Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Likās, ka Renē mirkli šaubījās dot atbildi.

- Lai pasūtītu vaska lelli, - viņš atbildēja.

- Atvainojiet, atvainojiet, maitre Renē, - Kokonna iebilda, - jūs maldāties!

- Klusu! - priekšsēdētājs uzkliedza un, pagriezies pret Renē, turpināja:

- Vai lelle atveidoja vīrieti vai sievieti?

- Vīrieti, - Renē atbildēja. Kokonna nodrebēja.

- Kā, vīrieti? - viņš iesaucās.

- Jā, vīrieti, - Renē vēlreiz apliecināja, bet tik klusi, ka viņa vārdus sadzirdēja vienīgi priekšsēdētājs.

- Kāpēc lelle tērpta karaliskā mantijā un karaļkronī?

- Tāpēc, ka tā atveido karali.

- Neģēlīgais melis! - Kokonna izmisumā kliedza.

- Klusē, Kokonna, klusē! - la Mols viņu pārtrauca. - Ļauj šim cilvēkam runāt: ikvienam ir tiesības savu dvēseli atdot velnam.

- Bet taču ne cita miesu, mordieul

- Kāpēc lelles sirdī iedurta adatiņa, pie kuras piesieta saitīte ar burtu M?

- Adatiņa attēlo zobenu vai dunci, burts M nozīmē "A/orf". Kokonna gribēja mesties virsū Renē un viņu nožņaugt, bet četri

sargkareivji grāfu aizturēja.

- Labi, - sacīja prokurors Lagels, - lieta tiesai pietiekami skaidra. Aizvediet apsūdzētos uz viņu istabām nogaidīt spriedumu.

- Bet, dzirdot šādus apvainojumus, mums taču jāprotestē, - Kokonna sauca.

- Protestējiet, cik patīk, to jums neviens neliedz. Sargkareivji, izpildiet pienākumu!

Sargkareivji izveda apsūdzētos: Kokonnu pa vienām durvīm, la Molu pa otrām.

Tad prokurors piegāja pie Renē, kas drebēdams gaidīja, ka viņu atkal vedīs uz līdzšinējo cietumu Šatlē, un sacīja: - Nomierinieties. Karalis un karaliene zinās, ka patiesība atklājās tikai ar jūsu palīdzību.

Bet šis solījums Renē nenomierināja - tieši otrādi, likās, ka tas viņu ir galīgi satriecis. Viņš neko neatbildēja, tikai dziji nopūtās.

Kokonnu ieveda jaunā kamerā un aizslēdza durvis. Viņš palika viens un, kad uztraukums mazliet norima, viņu sāka mākt grūtsirdīgas domas.

- Liekas, ka nu gan vairs nebūs labi, - viņš murmināja. - Būs vien jādodas uz baznīcu. Sajā brīdī mūs droši vien notiesā uz nāvi. Šie nāves spriedumi ir ļoti nepatīkams joks, it īpaši, ja tos pasludina aiz slēgtām durvīm, cietoksnī, visu šo neliešu klātbūtnē. Šķiet, ka mums tiešām gribēs nocirst galvu. HmL. jā, nu gan būtu laiks doties uz baznīcu.

Pēc šiem pusbalsī izrunātajiem vārdiem iestājās dziļš klusums. Pēkšņi atskanēja izmisuma pilns, apdullinošs kliedziens. Likās, ka kliedziens skanēja cauri biezajai akmens sienai un atbalsojās loga dzelzs spraišļos.

Kokonna satrūkās, kaut gan parasti grāfam bailes bija svešas un viņam piemita meža zvēra drošsirdība. Viņš sastinga tai pašā vietā, kur bija dzirdējis necilvēcīgos vaidus. Viņam likās, ka tie nevarēja būt cilvēka kliedzieni. Varbūt vējš iekaucās kokos, vai no nezināmām tālēm šurp plūda dīvainas, nezināmas skaņas. Kamēr Kokonna izbrīnā stāvēja, atkal atskanēja vaidi - vēl mežonīgāki, vēl šaušalīgāki. Šoreiz Kokonna ne vien saprata, ka tā ir cilvēka balss, bet viņam pat likās, ka kliedzējs ir viņa draugs la Mols.

Izdzirdis šo balsi, pjemontietis aizmirsa, ka atrodas aiz divām aizslēgtām durvīm un ka cietuma sienas ir divpadsmit pēdu biezas. Viņš metās šai sienā, gribēdams to izlauzt, lai steigtos draugam palīgā.

- Tur kādu žņaudz! - viņš kliedza un atsities pret sienu, galīgi satriekts nokrita uz akmens sola.

Viss palika klusu.

- Tie viņu ir nokāvuši! - Kokonna čukstēja. - Briesmīgi! Un pat aizsargāties nevar… Neviena ieroča!

Viņš izstiepa rokas, gribēdams sataustīt kaut ko, kas noderētu sišanai.

- O, dzelzs riņķis! - viņš iesaucās. - Es to izraušu, un tad lai tik kāds man tuvojas!

Kokonna piecēlās, sagrāba riņķi un rāvā ar tādu spēku, ka tas jau pirmajā reizē manāmi sakustējās.

Bet tai brīdī atvērās durvis un divas lāpas apgaismoja istabu.

- Papūlaties man sekot! - atskanēja dobja balss. - Papūlaties man sekot! Jūs gaida tiesa.

- Labi, - Kokonna atbildēja un atlaida riņķi. - Vai man pasludinās spriedumu?

- Jā.

- Paldies Dievam! Iesim!

Un viņš sekoja tiesas pristavam, kas ar melnu bozi rokās cienīgi soļoja gājiena priekšgalā.

Lai gan pirmajā mirklī Kokonnu pārņēma prieks, viņš iedams visu laiku skatījās uz visām pusēm. Kaut kas viņu ļoti satrauca.

Visi iegāja zālē. Tiesneši jau bija aizgājuši; bija palicis vienīgi prokurors, kas Kokonnam bija galīgi apriebies. Tas bija tas pats prokurors, kam Katrīna bija uzdevusi nokārtot lietu.

Paceltais priekškars ļāva apskatīt arī istabas pārējo daļu. Tās dibenā valdīja dziļa tumsa, bet gaismas lokā Kokonna ieraudzīja tik drausmu skatu, ka viņam sāka trīcēt kājas un viņš iekliedzās:

- Mans Dievs!

Viņa izbailes bija pamatotas. Telpa atgādināja šausmīgu priekšelli. Tā bija spīdzināšanas zāle.

- Uz ceļiem, Mark Anibāl Kokonna! - kāda balss uzkliedza. Kokonna pacēla galvu. - Metaties uz ceļiem un noklausieties spriedumu!

Kokonnas stūrgalvīgā daba šo pavēli instinktīvi atsacījās izpildīt.

Bet divi vīri satvēra viņu aiz pleciem un tad tik negaidīti un spēcīgi uzgūlās viņam virsū, ka Kokonna tai pašā mirklī atradās uz saltā klona.

Balss turpināja:

"Tiesas spriedums Vensēnas cietumā par Marku Anibālu de Kokonnu, kuru apsūdz viņa majestātes apvainošanā, karaļa nonāvēšanā ar maģijas un burvestību palīdzību, valsts apvērsumā un prinča Fransuā sakaitināšanā…"

Pēc katra uzskaitītā apvainojuma Kokonna palocīja galvu.

"Par minētiem noziegumiem Marku Anibālu de Kokonnu aizvedīs uz Grēva laukumu un nocirtīs galvu. Viņa īpašumus apķīlās, lielo mežu nocirtīs, pilis sagraus un uzcels stabu ar vara izkārtni, uz kuras būs aprakstīts viņa noziegums un sods."

- Nu, galvu man gan laikam jau nocirtīs, jo viņa nokļuvusi ļoti bēdīgā stāvoklī, - sacīja Kokonna. - Bet pie manām pilīm un mežiem gan neviens lai nedomā ķerties!

- Klusu! - tiesnesis viņu pārtrauca un turpināja: "Bez tam Kokonna…"

- Kā? - iesaucās Kokonna. - Vai tad man arī pēc galvas nociršanas vēl kas gaidāms? Tas gan būs pārāk bargi.

- Nē, - atbildēja tiesnesis, - nevis pēc, bet gan pirms galvas nociršanas.

Un viņš turpināja:

"Bez tam Kokonnu pirms sprieduma izpildīšanas jāspīdzina ar desmit ķīļiem…"

Kokonna pielēca kājās. Viņa skats zvēroja.

- Par ko? - viņš neprātā kliedza. Viņa galvā vienā jūklī jaucās tūkstoš mocošu domu.

Spīdzināšana izpostīja visas cerības. Baznīcā viņš varēs tikt tikai pēc spīdzināšanas, bet no tās var arī nomirt. Un visbiežāk mirst spēcīgākie un varonīgākie vīri, kuriem kauns atzīties. Tolaik, ja apvainotais neatzinās, spīdzināšanu turpināja, turklāt arvien mežonīgākos veidos.

Tiesnesis neatbildēja. Viņa vietā paskaidrojumu deva sprieduma beigu vārdi:

"… lai piespiestu nosaukt savus līdzdalībniekus un izstāstīt visus nozieguma sīkumus."

-Mordieul - Kokonna rēca,, - To es saucu par nekrietnību, nē - par nelietību!

Apradis ar spīdzināšanai nolemto upuru dusmām, ko mocības pamazām iznīcināja un pārvērta asarās, vienaldzīgais tiesnesis pamāja sākt.

Tai pašā mirklī Kokonnu sagrāba aiz rokām un kājām, nogāza zemē, tad ieguldīja gultā un piesēja. Viss tas notika tik zibenīgi, ka pjemontietis nepaguva pat atjēgties.

- Nelieši! - Kokonna kliedza, niknumā spārdīdams gultu un savus mocītājus. - Nelieši! Spīdziniet, mociet, sagrieziet gabalos, vienalga! Goda vārds, jūs tomēr neko neuzzināsit! O, jūs domājat, ka mani ar kādiem koka vai dzelzs gabaliem varētu piespiest runāt? Pamēģiniet, pamēģiniet - redzēsim!