies atbildēja. - Daži mani ļaudis teica, ka ir viņu redzējuši, bet droši apliecināt neviens nevar.

Alansonas hercogs izmeta klusu lāstu.

- Sire, - sacīja Margerita, norādīdama uz la Molu un Kokonnu, kas bija sarunas liecinieki un uz kuru apķērību varēja paļauties, - sire, lūk, divi Alansonas hercoga galminieki. Pajautājiet viņiem!

- Es pavēlēju viņus apcietināt, lai pierādītu, ka viņi nav mani kalpi, - hercogs paskaidroja.

Kārlis paskatījās uz abiem draugiem. Ieraudzījis la Molu, viņš nodrebēja.

- Atkal šis provansietis! - viņš noņurdēja.

Kokonna godbijīgi palocījās.

- Ko jūs apcietināšanas brīdī darījāt? - Kārlis jautāja.

- Runājām par karu un mīlu, sire..

- Sēdēdami zirgos? Bruņojušies no galvas līdz kājām? Gatavi uz bēgšanu?

- Nē, sire, - Kokonna pretojās. - Jūsu majestātei kāds ir samelojis. Mēs gulējām vīksnas ēnā.

- Tātad jūs gulējāt vīksnas ēnā?

- Jā, sire, un, ja mēs būtu iedomājušies, ka mēs kaut ko esam noziegušies, mēs gan būtu mācējuši aizbēgt. Klausieties, kungi, - pjemontietis pagriezās pret kareivjiem, - sakiet kā godīgi karavīri: vai mēs varējām aizbēgt, ja tik būtu gribējuši?

- Varējāt gan, - vada priekšnieks atbildēja. - Man vēl jāpiebilst, ka, mums ierodoties, šie kungi palika slāvam.

- Varbūt tāpēc, ka viņu zirgi bija tālu? - ierunājās Alansonas hercogs.

- Piedodiet, jūsu majestāte, - Kokonna neatlaidās, - es sēdēju zirgā, bet la Mols savējo turēja pavadā.

- Vai tā ir taisnība? - karalis jautāja.

- Taisnība, sire, - virsnieks atbildēja. - Mūs ieraudzījis, monsieur Kokonna pat nolēca no zirga.

Kokonna palocījās un zīmīgi savilka seju, kam vajadzēja izteikt: "Redziet nu, kungi!"

- Bet brīvie zirgi un mūļi ar nastām? - jautāja hercogs.

- Šķiet, ka mēs neesam staļļa puiši? - Kokonna atbildēja. - Lieciet atsaukt kalpu, kas tos uzraudzīja.

- Viņa nav, - hercogs dusmās izgrūda.

- Nu ja, viņš ir sabijies un aizbēdzis, - Kokonna piebilda. - Nevar taču no kalpa prasīt muižnieka drošsirdību.

- Joprojām viens un tas pats, - Alansonas hercogs sacīja, griezdams zobus. - Bet, sire, es jūs jau brīdināju, ka šie kungi jau labu laiku vairs nav mani galminieki.

- Vai tiešām es esmu tik nelaimīgs, - Kokonna, ievaicājās, - ka vairs neskaitos jūsu augstdzimtības dienestā?

- Velns lai parauj! Jūs to zināt labāk par visiem, mīļais kungs, jo jūs taču pats to paziņojāt ar šo nelietīgo vēstuli, ko es par laimi esmu saglabājis. Tā ir manā kabatā.

- Diezgan! - Kārlis viņu pārtrauca. - Tagad mums viss ir skaidrs… Indriķi, - viņš pavērsās pret Navarras karali, - apsoliet, ka jūs nekad nemēģināsit bēgt!

- Apsolu, sirel

- Kapteiņa Nansē pavadībā dodieties uz Luvru un palieciet savās istabās, kur jūs apsargās. Bet jūs, kungi, - viņš pagriezās pret la Molu un Kokonnu, - atdodiet savus zobenus!

La Mols paskatījās uz Margeritu. Viņa pasmaidīja.

La Mols tūlīt izvilka zobenu un pasniedza to kapteinim.

Kokonna darīja tāpat.

- Un monsieur dc Muī nav atrasts? - karalis noprasīja.

- Nav, sire, - Nansē atbildēja.

- Slikti, - Kārlis noteica. - Bet tagad - uz Parīzi! Man ir drudzis un reibst galva.

- Varbūt tāpēc, ka jūs sakaitināja, - Fransuā piebilda.

- Varbūt… Kas tad tas? Acis paliek tumšas!.. Kur ir apcietinātie? Es viņus neredzu… Vai tiešām jau vakars?.. Žēlastību!.. Es degu!.. Palīgā! Palīgā!

Un nelaimīgais karalis, atlaidis pavadu, izstieptām rokām būtu nogāzies no zirga, ja jaunās lēkmes sabiedētie galminieki viņu nesaturētu.

Fransuā noslaucīja nosvīdušo pieri. Viņš vienīgais zināja mokošo lēkmju iemeslu.

Kapteiņa Nansē apsargātais Navarras karalis nolūkojās šai skatā ar patiesu izbrīnu.

- Laime, ka mana bēgšana neizdevās! - viņš nodomāja.

Indriķis paskatījās uz Margo, kas pārsteigta vēroja gan viņu, gan karali.

Šoreiz Kārlis zaudēja samaņu. Viņu noguldīja uz nestuvēm un pārsedza ar kāda galminieka mēteli. Pēc tam viss gājiens klusi devās uz Parīzi. Kā dažās stundās viss bija pārmainījies! Rīta pusē no Parīzes bija izjājuši cerību pilni sazvērnieki un jautrs karalis, bet atgriezās mirstošs valdnieks, kuru pavadīja apcietinātie dumpinieki.

Aizvien modrā Margerita pamāja vīram, un pajāja cieši garām la Molam. Kā vēsmu viņš sadzirdēja divus grieķu vārdus, ko Margerita viņam iečukstēja.

- Ko viņa tev teica? - Kokonna uzprasīja.

- Lai es ne no kā nebaidos.

- Tad ir slikti, - pjemontietis norūca. - Tas nozīmē, ka mūs sagaida bēdīgi notikumi. Katru reizi, kad mani kāds mierina ar šiem vārdiem, mani vai nu ķer lode, vai man trāpa zobens.

Ceļā karalis atguva samaņu un mazliet atdzīvojās. Nantcrā viņš pat gribēja sēsties zirgā, bet viņu atrunāja.

- Pasauciet maitre Ambruāzu Parē, - atgriezies Luvrā, karalis pavēlēja..

Viņš izkāpa no nestuvēm un, uz Tavannas rokas balstīdamies, uzkāpa

pa kāpnēm un iegāja guļamistabā, pavēlēdams nevienu pie viņa neielaist.

Visi ievēroja, cik uzkrītoši nopietns bija karalis. Ceļā viņš bija drūmi klusējis, ne ar vienu nebija sarunājies, un šķita, ka pat sazvērestību un sazvērniekus bija aizmirsis. Likās, ka viņš domā vienīgi par dīvaino slimību, kas bija visai pēkšņa un neparasta un līdzinājās tai, kādā bija miris brālis Fransuā II.

Kārlis iegāja guļamistabā un atlaidās uz dīvāna. Pārdomājis, ka Ambruāzs Parē var aizkavēties, viņš nolēma brīvo laiku izmantot lietderīgi.

Viņš sasita plaukstas. Ienāca sardzes virsnieks.

- Palūdziet pie manis Navarras karali!

Kārlis atlieca galvu. Tā bija tik smaga, bija grūti sakopot domas, bet acis aizplīvuroja it kā asiņaina, spiedīga migla. Viņu mocīja stipras slāpes, kaut gan viņš jau bija izdzēris veselu karafi ūdens.

Karalis iegrima tādā kā snaudā, tādā kā pusnemaņā. Tobrīd ienāca Indriķis. Viņu ieveda kapteinis Nansē, kas tūlīt atgriezās priekšistabā.

Navarras karalis nogaidīja, kad durvis aizveras. Tad viņš piegāja pie karaļa.

- Jūs mani saucāt, sire, - viņš teica. - Es atnācu.

Izdzirdis viņa balsi, karalis nodrebēja un gurdi sniedza tam roku.

-Sire, jūs aizmirstat, - sacīja Indriķis, - ka tagad es esmu nevis jūsu brālis, bet gan gūsteknis.

- Pareizi, - Kārlis atjēdzās. - Pateicos par atgādinājumu. Liekas, ka jūs man solījāties vaļsirdīgi atzīties?

- Un esmu gatavs solījumu izpildīt. Jautājiet, sire!