Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- O, tu man atkal atdod dzīvesprieku! - iesaucās Margerita. - Tātad mēs viņus izglābsim?

- Domāju gan.

- Vai drīz?

- Pēc trim, čclīām dienām. Boljē mums paziņos.

- Bet ja nu Vensēnā tevi kāds pazīst? Tad visam ir beigas.

- Kā gan mani vai pazīt? Es tur ieradīšos mūķenes tērpā, ar plīvuru aizsegtu seju.

- Mums tomēr ļoti jāuzmanās.

- Protams, mordieul - kā teiktu nabaga Kokonna.

- Bet Navarras karalis? Vai viņu tu arī satiki?

- Protams.

- Nu?

- Viņš acīmredzot vēl nekad nav bijis tik jautrs un laimīgs. Viņš dzied, lieliski ēd un lūdz tikai vienu: lai viņu stingri apsargā.

- Viņam ir taisnība. Un mana māte?

- Es tev jau teicu, ka viņa pati vada izmeklēšanu un pūlas to pasteidzināt.

- Bet viņai pret mums taču nav nekādu aizdomu?

- Ko gan viņa var šaubīties? Mūsu noslēpums ir uzticēts cilvēkiem, kuriem arī sevis dēļ tas cieši jāglabā. Jā, es uzzināju, ka māte karaliene pavēlējusi Parīzes tiesnešiem sagatavoties.

- Mums jāpasteidzas, Anrieta! Ja mūsu nabaga gūstekņus pārvietos uz citu cietumu, mums atkal viss būs jāsāk no gala.

- Nomierinies! Arī es viņus vēlos redzēt brīvībā.

- O, jā, es zinu! Un tūkstošreiz pateicos par tavām pūlēm, lai to panāktu.

- Ardievu, Margerita!

- O, kā cs tevi mīlu, Anrieta!

Un Margerita draudzeni apskāva un noskūpstīja. Norunājušas satikties no rīta un pēc tam ik dienu tajā pašā namā un noteiktā stundā, abas draudzenes šķīrās.

Lūk, šīs daiļās, mīlā tvīkstošās būtnes Kokonna arī nosauca par neredzamām aizsargbruņām.

- Nu, varonīgais draugs, - Kokonna sacīja la Molam, kad viņi pēc pratināšanas atkal satikās, - man liekas, ka viss risinās lieliski. Drīz vien tiesneši liks mūs mierā, bet šī atteikšanās nebūt nenozīmē to pašu, ko ārsta atteikšanās dziedināt slimnieku. Kad ārsts atsakās slimnieku ārstēt, tas nozīme, ka viņš nav vairs glābjams, bet ja tiesnesis atsakās no apsūdzētā, tad tas nozīmē, ka viņš zaudējis cerību aizraidīt upuri uz viņpasauli.

- Jā, - atbildēja la Mols, - man šķiet, ka par uzrauga laipno izturēšanos un diezgan brīvo dzīvi mēs esam parādā mūsu dievinātajām sievietēm. Bet visvairāk es nesaprotu Boljē, jo par viņu stāsta briesmu lietas.

- Es gan saprotu, - atteica Kokonna. - Tikai viņa palīdzība pārāk dārgi izmaksā. Bet tā nav liela nelaime. Viena no viņām ir princese, otra - karaliene. Abas viņas ir bagātas un tagad ir visizdevīgākais gadījums izlielot naudu cēliem nolūkiem… Tātad mūs aizvedīs uz cietuma baznīcu un atstās mūsu sarga uzraudzībā. Noteiktā vietā mēs atradīsim dunci, es ar to ieduršu sargam vēderā…

- Nē, tādā gadījumā viņš nedabūs piecus simtus ekiju. Labāk rokā.

- Rokā? Šāds ievainojums brašajam puisim atnesīs nelaimi. Visi tūlīt sapratīs, ka viņš pret mums izturējies pārāk gļēvi. Labāk es viņu ievainošu labajos sānos, bet tik veikli, ka duncis noslīd gar ribām. Tāds dūriens

nav bīstams un nevar radīt šaubas.

- Labi, lai notiek. Bet pēc tam…

- Pēc tam mēs ar soliem aizsprostosim galveno ieeju, abas princeses atsteigsies mums palīgā un Anrieta atvērs sānu durtiņas. Zvēru pie sava goda, ka tagad es mīlu Anrietu vēl vairāk nekā agrāk!

- Pēc dažām minūtēm, - la Mola balss skanēja kā salda mūzika, - pēc dažām minūtēm mēs jau būsim mežā. Katrs saņems karstu skūpstu

- un mēs esam sveiki un veseli. Tu vari iedomāties, Anibāl, kā mēs trauksimies ar ātrajiem zirgiem, viegla uzbudinājuma dzīti. Mazliet baiļu

- tas ir tik patīkami! Tik labi justies brīvībā ar zobenu pie sāniem, kad vari iespiest piešus zirgam sānos, un tas drāžas uz priekšu kā bulta!

- Jā, - Kokonna piekrita, - bet just bailes četrās sienās, tas gan nav joks. Tagad es to saprotu. Kad bālģīmis Boljē pirmoreiz ienāca manā istabā un aiz viņa ieraudzīju krēslā zibošās musketes un atskanēja ieroču šķindoņa, goda vārds, es tūlīt atcerējos Alansonas hercogu un man šķita, ka tūlīt starp musketēm parādīsies viņa pretīgā seja.

- Tātad viņas visu jau paredzējušas, - sacīja la Mols, kas, domās nogrimis, neklausījās drauga stāstā, - pat to, kur mums paslēpties. Mēs dosimies uz Lotringu, mīļais draugs. Taisnību sakot, es gan dotu priekšroku Navarrai, jo tur atradīsies viņa. Bet Navarra ir pārāk tālu un tāpēc Nansī būs izdevīgāk. Mēs atrādīsimies astoņdesmit ljē no Parīzes. Zini, Anibāl, ko es, cietumu pametot, nožēloju?..

- Nē. Es gan tādas domas atstāšu tepat.

- Man žēl, ka mēs nevaram ņemt līdzi mūsu uzraugu.

- Viņš taču pats to negribēja. Tas viņam būtu neizdevīgi. Padomā - no mums pieci simti ekiju un no priekšniecības - balva, varbūt pat paaugstinājums. Kā priecāsies šis blēdis, kad es viņu nonāvēšu! Kas tev kait?

- Nekas. Es kaut ko iedomājos.

- Kaut ko ne visai jautru, jo tu briesmīgi nobālēji.

- Es iedomājos, kāpēc mūs vedīs uz baznīcu.

- Kas tur ko domāt? - sacīja Kokonna. - Mums pasniegs svētvakariņu.

- Bet uz baznīcu ved vienīgi spīdzināšanai nolemtos un uz nāvi notiesātos, - la Mols paskaidroja.

- O, par to tomēr mazliet jāpadomā, - Kokonna sacīja, arī viegli nobālēdams. - Par to pavaicāsim tam goda vīram, kuru man drīz vien vajadzēs nonāvēt. Hallo, uzraug, mīļais draugs!

- Monsieur mani sauca? - cietuma uzraugs jautāja. - Ko jūs vēlaties?

- Tātad nolemts, ka mēs bēgsim no baznīcas, vai ne?

- Klusu! - brīdināja uzraugs, izbailēs mezdams skatus uz visām pusēm.

- Neuztraucaties, mūs neviens nedzird.

- Jā, sire, no baznīcas.

- Tātad mūs vedīs uz baznīcu?

- Protams, tāda ir paraža.

- Paraža?

- Jā, sire. Uz nāvi notiesātajiem pēdējo nakti vienmēr ļauj pavadīt baznīcā.

Kokonna un ia Mols nodrebēja un saskatījās.

- Jūs domājat, ka mūs notiesās uz nāvi? - viņi vienā balsī iesaucās.

- Protams… Jūs taču arī domājat to pašu.

- Mēs? - la Mols jautāja.

- Protams. Citādi jūs taču negatavotos bēgt.

- O, vai zini, viņa vārdos ir daudz patiesības, - Kokonna sacīja la Molam.

- Jā… Nu man liekas, ka mēs gatavojamies ļoti bīstamam pasākumam.

- Un es! - iesaucās uzraugs. - Vai jūs domājat, ka es neko nelieku uz spēles? Ja nu grāfa kungs aizmirst un ievaino mani citā vietā?

- Mūs notiesās uz nāvi! - la Mols čukstēja. - Nē, neiespējami!

- Neiespējami? Kāpēc? - jautāja uzraugs.

- Tss! - Kokonna brīdināja. - Man likās, ka lejā atvērās durvis.

- Tiešām, - sacīja cietumsargs, - Ejiet, kungi, ejiet uz savām istabām.

- Kā jūs domājat, kad mūs tiesās? - la Mols vaicāja.

- Visvēlākais rīt. Bet neraizējaties: tie, kam tas būs jāzina, arī zinās un būs gatavi.

- Apskausimies, Anibāl, un atvadīsimies no šīm sienām. Draugi metās viens otra skavās, bet pēc tam šķīrās.

Līdz pulksten septiņiem vakarā nekas sevišķs nenotika. Vensēnas pili apņēma tumša, lietaina nakts - kā radīta bēgšanai. Kokonnam atnesa vakariņas, ko viņš ar lielu ēstgribu notiesāja, pārdomādams par gaidāmo prieku mirkt spēcīgajā lietū, kas tagad šalca gar torņa sienām. Dobjos, vienmuļos vēja auros viņš jau sāka snaust, kad pēkšņi viņam likās, ka troksnis kļuvis stiprāks, bet vējš skurstenī plosās vēl niknāk. Šo parādību viņš bija novērojis vienmēr, kad atvēra kādu no augšstāva istabām, sevišķi iepretim Anibāla istabai. Tā bija zīme, ka cietumsargs atstājis la Molu un tūlīt ienāks pie viņa.