Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Sekretār, sagatavojaties pierakstīt, - sacīja tiesnesis.

- Jā, jā, sagatavojies, - Kokonna mēdīja. - Ja tu visu to pierakstīsi, ko es jums visiem teikšu, netīrie bendes, tad tev darba netrūks. Raksti, raksti!

- Vai jūs gribat atzīties? - tiesnesis mierīgi jautāja.

- Neteikšu ne vārda!.. Ejiet pie velna!

- Vēl jūs varat pārdomāt. Uzvelkat apsūdzētajam "spāniešu zābakus"!

Cilvēks ar virvi rokās, kas līdz šim bija stāvējis sāņus, klusi pienāca

pie Kokonnas, kurš pagriezās, lai parādītu viņam mēli.

Tas bija maitre Kabošs - Parīzes pilsētas bende.

Kokonnas sejā pazibēja rūgts pārsteigums. Viņš nekliedza, neraustījās, bet, mierīgi gulēdams, vērās aizmirstajā draugā.

Kaboša seja bija ledussalta, likās, ka Kokonnu viņš redz pirmoreiz.

Gluži mierīgi viņš ielika Kokonnas kājas dēļu gabalos un cieši nosēja ar virvi.

Šī ierīce saucās "spāniešu zābaki".

Parastā spīdzināšanā starp dēļiem iesita sešus ķīļus, un dēļi padodamies plēsa ķermeni.

Ārkārtējos gadījumos iedzina desmit ķīļus. Tad dēļi plosīja ne vien ķermeni, bet lauza arī kaulus.

Pabeidzis šos sagatavošanās darbus, maitre Kabošs ielika starp dēļiem ķīli un, nometies ceļos ar āmuru rokā, paskatījās uz tiesnesi.

- Vai runāsit? - tiesnesis jautāja Kokonnam.

- Nē, - pjemontietis noteikti atbildēja, kaut gan juta uz pieres saltus sviedrus un bailēs matus saslejamies stāvus.

- Tādā gadījumā sāciet! - tiesnesis pavēlēja. - Pirmo ķīli.

Kabošs pacēla smago āmuru un ar visu spēku nolaida uz ķīļa, kas dobji noklaudzēja.

Gulta nodrebēja.

Kokonna klusēja. Vēl vairāk - viņš pat bija pārsteigts. Viņš izklaidīgi nolūkojās uz Kabošu, kas ar paceltu āmuru, pagriezies pret tiesnesi, gatavojās otram sitienam.

- Turpiniet, - tiesnesis pavēlēja Kabošam.

Kabošs nolaida āmuru.

Bet Kokonna pat nepakustējās, un viņa skats vēl arvien izbrīnā vēroja bendi.

Tiesnesis savilka uzacis.

- Kāda stūrgalvība! - viņš norūca. - Vai viss ķīlis ir iedzīts?

Kabošs noliecās, it kā gribēdams aplūkot ķīli, un pačukstēja

Kokonnam:

- Kliedziet taču!

Tad izslējies teica:

- Jā, līdz galam.

- Otru ķīli! - tiesnesis rīkoja.

Tagad Kokonna saprata. Bende bija izdarījis savam draugam vislielāko pakalpojumu, kādu šāds nāves pusbrālis vien var izdarīt.

Kabošs izglāba Kokonnu ne vien no sāpēm, bet arī no atzīšanās kauna: ķīļi. ko viņš dzina starp dēļiem, bija izgatavoti nevis no ozolkoka, bet gan no gumijas, uri tikai augšgalā pārklāti ar plānu finieri. Tādā veidā bende aiztaupīja Kokonnas spēkus, lai tas spēcīgs un drošs uzkāptu uz ešafota.

- Godīgais Kabošs! - čukstēja Kokonna. - Nebaidies, es kliegšu, kā vien tu vēlies.

Kabošs iebāza dēļu starpā vēl lielāku ķīli.

- Sāciet! - sacīja tiesnesis.

Kabošs trieca āmuru tik spēcīgi, it kā gribēdams sagraut visu Vensēnas pili.

- Ai!.. Ai!.. O!.. - Kokonna ievaidējās. - Jūs taču laužat kaulus, velns lai parauj! Uzmanieties!

- Tā! - tiesnesis pasmaidīja. - Otrais ķīlis ir derīgāks. Es jau sāku brīnīties.

Kokonna nopūtās kā kalēja plēšas.

- Ko jūs darījāt mežā? - tiesnesis vaicāja.

- Velns lai parauj! Es jums jau teicu. Es meklēju veldzi un atgūlos ēnā.

- Turpiniet! - tiesnesis izrīkoja bendi.

- Atzīstaties! - Kabošs čukstēja Kokonnam ausī.

- Ko?

- Vienalga, tikai atzīstaties.

Un viņš atkal trieca āmuru pret ķīli.

Kokonna kliegdams gandrīz vai noslāpa.

- Ai! Ai! - viņš vaimanāja. - Ko jūs vēlaties zināt, tiesneša kungs? Pēc kā pavēles es atrados mežā?

- Jā.

- Pēc Alansonas hercoga pavēles.

- Pierakstiet, - tiesnesis pamāja sekretāram.

- Ja es esmu noziedzies, ievilkdams Navarras karali cilpās,- Kokonna turpināja, - tad es esmu rīkojies vienīgi sava kunga uzdevumā.

Sekretārs steidzīgi pierakstīja.

Kokonna izstāstīja, kā Fransuā apmeklējis Navarras karali un kā saticies ar dc Muī, bet tad izskaidroja notikumu ar ķirškrāsas mēteli. Viņa stāstu brīžiem pārtrauca vaidi un kliedzieni, jo bende nesnauda.

Galu galā Kokonna sarunaja par Alansonas hercogu tik šausmīgas, kaut patiesas lietas, izlikdamies, ka atzīstas vienīgi neciešamo sāpju dēļ, kliedza un vaimanāja tik veikli, ka pat tiesnesis pārbijās: Kokonnas apsūdzība pret karalisko princi bija ļoti bēdīga.

Priecādamies, ka Kokonna atzinies, tiesnesis atlaida viņam desmito ķīli un smaidīdams aizgāja.

Kokonna ar Kabošu palika vieni.

- Kā jūs jūtaties? - bende jautāja.

- O, mans draugs, dārgais Kaboš! - iesaucās Kokonna. - Tici, ka es tev būšu pateicīgs līdz kapa malai!

- Jums taisnība, grāfa kungs. Ja viņi zinātu, ko es jums izdarīju, mani iesietu šai pašā gultā un tad nu gan žēlastību nevarētu gaidīt.

- Bet kā tu to izdarīji?

- Es uzzināju, ka jūs esat apcietināti, - vīstīdams Kokonnas kājas asiņainā audeklā, Kabošs paskaidroja. - Es zināju, ka iesākta izmeklēšana un karaliene Katrīna vēlas jūsu nāvi. Es, protams, arī nojautu, ka jūs spīdzinās un sagatavojos.

- Ne velna nebaidīdamies!

- Jūs esat vienīgais muižnieks, kas man ir sniedzis roku. Arī bendēm ir sirds un es savus draugus neaizmirstu. Rīt jūs redzēsit, cik meistariski es izpildīšu savu darbu.

- Kādu darbu?

Kabošs izbrīnā palūkojās uz Kokonnu.

- Kādu darbu? Vai tad spriedumu jūs jau aizmirsāt?

- Pareizi, spriedums! Es to pavisam piemirsu!

Kokonna par spriedumu gluži vienkārši nemaz nedomāja.

Viņš domāja par baznīcu, dunci, par Anrietu un karalieni, par ģērbistabas durvīm un diviem zirgiem meža biezoknī. Viņš domāja par brīvību, par ātro jājienu svaigā gaisā un drošību aiz Francijas robežām.

- Tagad jūs būs jāaiznes nestuvēs, - sacīja Kabošs. - Neaizmirstiet, ka ari maniem palīgiem jānotic, ka jums ir salauztas kājas, tāpēc jums jākliedz pie vismazākās pieskaršanās.

- Ai! - ieraudzījis nestuves, Kokonna ievaidējās.

- Diezgan, diezgan, drosmi! - Kabošs pamācīja. - Ja jūs kliedzat jau tagad, kas tad notiks vēlāk?

- Manu dārgo Kaboš, - sacīja Kokonna, - neļaujiet saviem kalpiem mani aizskart. Viņiem droši vien nebūs jūsu maigo roku.

- Nolieciet nestuves pie gultas! - Kabošs pavēlēja.

Kalpi paklausīja. Kabošs apskāva Kokonnu, paņēma viņu uz rokām kā bērnu un uzmanīgi ielika nestuvēs. Lai gan Kabošs bija ļoti saudzīgs, Kokonna kliedza kā ārprātīgs.

Pie nestuvēm pienāca sargs ar lukturi.

- Uz baznīcu! - uzraugs pavēlēja.

Pateicībā Kokonna otrreiz saspieda Kaboša roku. Tad nestuves devās ceļā.

Nakts tumsa un klusums. Skumjais gājiens lēni pārgāja pāri diviem paceļamiem tiltiem, sasniedza cictuma pagalmu un devās uz baznīcu, kuras logu stiklos bālā gaismā bija redzami apustuļu lēli sarkanos tērpos.

Kokonna kāri ieelpoja mitro nakts gaisu un, lūkodamies tumsā, priecājās, ka bēgšana būs ļoti izdevīga.

Vienīgi stiprais gribasspēks noturēja viņu nestuvēs, kad tās ienesa baznīcā un viņš ieraudzīja trīs soļu attālumā no ģērbistabas gulošo cilvēku baltā mētelī.

Tas bija la Mols.

Divi kareivji, kas pavadīja nestuves, palika ārpusē pie durvīm.

- Tā kā mums atļauj vēlreiz redzēties, - Kokonna vārgi lūdzās, - tad aiznesiet mani pie mana drauga.

Nesēji paklausīja.

La Mols bija bāls un īgns. Galvu viņš bija piespiedis pie marmora sienas, viņa melnie mati bija izspūruši un sviedraini.