Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Margerita satvēra Kārļa izstiepto roku, sirsnīgi paspieda lo, noskūpstīja un arī aizgāja.

- Labā Margo! - karalis nopūtās.

Katrīna joprojām sēdēja gultas galvgalī. Kad viņi bija palikuši vieni, Kārlis atvirzījās no mātes tālāk. Viņu pārņēma šausmas, kādas sajūt cilvēks, ieraudzīdams indīgu čūsku.

Renē paskaidrojums un paša pārdomas Kārlī bija galīgi izgaisinājušas slimnieka vienīgo mierinājumu - šaubas. Viņš saprata, kam un par ko viņam jāpateicas par savu baismo slimību. Tāpēc karalis nodrebēja un satrūkās, kad Katrīna pienāca pie viņa gultas un izstiepa roku - tikpat saltu kā viņas skatiens.

- Jūs paliksit, māmiņ? - viņš jautāja.

- Jā, dēls, - Katrīna atbildēja, - man ar tevi nopietni jāparunā.

- Runājiet, - sacīja Kārlis, atvirzīdamies vēl tālāk.

- Tu nupat nosauci ārstus par lieliem gudriniekiem. Kā viņi šo gudrību parāda?

Ne ar ko… Bet, ja jūs zinātu, ko viņi melš! Tiešām, ir vērts saslimt tikai tāpēc vien, lai dzirdētu viņu gudro spriedelēšanu.

- Man gan liekas, ka tavu slimību vēl neviens ārsts nav sapratis.

- Vai tiešām?

- Viņi ievēro tikai sekas, bet nezina cēloņus.

- Var jau būt, - sacīja Kārlis, vēl nenojauzdams, kas īsti Katrīnai ir padomā.

- Tāpēc viņi neārstē pašu slimību, bet gan tās simptomus.

- Nudien, māmiņ, - karalis izbrīnā iesaucās, - man liekas, ka jums taisnība!

- Tā kā tava slimība moca mani un uztrauc visu valsti, arī es prasīju padomu gudriem cilvēkiem.

- Vai ārstiem?

- Nē, tiem, kas pēta dziļākas zinātnes, kas dod iespēju uzzināt ne vien to, kas noris cilvēka miesā, bet uzzina arī dvēseles noslēpumus.

- Brīnišķa zinātne! - sacīja karalis. - Žēl, ka karaļiem to nemāca… Nu, un kādi bija panākumi?

- Tādi, kādus es gaidīju. Es tev atnesu zāles, kas izdziedēs tavu miesu un dvēseli.

Kārlis satrūkās. Viņam ienāca prātā, ka mātei apnicis gaidīt viņa lēno nāvi un viņa tā būs nolēmusi pret viņas gribu sākto reiz pabeigt.

- Kur ir šīs zāles? - jautāja Kārlis, balstīdamies uz rokas un ar ciešu skatienu vērodams māti.

- Klausies, mans dēls, - Katrīna teica. - Vai tu esi kādreiz dzirdējis par cilvēkiem, kas iznīcina savus ienaidniekus, kaut tie būtu nezin cik tālu?

- Ar dzelzs vai indes palīdzību? - ievaicājās Kārlis, lūkodamies mātes stingušajā sejā.

- Nē, ar citiem daudz drošākiem un briesmīgākiem līdzekļiem, - paskaidroja Katrīna.

- Es jūs nesaprotu, māmiņ.

- Vai tu tici maģijai un burvju mākslai?

Kārlis savaldīja nicinošu un neticīgu smīnu.

- Ticu, - viņš atbildēja.

- Tas arī ir tavs slimības cēlonis, - Katrīna ātri paskaidroja. - Neuzdrošinādamies tev uzbrukt atklāti, ienaidnieks sadomājis tevi iznīcināt slepeni.

- Kas ir šis ienaidnieks? - jautāja Kārlis, neķītro melu mulsināts.

- Pameklē viņu pats, mans dēls, - Katrīna atbildēja. - Atceries slepkavas bēgšanas nodomu!

- Slepkavas? - iesaucās Kārlis. - Jūs sakāt - slepkavas? Vai tad mani kāds gribēja nonāvēt?

- Jā, mans dēls. Tu varbūt vēi šaubies, bet es ne.

- Es nekad neapšaubu jūsu vārdus, māmiņ, - karalis rūgti zobojās. - Bet kā mani gribēja noslepkavot?

- Ar maģijas palīdzību, mans dēls.

- Paskaidrojiet, māmiņ, - sacīja karalis.

- Jā, šis naidnieks, par kuru es runāju, šķiet, ka arī tu jau nojaut, kas viņš ir, būtu izlietojis visus līdzekļus un, par savām sekmēm nešaubīdamies, aizbēdzis, lavu ciešanu cēlonis būtu palicis mūžīgs noslēpums. Bet par laimi tavs brālis tevi apsargāja.

- Brālis? - Kārlis ievaicājās.

- Jā, Alansonas hercogs.

- O, es pavisam aizmirsu, ka man ir brālis, - Kārlis alkal rūgti iesmējās. - Jūs sakāt…

- Ka viņš atklāja pret tevi vērstās ļaunprātības. Bet kamēr nepieredzējušais jauneklis Fransuā dzina pēdas tam, kas viņarn šķita nevis noziegums, bet drīzāk gan vieglprātība, es pūlējos iegūt daudz nopietnākus pierādījumus, ka tā ir ļaundarība. Es ļoti labi pazīstu vainīgā dvēseli.

- Liekas, ka jūs runājat par Navarras karali? - vaicāja Kārlis, vēlēdamies izzināt Katrīnas viltus spēles gala rezultātu.

Viņa kautri nolaida acis.

- Par šo vieglprātību cs taču viņu jau liku apcietināt un ievietot Vcnsēnas pilī, - karalis turpināja. - Vai tad viņa vaina ir vēl lielāka.

- Vai tev uznāk moku pilnas drudža lēkmes? - Katrīna vaicāja.

- Uznāk gan, - Kārlis atbildēja, savilkdams uzacis.

- Vai tu iekšās jūti briesmīgu kvēli, kas skar pat sirdi?

- Jā, - Kārlis drūmi atbildēja.

- Un asas galvassāpes, kas smcldz acīs un smadzenēs kā bultu smailes?

- Jā, jā… cs to jūtu. O, jūs lieliski aprakstāt manu slimību.

- Par to nav ko brīnīties, - atbildēja Katrīna. - Paskaties!

Un viņa kaut ko izņēma no kabatas.

Tā bija neliela vaska lelle ar zelta spīguļiem apbārstītā vaska tērpā un karaļa mantijā.

- Kas tā ir par skulptūriņu? - Kārlis vaicāja.

- Vai tu redzi, kas tai ir galvā?

- Kronis.

- Bet sirdī?

- Adatiņa.

- Vai tu sevi pazīsti?

- Sevi?

- Jā, tas esi tu ar karaļa kroni un mantiju.

- Kas šo lelli ir izgatavojis? - jautāja Kārlis, kuru šī komēdija jau nogurdināja. - Varbūt Navarras karalis?

- Nē.

- Nē? Tad es nesaprotu.

- Es sacīju "nē" lielākas skaidrības dēļ. Ja jūsu majestāte būtu jautājusi savādāk, es būtu teikusi "jā".

Kārlis klusēja. Viņš pūlējās iekļūt šīs tumšās dvēseles dziļumos, kas kļuva v arvien noslēpumaināka, tiklīdz viņš gribēja to izprast.

- Šo lelli atrada ģenerālprokurors Lagēls, pārmeklējot tā cilvēka māju, kas medību dienā turēja gatavībā Navarras karaļa papildu zirgu.

- Pie grāfa de la Mola? - jautāja karalis.

- Jā. Aplūkojiet vēlreiz lelles sirdi iedurto adatiņu un pie tās piesieto saitīti. Kāds burts tur uzrakstīts.

- Burts M, - atbildēja Kāriis.

- Tātad - "Mort" - nāve. Tā ir maģiska formula, sire. Ļaundaris uzraksta savu vēlēšanos uz ienaidniekiem vēlētās brūces.

- Tātad jūs domājat, madame, ka grāfs dc la Mols gribējis mani nonāvēt?

- Jā, bet viņam ir bijusi tikai dunča loma. Viņš nav tā roka, kas dunci iegrūž sirdī.

- Un tas ir manas slimības cēlonis 7 - Kārlis vaicāja. - Kas jādara, lai to izdziedinātu? Jūs to droši vien zināt, manu labo māmiņ: jūs visu mūžu esat nodarbojusies ar maģiju un burvju'mākslām.

- Nolādētāja nāve iznīcina burvību, - atbildēja Katrīna. - Kad burvība būs zudusi, jūs būsit izdziedināts.

- Vai tiešām? - Kārlis brīnījās.

- Jūs to nezināt?

- Es taču neesmu burvis.

- Liekas, sire, ka tagad jūs esat pārliecināts?

- Protams.

- Un vairs neuztrauksities.

- Nē.

Katrīnas seja noskaidrojās.

- Paldies Dievam! - viņa iesaucās, izlikdamās, ka tic Dieva varenībai.

- Jā, paldies Dievam! - Kārlis zobojās. - Tagad es zinu, kuram man jāpateicas par grūto slimību un kurš man noteikti jāsoda.

- Un jūs sodīsit?

- Grāfu de la Molu. Jūs taču teicāt, ka viņš ir vainīgais?

- Es teicu, ka viņš ir bijis ierocis.

- Tātad - vispirms grālu de la Molu. Lēkmes, kas mani tā moka, var radīt bīstamas aizdomas. Šī lieta katrā ziņā jānoskaidro un jāuzzina patiesība.

- Un grāfs de la Mols…

- … ir visnoderīgākais. Un ar viņu mēs arī sāksim. Es viņu uzskatu par vainīgo. Ja viņam būs līdzzinātāji, mēs uzzināsim arī viņu vārdus.