Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Abi draugi uzklausīja gan lamu vārdus, gan uzslavas. La Mols spieda Kokonnas rokas. Viņš nolūkojās uz stulbo pūli ar tik augstprātīgi nicinošu skatienu, it kā viņš brauktu nevis kauna ratos, bet gan trauktos pa ielām spožā uzvaras braucienā. Kokonnam nelaime bija nesusi svētību. Tā apskaidroja viņa seju kā nāvei vajadzēja apskaidrot pjemontieša dvēseli.

- Vai mēs drīz būsim galā? - la Mols jautāja. - Liekas, ka es neizturēšu un paģībšu.

- Pacieties, la Mol! Drīz mēs brauksim garām Tizona un Klošperšē ielām.

- O, pacel, paccl mani. Ļauj man vēlreiz palūkoties uz laimīgo namu.

Kokonna izstiepa roku un pieskārās bendes plecam. Kabošs sēdēja priekšā un vadīja zirgu.

- Esiet tik laipns un pie Tizona ielas uz brītiņu apstājieties, - Kokonna

lūdza.

Kabošs piekrizdams palocīja galvu, un pēc brīža viņi apstājās.

Kokonnas balstīts, la Mols ar mokām piecēlās stāvus. Asarām acīs viņš noskatījās uz aizslēgto, kluso namiņu un, dziļi nopūties, izdvesa:

- Ardievu, jaunība, mīla un dzīve! Ardievu!

Un viņš nolieca galvu uz krūtīm.

- Negaudies, - sacīja Kokonna, - varbūt debesīs mēs to visu atkal iegūsim.

- Tu tam tici?

- Ticu, jo to apgalvoja garīdznieks, un arī es pats uz to ceru. Dieva dēļ, tikai neģībsti, la Mol! Šie dienaszagļi, kas mūs tā novēro, varētu mūs izsmiet.

Kabošs izdzirda pēdējos vārdus un, ar vienu roku dzīdams zirgu, ar otru neuzkrītoši pasniedza Kokonnam mazu ožamajā spirtā samērcētu sūklīti. Kad la Mols bija to paostījis un ierīvējis deniņus, viņš juta, ka spēki atkal atgriežas.

- O, es atspirgstu! - viņš iesaucās.

Un viņš kaisli noskūpstīja kaklā pakārto Margeritas dāvanu. Aizbraucot līdz piekrastes ielas galam un pagriežoties gar kādas skaistas, Indriķa II celtas būves stūri, virs raibā pūļa galvām parādījās ešafots.

- Es gribētu mirt pirmais, mans draugs! - sacīja la Mols.

Kokonna atkal aizskāra Kaboša plecu.

- Ko pavēlēsit? - bende jautāja.

- Tu man gribēji izdarīt kādu pakalpojumu, vai ne? - Kokonna vaicāja.

- Jā.

- Mans draugs izcietis spīdzināšanu un ir vārgāks. Viņam būtu ļoti grūti redzēt, kā mirstu es. Bez tam, ja es miršu pirmais, kas viņu uznesis uz ešafota.

- Labi, labi, - atbildēja Kabošs, slaucīdams asaras. - Nomierinieties, es izpildīšu jūsu vēlēšanos.

- Un vienā cirtienā, vai ne? - Kokonna čukstēja.

- Vienā.

Rati apstājās. Soda vieta bija klāt. Kokonna uzlika galvā cepuri.

La Mols izdzirda vētrainai jūrai līdzīgu troksni. Viņš gribēja piecelties, bet spēki viņu atstāja.

Kabošam un Kokonnam vajadzēja viņu turēt aiz rokām.

Laukumā ņirbēja tūkstošiem galvu. Katrā logā spīdēja ziņkārīgas acis.

Kad cilvēki ieraudzīja skaisto jaunekli, kas tik tikko turējās uz spīdzināšanas laikā salauzītajām kājām un tomēr mēģināja iztikt bez citu palīdzības, no visām pusēm atskanēja skaļi līdzcietības saucieni.

- Draugs, - sacīja la Mols, - cs nevaru paiet. Aiznes mani!

- Tūlīt!

Kokonna pamāja bendem, kas atkāpās un palaida viņu pa priekšu. Kokonna noliecās, paņēma la Molu uz rokām un stingriem soļiem uzkāpa uz ešafota. Pūlis neganti kliedza un aplaudēja.

Nolaidis la Molu zemē, Kokonna noņēma cepuri un palocījās, pēc tam nosvieda to uz ešafota.

- Palūkojies, - la Mols čukstēja. - Varbūt, ka viņas kaut kur vēl ir ieraugāmas.

Kokonna steidzīgi pārskatīja laukumu. Pēkšņi viņš apstājās un aizskāra drauga plecu.

- Skaties, - viņš teica, - skaties uz tā tornīša lodziņu.

Kādā logā roku rokā stāvēja divas sievietes.

- Es baidījos nomirt, viņu nekad vairs neredzējis, - la Mols čukstēja. - Tagad es viņu redzēju un mirstu mierīgi.

No loga nenovērsdamies, viņš pielika mazo zelta krustiņu pie lūpām un noklāja to ar skūpstiem.

Savukārt Kokonna pret dāmām eleganti palocījās.

Atbildes vietā viņas abas pavicināja asarās izmirkušus mutautiņus.

Kabošs aizskāra Kokonnas plecu un uzmeta tam nozīmīgu skatienu.

- Jā, jā, - teica pjemontietis. Tad viņš pagriezās pret la Molu. - Apskauj mani un mirsti vīrišķīgā nāvē. Tev tas nav grūti - tu esi tik varonīgs!

- Nav vērts, - atbildēja la Mols. - Es tā ciešu.

Pienāca garīdznieks un sniedza la Molam Pestītāja tēlu.

La Mols to noskūpstīja.

- Ātrāk, ātrāk, la Mol, - Kokonna mudināja, - man ir tik grūti… es jūtu, ka pagurstu!

- Esmu gatavs, - atbildēja la Mols.

- Vai varat noturēt galvu taisni? - jautāja Kabošs, paceldams zobenu.

La Mols bija nometies ceļos.

- Es ceru, - viņš atteica.

- Tad viss būs labi.

- Vai jūs atcerēsities manu lūgumu? - la Mols vaicāja. - Šis krustiņš jums atvērs visas durvis.

- Esiet mierīgs. Turiet galvu taisnāk.

La Mols izstiepa kaklu un vēlreiz palūkojās uz tornīti.

- Ardievu, Margerita, - viņš čukstēja, - dzīvo ve…

Viņš vārdu nepabeidza. Kabošs pacēla zobenu un ar vienu cirtienu nocirta la Molam galvu. Tā novēlās pie Kokonnas kājām.

Atskanēja tūkstošgalvainā pūļa mežonīgs kliedziens. Un Kokonnam likās, ka vienas sievietes balsī plosošais izmisums izskanējis vissāpīgāk.

- Pateicos, draugs, pateicos! - sacīja Kokonna, trešo reizi spiezdams bendes roku.

- Mans dēls, - jautāja garīdznieks, - vai tu vēl negribētu Dieva priekšā nožēlot savus grēkus?

- Nē, tēvs, - atbildēja pjemontietis, - visus savus grēkus, kas man Viņa priekšā būtu jānožēlo, es jau esmu pateicis.

Tad viņš pagriezās pret Kabošu.

- Nu, bende, mīļais draugs, tagad sniedz man savu pēdējo pakalpojumu!

Viņa skaidrais, mierīgais skats, ko viņš pārlaida pūlim, izsauca skaļu izbrīnu. Tas viņu nomierināja. Tad viņš pacēla la Mola galvu, noskūpstīja viņa bālās lūpas un vēlreiz pameta acis uz tornlti. Beidzot, neizlaizdams drauga galvu no rokām, viņš nometās ceļos un teica:

- Es esmu gatavs!

Tiklīdz viņš to bija pateicis, Kabošs ar zobenu nocirta viņam galvu.

Rupjais bende drudžaini nodrebēja.

- Lūk, nu ir beigas! - viņš noteica. - Nabaga jauneklis!

Kabošs noliecās un izņēma no la Mola rokām mazo zelta krustiņu. Tad viņš novilka mēteli un sāka kārtoties bēdīgajam atpakaļbraucienam. Izrāde bija beigusies. Pūlis izklīda.

Satumsa nakts. Pēc redzētā sodīšanas skata pilsēta vēl nebija nomierinājusies. Riebīgās ainas apraksts visos sīkumos gāja no mutes mutē, visur izjaucot ģimeņu jautro krēslas stundu.

Luvra šai naktī bija ass pretstats klusajai, drūmajai pilsētai. Tajā mirdzēja ugunis, bija trokšnaini un jautri. Galms rīkoja lielas svinības. Tā bija vēlējies Kārlis, kas bija pavēlējis dienā sodīt burvjus, bet vakarā svinēt svētkus.

Pēcpusdienā ari Navarras karaliene saņēma uzaicinājumu piedalīties viesībās. Viņa zināja, ka la Mola un Kokonnas bēgšanai viss ir sagatavots, un bija pārliecināta, ka viņi abi naktī no cietuma arī aizbēgs, viņa brālim atbildēja, ka šo vēlēšanos izpildīs.

Bet pēc satikšanās ar la Molu baznīcā, kas iznīcināja visas Margeritas cerības, pēc tam, kad viņa bija redzējusi mīļotā cilvēka sodīšanu, viņa nozvērējās svētkos nepiedalīties. Šai dienā karalis Kārlis IX atkal pierādīja necilvēcīgu gribas spēku, kāds piemita tikai nedaudziem.

Divas nedēļas nogulējis gultā, izdēdējis kā skelets, līķa bāls viņš apmēram pulkstens piecos piecēlās un uzvilka svinību tērpu, kaut gan ģērbjoties viņam trīs reizes uznāca stiprs nelabums.