Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Bet šoreiz Kokonna velti izstiepa kaklu un sasprindzināja dzirdi.

Laiks gāja, bet pie viņa neviens neienāca.

- Dīvaini, - Kokonna noņurdēja. - No la Mola iznāca, bet pie manis neienāk. Vai tik la Mols nav saucis sargu? Vai viņš būtu saslimis? Nesaprotami!

Cietumniekā katrs nieks rada aizdomas un nemieru, kā arī cerības un prieku.

Pagāja pusstunda…stunda…pusotras stundas.

Kokonna sāka uztraukties, kad negaidīti izdzirdēja, ka tiek slēgtas viņa istabas durvis.

- O! - viņš iesaucās un pielēca kājās. - Vai tiešām noteiktais laiks jau ir klāt un mūs vedīs uz baznīcu pirms sprieduma pasludināšanas? Mordieul Cik jauki būs jāt tik tumšā naktī, kad divus soļus tālāk ir akla tumsa un neziņa! Kaut tikai zirgi nenomaldītos!

Viņš gribēja jautāt uzraugam, bet tas pielika pirkstu pie lūpām un zīmīgi palūkojās uz Kokonnu.

Aiz viņa atskanēja troksnis un rēgojās kaut kādas ēnas. Pēkšņi Kokonna ieraudzīja tumsā iezaigojamies divas ķiveres.

- Ko tas nozīmē? - viņš klusi jautāja. - Kurp mēs iesim? Cietumsargs klusēja. No viņa krūtīm izlauzās vienīgi vaidam līdzīga nopūta.

- Mordieu! - Kokonna norūca. - Nolādētā dzīve! Vienmēr visādas galējības un nekad zem kājām nav cieta zeme. Te tu vandies simts pēdu zem ūdens, te karājies mākoņos! Vidusceļa nav! Sakiet, lūdzu, kurp mēs iesim?

- Sekojiet uzraugam! - kāda šļupstoša balss pavēlēja.

Un Kokonna saprata, ka bez kareivjiem gaiteņa tumsā bija vēl kāds.

- Kur ir grāls de la Mols? - pjcmontielis atkal vaicāja. - Kur viņš ir? Kas noticis ar viņu?

- Sekojiet uzraugam! - balss atkal atkārtoja.

Kokonnam bija jāpaklausa. Viņš iznāca no istabas un ieraudzīja to cilvēku melnā tērpā, kura balss viņam bija šķitusies tik pretīga. Tas bija mazs, kuprains tiesas prislavs. Likās, ka viņš liesas dienestā bija iestājies vienīgi tādēļ, lai zem garā mēteļa neredzētu viņa klibo kāju.

Viņi sāka lēni kāpt lejup pa riņķveida kāpnēm. Otrā slāvā uzraugs apstājās.

Durvis atvērās. Kokonnam bija kaķa acis un medību suņa oža. Viņš juta tiesnešus un tumšajā kaktā ieraudzīja cilvēku ar atlocītām piedurknēm. Salti sviedri izspiedās viņam uz pieres. Pjemontietis tomēr pasmaidīja un sāņus pašķiebtu galvu un sānos iespiestām rokām, kāda toreiz bija visu švaukstu maniere, iegāja zālē.

Kareivji pacēla aizkaru, un Kokonna ieraudzīja tiesnešus un rakstvežus. Netālu no viņiem uz sola sēdēja la Mols.

- Kā jūs sauc? - priekšsēdētājs jautāja.

- Marks Anibāls de Kokonna, - pjemontietis laipni atbildēja, - grāfs de Monpantjē. Man liekas, ka jūs to visu jau zināt.

- Kur jūs esat dzimis?

- Senkolombanā pie Suzas.

- Cik jums ir gadu?

- Divdesmit septiņi gadi un trīs mēneši.

- Bet tagad, - sacīja priekšsēdētājs, mirkli klusējis, lai rakstvedis pagūtu uzrakstīt apsūdzētā atbildes, - bet tagad paskaidrojiet, kāpēc jūs atteicāties kalpot Alansonas hercogam?

- Lai pievienotos savam draugam la Molam, kas sēž, lūk, tur uz sola. Tai laikā viņš hercogam vairs nekalpoja.

- Ko jūs darījāt medībās, kurās jūs apcietināja?

- Ko es darīju? Protams, medīju!

- Medībās piedalījās arī karalis un tur sākās viņa pirmās slimības lēkmes, kas vēl tagad nav beigušās.

- Par to es nu gan neko nevarēšu pateikt, jo pie karaļa es nemaz nebiju. Es pat nezināju, ka viņš ir slims.

Tiesneši saskatījās un neticīgi pasmaidīja.

- O, jūs to nezinājāt? - priekšsēdētājs vaicāja.

- Jā, un ļoti nožēloju, ka viņa majestāte ir saslimis. Kaut gan viņš nav mans, bet gan Francijas karalis, es viņu ļoti mīlu.

- Vai tiešām?

- Goda vārds! Lūk, par viņa brāli, Alansonas hercogu, es nu gan to nevaru teikt. Atklāti runājot, viņš…

- Tagad mēs nerunājam par Alansonas hercogu, bet par viņa majestāti.

- Es jums jau teicu, ka esmu viņa padevīgākais kalps, - atbildēja Kokonna, pārgalvīgi mīņādamies.

- Ja jūs tiešām esat viņa majestātes padevīgākais kalps, tad papūlaties pastāstīt visu, ko jūs zināt par maģisko vaska lelli.-

- O! Mēs atkal atgriežamies pie šīs lelles?

- Pareizi. Vai jums tas nepatīk?

- Nē, ļoti patīk.

- Kāpēc šī lelle atradās pie grāfa de la Mola?

- Pie grāfa de la Mola? Šī lelle? Jūs gan gribējāt teikt - pie Renē?

- Tātad jūs atzīstat, ka tāda lelle tiešām ir?

- Parādiet to, tad es jums atbildēšu.

- Lūk! Vai jūs to pazīstat?

- Pazīstu.

- Sekretār, - tiesnesis sacīja, - pierakstiet, ka apsūdzētais lelli pazīst un to ir redzējis pie grāfa de la Mola.

- Nē, taču, - Kokonna pretojās. - Kāpēc jūs jaucat? Es to redzēju pie Renē.

- Labi, kaut pie Renē. Kad?

- Tai dienā, kad mēs ar la Molu bijām pie viņa pirmo un pēdējo reizi.

- Tātad jūs atzīstaties, ka jūs ar grāfu de la Molu esat bijuši pie Renē?

- Protams. Vai tad es kādreiz to esmu noliedzis?

- Sekretār, - sacīja priekšsēdētājs, - pierakstiet, ka apsūdzētais bijis pie Renē, lai nodarbotos ar burvestībām.

- Pagaidiet, pagaidiet, priekšsēdētāja kungs! ~ Kokonna iesaucās. - Ne tik dedzīgi. Es neko tamlīdzīgu neesmu teicis.

- Jūs noliedzat, ka esat bijuši pie Renē, lai nodarbotos ar burvestībām?

- Noliedzu. Burvestības nāca nejauši, bez iepriekšēja nodoma.

- Bet tādas tomēr bija?

- Jā, bija, kaut kas līdzīgs buršanai bija gan.

- Sekretār, pierakstiet: apsūdzētais atzinās, ka pie Renē ir nobūris karali.

- Kā? Karali! Meli! Karali neviens nenobūra.

- Redzat nu, kungi! - sacīja la Mols.

- Klusējiet! - priekšsēdētājs viņu pārtrauca un atkal pagriezās pret sekretāru: - Nobūruši karali. Vai uzrakstījāt?

- Tā taču nav patiesība! - Kokonna nerimās. - Turklāt šī lelle ir nevis vīrietis, bet gan sieviete.

- Nu, ko es jums, kungi, teicu?!

- Grāf de la Mol, - sacīja priekšsēdētājs, - jūs atbildēsit, kad mēs jums jautāsim. Lūdzu, netraucējat cita nopratināšanu. Tātad jūs, monsieur Kokonna, apgalvojat, ka lelle ir sievietes veidols?

- Protams.

- Kāpēc viņai ir karaliskā mantija un karaļkronis?

- Velns lai parauj, ļoti vienkārši, - Kokonna atbildēja. - Tāpēc…

La Mols piecēlās un pielika pie lūpām pirkstu.

- Pareizi, - teica Kokonna. - Kāpēc stāstīt niekus, kas jūs, kungi, nemaz neinteresē?

- Jūs vēl arvien apgalvojat, ka šī lelle atveido sievieti?

- Protams, vēl arvien.

- Un jūs atsakāties minēt šīs sievietes vārdu?

- Tā ir mana radiniece, - atbildēja la Mols. - Es viņu mīlēju un gribēju, lai viņa manī iemīlas.

- Jums neviens nejautā, grāf de la Mol, - priekšsēdētājs brīdināja. - Stāvat klusu, citādi es likšu jums aizbāzt muti!

- Aizbāzt muti! - iesaucās Kokonna. - Kā jūs teicāt? Manam draugam aizbāzt muti? Muižniekam? Pietiek!

- Ievediet Renē! - pavēlēja ģenerālprokurors.

- Jā, ievediet Renē, - Kokonna atkārtoja, - Redzēsim, kam taisnība: jums trim vai mums diviem.

Renē ienāca tik bāls un savārdzis, ka mūsu draugi viņu gandrīz vai nepazina. Jaunais noziegums, kuru viņš gatavojās izdarīt, mocīja vēl vairāk, nekā visas līdz šim izdarītās neģēlības.

- Maitre Renē, - sacīja tiesnesis, - vai jūs pazīstat abus apsūdzētos?

- Jā, pazīstu, - Renē drebošā balsī atbildēja.

- Kur jūs viņus redzējāt?

- Dažādās vietās un arī savā mājā.

- Cik reizes viņi jūs apmeklēja?

- Vienreiz.

- Kāpēc viņi atnāca?