Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Uz sarga mājienu nesēji aizgāja pēc garīdznieka. Viņu vēlējās Kokonna.

Tā bija norunātā zīme.

Kokonna nepacietīgi vēroja aizgājējus. Bet viņš vienīgais neilgojās, kad nesēji pazudīs. Tiklīdz tie bija aizgājuši, no ģērbistabas izskrēja divas sievietes.

Margerita metās pie la Mola un viņu apskāva.

No jaunekļa krūtīm izlauzās briesmīgs kliedziens, kas atgādināja tos, kādus Kokonna bija dzirdējis savā istabā un kas viņam gandrīz vai bija laupījuši prātu.

- Mans Dievs! Kas tev ir? - Margerita iesaucās.

La Mols ievaidējās un ar rokām aizsedza acis - it kā baidīdamies paskatīties uz Margeritu.

Šī klusēšana un kustība viņu gluži samulsināja.

- Kas tev noticis? - viņa sauca. - Tu asiņo!

Kokonna, kas jau bija satvēris dunci un apskāvis Anricti, pagriezās.

- Piecelies, - Margerita aicināja. - Dieva dēļ, piecelies! Mēs nedrīkstam vilcināties!

La Mola bālajās lūpās atplauka skumjš smaids.

- Dārgā karalien, - viņš teica, - jūs par visu esat parūpējusies, bet neesat ņēmusi vērā karalieni Katrīnu, neesat rēķinājusies ar noziegumu. Mani spīdzināja, man ir salauzti visi kauli un viss ķermenis ir viena vienīga liela brūce. Pat lai noskūpstītu jūsu pieri, man jācieš briesmīgas sāpes, kuras ir sliktākas par nāvi.

Un, saņēmis visus spēkus, viņš piespieda lūpas pie karalienes pieres.

- Spīdzināja! - iesaucās Kokonna. - Arī mani spīdzināja. Vai tad tev bende neizpalīdzēja tāpat kā man?

Un Kokonna visu izstāstīja.

- Tu viņam sniedzi roku. Bet es aizmirsu, ka visi cilvēki ir brāļi, man šķita, ka es esmu kaut kas augstāks. Un Dievs mani tagad ir sodījis.

Kokonna un abas sievietes šausmās saskatījās.

- Nu, kas būs? - sargs, kas visu laiku bija stāvējis pie durvīm un klausījies, ierunājās. - Nezaudējiet laiku, Kokonnas kungs! Ņemiet drīzāk dunci un ievainojiet mani, bet tikai tā, kā godīgam muižniekam pieklājās. Garīdznieks tūlīt ieradīsies.

Margerita bija nometusies la Mola priekšā ceļos un atgādināja marmora tēlu uz kapa.

- Diezgan, mīļai^ draugs, - sacīja Kokonna, - nezaudē drosmi! Man spēka ir diezgan, es tevi aiznesīšu un uzlikšu savā zirgā, un mēs abi dosimies projām. Vai tu dzirdi, ko saka uzraugs? Runa taču ir par mūsu dzīvību!

La Mols sakustējās.

- Taisnība, - viņš teica, - runa ir par tavu dzīvību.

Un viņš mēģināja piecelties.

Anibāls satvēra viņu zem padusēm un uzcēla kājās. La Mols skaļi vaidēja. Bet kad Kokonna piegāja pie uzrauga un kad la Molu atbalstīja sievietes, viņa kājas sagrīļojās un viņš kā nedzīvs atkal sabruka uz grīdas. Sirdis plosošs kliedziens, ko viņš nekādi nevarēja savaldīt, atskanēja baznīcas spraišļos, atkārtodamies vairākkārtējā atbalsī.

- Jūs redzat, dārgā, jūs redzat, karalien, - la Mols izmisis žēlojās, - ka man jāpaliek šeit. Atvadieties no manis pēdējo reizi un ejiet! Es klusēju, Margerita. Jūsu noslēpums glabājas manā sirdī un mirs kopā ar mani. Ardievu, manu karalien, ardievu!

Margerita, pali tik tikko turēdamās kājās, saņēma savās rokās mīļākā galvu un to karsti noskūpstīja.

- Bet tu, Anibāl, - la Mols "turpināja, - bēdz, glābies! Tu neesi cietis, lu esi jauns un vari dzīvot. Bēdz, mans draugs, nelaupi man beidzamo mierinājumu - pārliecību, ka tu esi brīvībā!

- Ir laiks! - uzraugs uzkliedza. - Pasteidzaties!

Anrieta mēģināja aizvilkt Kokonnu sev līdzi Margerita vēl arvien bija nometusies ceļos; ar saviem izīrušajiem matiem un asaru pilnajām acīm viņa atgādināja Magdalēnu.

- Bčdz, Anibāl, bēdz! - la Mols atkārtoja. - Nesagādā mūsu ienaidniekiem baudu piedalīties divu nevainīgu cilvēku notiesāšanā.

Kokonna viegli atbīdīja Anrietu, kas viņu bija aizvil kusi pie durvīm, un teica:

- Atdodiet vispirms pieci simti ekiju, ko mēs apsolījām sargam.

- Lūk, te tie ir, - sacīja Anrieta.

- Tu mani apvaino, la Mol, - Kokonna skumji turpināja. - Vai tu domā, ka es varētu tevi pamest? Vai tad es nezvērēju kopā ar tevi dzīvot un mirt? Bet tu tā ciet, mīļais draugs, ka es tev piedodu.

Un Kokonna nogūlās blakus la Molam un noskūpstīja viņa pieri.

Tad viņš to maigi apskāva, kā māte apskauj savu bērnu, un ielika viņa galvu savā klēpi.

Margeritas seja bija drūma. Viņa paņēma Kokonnas nomesto dunci.

La Mols saprata viņas apņemšanos.

- manu karalien, - viņš lūdzās, izstiepis rokas, - es mirstu, lai iznīcinātu pēdējās aizdomas par mūsu mīlu. Neaizmirstiet to!

- Kā lai es tev palīdzu, - Margerita izmisumā iesaucās, - ja arī mirt kopā ar tevi man nav atļauts!

- Tu manu nāvi vari padarīt patīkamu, - la Mols atbildēja, - un tad es to sagaidīšu ar smaidu uz lūpām.

Margerita piegāja pie viņa un salika rokas, it kā lūgdama viņu turpināt.

- Vai tu atceries to vakaru, Margerita, - viņš jautāja, - kad par manu dzīvību, ko es zvērēju tev ziedot, un ko es tagad arī daru, tu man devi svinīgu solījumu?

Margerita nodrebēja.

- O, tu drebi, - sacīja la Mols, - tātad tu atceries!

- Jā, jā, es atceros, - Margerita iesaucās. - Zvēru, ka es to izpildīšu!

La Mola seja atmirdzēja gaišā priekā. Likās, ka baznīcas velve būtu

atvērusies un pa spraugu būtu iekļuvis zeltains saules stars.

- Nāk! Nāk! - uzraugs brīdināja.

Margerita iekliedzās un metās pie la Mola, bet, baidīdamās vairot viņa ciešanas, viņa šaubās apstājās.

Anrieta noskūpstīja Kokonnas pieri.

- Es tevi saprotu, Anibāl, - viņa teica, - un esmu lepna. Tu mirsti kā varonis, un es mīlu varoņus. Es nezinu, ko Margerita la Molam ir apsolījusi, bet es zvēru, ka tavā labā es izdarīšu to pašu!

- Pateicos, - Kokonna atbildēja.

- Pirms mani atstājat, parādiet man vēl vienu laipnību, mana karaliene, - lūdzās la Mols. - Dodiet kaut ko par piemiņu, ko varētu skūpstīt, kāpdams uz ešafota.

- O, jā! - Margerita iesaucās. - Ņem!

Un viņa noņēma zelta krustiņu, kas zelta ķēdītē karājās kaklā.

- Lūk, svētums, ko es nēsāju kopš bērnības, - viņa teica. - To man aplika māte, kad es vēl biju maza meitenīte un kad viņa mani vēl mīlēja. Tā ir krusttēva, pāvesta Klementa, dāvana. Es nekad no tā nešķiršos. Ņem to!

La Mols paņēma krustiņu un uzspieda tam karstu skūpstu.

- Viņi atver durvis, - sargs čukstēja. - Bēdziet, bēdziet! Sievietes metās uz ģērbistabas durvīm un pazuda.

Tai brīdī ienāca garīdznieks.

Septītā rīta stunda. Trokšņaini ļaužu bari pulcējas ielās un laukumos un pacietīgi gaida.

Pulksten desmitos no Vcnsēnas cietuma izbrauca rati un klusi kustējās pa svētā Antonija ielu. Un visur, kur tie pabrauca garām, skatītāji ar saviem nekustīgajiem skatieniem un pārakmeņotajām lūpām atgādināja sastingušus tēlus.

Šajā dienā māte karaliene parīziešiem bija sarīkojusi drausmīgu, asiņainu izrādi.

Ratos uz plāna salmu klāja gulēja abi mūsu draugi. Viņi bija tērpti melnos mēteļos un ar kailām galvām. Kokonnas klēpī zvilnēja la Mols, kura galva karājās uz ratu malas, bet acis miglaini pārlūkoja apkārtni.

Skatītāji, gribēdami labāk redzēt, mēģināja spiesties uz priekšu, cēlās pirkstgalos, līda uz kāpnēm, rāpās sienu iedobumos.

Runāja, ka la Mols savos noziegumos neesot atzinies, bet Kokonna neesot izcietis mocīšanu un visu izstāstījis.

- Paskataties uz to sarkanmataino, - atskanēja kāda balss. - Viņš nav izcietis un atzinies. Viņa dēļ jāmirst arī otrajam. Tas gan bijis varonis un nav izpaudis ne pušplēsta vārda.