Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Dod man roku, aukle, un palīdzi nokļūt gultā!

Aukle piesteidzās pie karaļa. Viņas balstīts, Kārlis iegāja guļamistabā.

- Tagad es iešu gulēt. Neļauj mani traucēt.

- Bet, ja atnāks maitre Ambruāzs Parē?

- Pasaki viņam, ka es jūtos labāk un ka viņš nav vajadzīgs.

- Vai tu negribi kādas zāles?

- Visvienkāršākās: pienā sakultu olbaltumu. Jā, aukle, - karalis piebilda, - mūsu nabaga Aksjēns ir nosprādzis. Rīt mēs viņu apbedīsim Luvras dārzā. Viņš taču bija mūsu labākais draugs…

Pēc Kārļa pavēles Indriķi vēl tai pašā vakarā aizveda uz Vensēnu. Tā saucās kāda ievērojama pils, no kuras tagad palikušas tikai lieliskas drupas - tās spožās slavas mēmās liecinieces.

Indriķis devās turp nestuvēs. Viņu pavadīja astoņi jātnieki, bet priekšā jāja kapteinis Nansē ar karaļa pavēli.

Pie cietuma torņa durvīm gājiens apstājās. Kapteinis Nansē nokāpa no zirga, atvēra nestuvju durtiņas un, godbijīgi palocījies, lūdza Navarras karali izkāpt.

Indriķis paklausīja befc pretošanās. Visbēdīgākā mītne viņam šķita labāka par Luvru, un ducis durvju, kas viņu šķīra no cietuma izejas, likās jaukākās pasaulē, jo šīs durvis pasargāja viņu no Katrīnas Mediči.

Karalisķais cietumnieks divu kareivju pavadībā devās pāri paceļamajam tiltam, izgāja pa trim durvīm torņa apakšstāvā, pa trim durvīm trepju telpās un tad, sekodams kapteinim Nansē, kas vēl arvien turpināja iet visiem pa priekšu, uzkāpa otrajā stāvā. Redzēdams, ka Indriķis grib iet vēl tālāk, ļ kapteinis viņu aizturēja.

- Jūsu augstība, jūs dzīvosit šeit, - viņš teica.

- O, tātad mani grib novietot otrajā stāvā! - sacīja Indriķis un apstājās. - Man parāda lielu godu!

- Sire, pret jums izturas kā pret kronētu personu, - Nansē paskaidroja.

- "Pie velna!" - nodomāja Indriķis. - "Es nemaz nejustos pazemots, ja mana istaba būtu trešajā vai ceturtajā stāvā. Te ir pārāk labi, un var rasties šaubas."

- Vai jūsu majestātei labpatiktos man sekot? - jautāja Nansē.

Viņi iegāja gaitenī un drīz vien nonāca diezgan lielā, drūmā zālē.

Indriķis aplūkoja telpu ar manāmu uztraukumu.

- Kur mēs atrodamies? - viņš jautāja.

- Spīdzināšanas zālē, jūsu augstība.

- O! - karalis iesaucās.

Un viņš šo baismo telpu pārlūkoja vēl uzmanīgāk.

Zālē bija viss vajadzīgais: dažādi līdzekļi spīdzināšanai ar knaiblēm, ķīļiem "spāniešu zābakiem" un tamlīdzīgi. Gar sienām stāvēja akmens soli, kas gaidīja nelaimīgos spīdzināšanas upurus, bet zem un virs soliem

sienās bija piestiprināti dzelzs riņķi.

Indriķis turpināja iet uz priekšu, bet viņa skatiens joprojām kavējās pie drausmīgajiem rīkiem, kas spilgti attēloja šai ellē izciesto mocību vēsturi.

Nejauši mitrajās grīdas plātnēs Indriķis ieraudzīja savādas rievas.

- Kas tas ir? - viņš jautāja.

- Straumes izrautas rievas, sire.

- Vai tad te iekļūst lietus?

- Nē, tur tek asinis, sire.

- O! - Indriķis izdvesa. - Vai mēs drīz sasniegsim manu istabu?

- Lūk, te tā ir, jūsu augstība, - atskanēja kāda balss.

Tumsā skaidri varēja saskatīt cilvēkam līdzīgu stāvu. Indriķim šī balss šķita pazīstama. Viņš pagāja mazliet uz priekšu un pazina runātāju.

- O, jūs Boljē! - viņš iesaucās. - Kādu velnu jūs šeit meklējat?

- Mani nesen iecēla par Vensēnas cietokšņa komandantu, jūsu augstība.

- Un jūsu paaugstināšana ir tiešām spīdoši izdevusies: jūsu pirmais cietumnieks - karalis!

- Piedodiet, sire, - Boljē paskaidroja, - bet pirms jūsu ierašanās es jau saņēmu divus apcietinātos: grāfu de la Molu un grāfu de Kokonnu.

- Jā, es redzēju, ka šos nelaimīgos apcietināja. Kā viņi izturas?

- Dažādi. Viens jautrs, otrs bēdīgs; viens dzied, otrs nopūšas.

- Kurš nopūšas?

- Grāfs de la Mols, sire.

- Goda vārds, - atbildēja Indriķis, - es labāk saprotu bēdīgo, nekā jautro. Cik es redzēju, tad cietums nav visai līksms. Kādā stāvā ir viņu istabas?

- Visaugstākajā - ceturtajā.

Indriķis nopūtās: arī viņam gribējās tur atrasties.

- Bet tagad parādiet manu istabu, monsieur Boljē. - viņš teica. - Es gribētu tur iekārtoties pēc iespējas drīzāk: esmu ļoti noguris.

- Lūdzu, jūsu augstība, - sacīja Boljē, norādīdams Indriķim uz kādām atvērtām durvīm.

- Otrais numurs, - sacīja Indriķis. - Kāpēc man nedod pirmo?

- Tas nozīmēts citam, sire.

- O! Tātad jūs gaidāt vēl augstākus cietumniekus nekā mani?

- Es lūdzu jūsu augstību neprasīt, lai es atbildu uz šo jautājumu. Citādi būšu spiests neizpildīt jūsu gaišības vēlēšanos.

- O, tā ir cita lieta, - atbildēja Indriķis.

Viņš kļuva vēl domīgāks: acīmredzot pirmais numurs viņu interesēja.

Komandants joprojām izturējās ļoti godbijīgi. Katru brīdi atvainodamies par ērtību trūkumu, viņš ieveda Indriķi ierādītajā istabā, pielika pie durvīm divus sargus un aizgāja.

Boljē pasauca cietuma uzraugu.

- Tagad iesim pie citiem, - viņš pavēlēja.

Sekodams uzraugam, Boljē uzkāpa ceturtajā stāvā.

Atvēris divas durvis, kuras bija aizslēgtas ar divām atslēgām un aizsprostotas trim resniem aizbīdņiem, uzraugs devās pie trešajām.

Tiklīdz viņš tām pieskārās, kāda jautra balss viņam uzkliedza:

-Mordicu\ Atveriet ātrāk, lai taču var ieelpot svaigu gaisu! Jūsu krāsns tā nokurināta, ka te var droši noslāpt.

Un Kokonna, ko lasītājs jau būs pazinis pēc viņa īpatnējā izsauciena, vienā lēcienā atradās pie durvīm.

- Pagaidiet, kungs, - sacīja uzraugs, - es neatnācu jūs atbrīvot. Jūs vēlas apmeklēt monsieur komandants.

- Monsieur komandants? Nudien, kāds gods! - Kokonna iesaucās. - Lūdzu!

Šajā brīdī istabā ienāca Boljē. Draudzīgais smaids, kas bija pavizējis Kokonnas lūpās, pēkšņi pazuda: viņu satrieca ienācēja ledainā pieklājība, kāda raksturīga visiem cietokšņu priekšniekiem, cietumu uzraugiem un bendēm.

- Vai jums ir nauda? - viņš jautāja Kokonnam.

- Neviena ekija, - uzrunātais atbildēja.

- Bet dārglietas?

- Viens vienīgs gredzens.

- Atļaujiet jūs pārmeklēt.

- Mordieul - Kokonna dusmās iesaucās. - Esiet laimīgi, ka es atrodos cietumā!

- Kalpojot karalim, man jāizpilda viņa pavēles.

- Tātad godīgie ļaudis, kas laupa uz Jaunā tilta, arī kalpo karalim? Mordieul Cik es esmu bijis netaisns! Iedomājieties, es viņus līdz šim turēju par zagļiem!

- Uz redzēšanos! - Boljē palocījās. - Uzraug, aizslēdziet durvis!

Un komandants aizgāja ar visu Kokonnas lielisko smaragda gredzenu. Nevērās hercogiene bija šo gredzenu dāvinājusi pjemontietim, lai viņš vienmēr atcerētos viņas acu krāsu.

- Iesim pie otra, - komandants sacīja uzraugam.

La Mola istaba izskatījās vēl drūmāka par Kokonnas bedri. Nelielais četrstūris mūrī, kas uz ārpusi arvien sašaurinajās, ļāva ieplūst ļoti vārgai gaismai. Bet dzelzs spraišļi šai logā - caurumā bija režģoti tik veikli, ka ieslodzītais nevarēja saredzēt pat debess zilgmi, kurā smaržoja vēji, laistījās saule un skaņu vijās pacēlās dziesmas.

La Mols sēdēja kaktā, ienācējus nemaz neievērodams.

Komandants nostājās pie durvīm un mirkli nolūkojās uz cietumnieku, kas turpināja sēdēt, galvu rokās atbalstījis, un nekustējās.

- Labvakar, monsieur de la Mol, - sacīja Boljē.

Jauneklis lēni pacēla galvu.