Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Jā, uzzināsim, - Katrīna noņurdēja. - Bet, ja viņš pretosies, gan viņam atraisīs mēli. Mums ir droši līdzekļi… Tātad jūs atļaujiet sākt izmeklēšanu, sirel

- Jā, cs tā gribu, madame, - Kārlis atbildēja.

Katrīna saspieda dēla roku, nejauzdama, ka tā, viņai pieskaroties, nodrebēja, un izgāja no istabas. Karaļa dzēlīgos smieklus un drausmos lāstus viņa vairs nedzirdēja.

Kārlis šaubās pārdomāja, vai viņš rīkojies prātīgi, ļaudams vaļu šai sievietei, kas dažās stundās varēja izdarīt lik daudz ļauna, ka neko vairs nevarētu labot?

Kamēr karaļa skats vēl kavējās pie aizkara, aiz kura bija nozudusi Katrīna, viņam aiz muguras atskanēja viegls troksnis. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka aukles istabas durvīs stāv Margerita.

Margerita bija bāla un smagi elsa, viņas acis drūmi raudzījās tālē.

- O, sire, sire! - viņa sauca, mezdamās pie brāļa gultas. - Jūs taču zināt, ka viņa melo!

- Kas "viņa"? - Kārlis jautāja.

- Klausieties, Kārli! Protams, ir ļoti neglīti… briesmīgi… apvainot savu māti. Bet man liekas, ka viņa palika vienīgi tādēļ, lai no jauna izsekotu viņus. Zvēru pie savas dzīvības, zvēru pie jūsu dzīvības, ka viņa melo!

- Izsekotu viņus?.. Ko viņa izseko?

Viņi abi sarunājās čukstēdami, likās, ka viņiem bija drausmīgi klausīties vienam otrā.

- Vispirms Indriķi, jūsu Indriķi, kas jūs mīl vairāk par visiem citiem.

- Tu tā domā, Margo? - Kārlis vaicāja.

- Jā, es esmu par to pārliecināta.

- Es arī, - Kārlis piekrita.

- Ja jūs par to nešaubāties, - Margerita izbrīnā sacīja, - kāpēc jūs viņu apcietinājāt un ievietojāt Vensēnas pilī?

- Tāpēc, ka viņš pats man to lūdza. Varbūt viņš maldās, varbūt arī nc. Lai nu kā arī nebūtu, viņam tomēr liekas, ka viņš drošāk jutīsies nevis brīvībā, bet gan gūstā, tālu no manis, nevis manā tuvumā, Vensēnā labāk nekā Luvrā.

- O, saprotu! Tātad viņam nekas nedraud?

- Nē! Boljē man atbild par viņa galvu.

- O, pateicos, brāli, pateicos par Indriķi! Bet…

- Bet? - Kārlis pārjautāja.

- Bet vēl ir viens cilvēks, par kuru, šķiet, man nebūtu jārūpējas…

- Kurš?

- Sire, saudzējiet mani!

- Grāfs de la Mols, vai ne? - Kārlis vaicāja.

- Ak! - Margerita iesaucās. - Reiz jau jūs viņu gribējāt nonāvēt, un tikai brīnums paglāba viņu no jūsu atriebības.

- Toreiz viņu vainoja tikai vienā noziegumā, Margo, bet tagad, kad viņš izdarījis arī otru…

- Viņš ir nevainīgs, sire.

- Vai tad tu nedzirdēji, mana nabaga Margo, kā mūsu labā māmiņa viņu apvainoja?

- Es jums jau teicu, sire, ka viņa melo, - Margerita čukstēja.

- Tu varbūt nezini, ka pie grāfa de la Mola atrasta vaska lelle?

- Zinu.

- Ka lelles sirdī iedurta adatiņa, pie kuras piestiprināta zīmīte ar burtu M?

- Arī to zinu.

- Ka lelle tērpta karaļa mantijā un ka galvā tai karaļkronis?

- Visu zinu.

- Un ko tu par to teiksi?

- Es teikšu, ka šī lelle karaļa mantijā un karaļkronī ir nevis vīrieša, bet gan sievietes skulptūriņa.

- Kāpēc tai sirdī iedurta adatiņa?

- Lai šīs sievietes sirdī jundītu mīla, nevis lai ar burvības palīdzību nonāvētu kādu vīrieti.

- Bet burts M?

- Tas nenozīmē "Mortkā apgalvoja māte karaliene.

- Ko tad?

- Tas nozīmē… Tas ir la Mola mīlētās sievietes vārda pirmais burts.

- Kā šo sievieti sauc?

- Margerita! - atbildēja Navarras karaliene, nokrizdama pie brāļa gultas ceļos.

Viņa satvēra karaļa roku savējās un pieglauda tai savu asarās mirkstošo seju. '

- Klusē, māsa! - brīdināja Kārlis, savilcis uzacis un uztraukti skatīdamies apkārt. - Kā tu dzirdi, tā arī tevi var dzirdēt.

- Vienalga! - Margerita pacēla galvu. - Lai mani dzird visa pasaule! Es kliegšu visai pasaulei, ka ir neģēlīgi nevainīgu cilvēku apvainot slepkavībā.

- Bet, ja nu es tev atzīšos, Margo, ka arī es ļoti labi zinu, kas ir un kas nav?

- Brāli!

- Ja es teikšu, ka domāju - la Mols nav vainīgs?

- Jūs to zināt?

- Un man ir zināms īstais vainīgais?

- īstais vainīgais? - iesaucās Margerita. - Tātad tiešām ir izdarīts noziegums?

- Jā. Ar iepriekšēju nodomu vai nejauši, bet noziegums ir izdarīts.

- Pret jums?

- Jā, pret mani.

- Neticami!

- Neticami! Paskaties uz mani, Margo!

Margerita palūkojās uz brāli un, ieraudzīdama viņa bālo seju, nodrebēja.

- Es vairs nenodzīvošu pat trīs mēnešus, Margo, - sacīja Kārlis.

- Jūs, brāli? Tu, mans Kārli?

- Mani saindēja, Margo.

Margerita apspiesti iekliedzās.

- Klusu, klusu! - Kārlis brīdināja. - Viņi jāpārliecina, ka mana nāve ir burvja darbs.

- Un jūs zināt vainīgo?

- Zinu.

- Jūs teicāt, ka tas nav la Mols?

- Nē, viņš tas nav.

- Protams, arī Indriķis ne… Lielais Dievs! Vai tiešām?…

- Varbūt.

- VaL.vai arī… - Margerita dvesa, - vai…mūsu māte?

Kārlis klusēja.

Pēc viņa skatiena Margerita saprata, ka viņa uzminējusi patiesību.

- O, mans Dievs, mans Dievs! - vina čukstēja. - Nē, tas tā nevar būt!

- Nevar būt? - Kārlis griezīgi iesmējās. - Ļoti žēl, ka še nav Renē. Viņš tev visu pastāstītu.

- Viņš, Renē?

- Jā. Viņš tev, piemēram, pastāstītu, ka sieviete, kam viņš neko neuzdrošinās liegt, paņēmusi viņa bibliotēkā grāmatu par medībām, ka katra grāmatas lapa ir saindēta, ka kādam cilvēkam domātā inde nejaušības vai debesu lēmuma dēļ saindējusi kādu citu. Renē šeit nav, tāpēc, ja tu vēlies, vari šo grāmatu pati aplūkot manā kabinetā. Pēc Renē paša rakstītā tu redzēsi, ka šo grāmatu, kas spēj nonāvēt vēl divdesmit cilvēkus, viņš iedevis savai tautietei.

- Klusu, Kārli, klusu! - Margerita viņu pārtrauca.

- Tagad tu redzi, kāpēc mana nāve jāizskaidro ar burvību?

- Šausmīgi! Žēlastību, sire, žēlastību! Jūs taču zināt, ka viņš ir nevainīgs!

- Zinu, bet jāgādā, lai visi noticētu, ka viņš ir vainīgs. Tev būs jāpārdzīvo mīļākā nāve: viņš izglābs Francijas karaļnama godu! Arī es ciešos un klusēdams gaidu nāvi, lai noslēpums aizietu kapā līdz ar mani.

Margerita nolieca galvu, saprazdama, ka Kārlis neglābs la Molu. Viņa aizgāja, mirkdama asarās un zinādama, ka neviens viņai nepalīdzēs.

Kā jau Kārlis bija paredzējis, Katrīna nevilcinājās. Viņa uzrakstīja valsts prokuroram Lagelam vēstuli, ko vēsture saglabājusi vārdu pa vārdam. Vēstule izskaidro visu drausmīgo lietu, mezdama uz to asiņainu gaismu.

"Monsieur prokuror, šovakar es uzzināju, ka grāfs de la Mols vainīgs burvestībās. Viņa dzīvoklī Parīzē atrastas daudzas aizdomīgas grāmatas un papīri. Lūdzu jūs sazināties ar tiesas priekšsēdētāju un par vaska lelli ar sirdī iedurtu adatiņu, kas izgatavota, lai kaitētu karalim, pēc iespējas drīzāk sākt izmeklēšanu. Katrīna"

Otrā dienā Vensēnas cietuma komandants ieradās pie Kokonnas ar visai cienījamiem pavadoņiem - diviem kareivjiem un četriem tiesas ierēdņiem melnos mēteļos. Kokonnu aicināja ierasties zālē, kur viņu gaidīja prokurors Lagels un divi tiesneši, lai viņu pēc Katrīnas pavēles nopratinātu.

Astoņās dienās, kuras Kokonna bija pavadījis cietumā, viņš daudz ko bija pārdomājis. Bez tam viņš ik dienu bija redzējis la Molu.

Abi draugi norunāja, kā izturēties nopratināšanas gadījumā, un nolēma visu noliegt. Tāpēc Kokonna cerēja, ka parādot zināmu veiklību, viņiem uzsmaidīs laime. Pret viņiem nebija vairāk pierādījumu kā pret citiem. Indriķis un Margerita nebija mēģinājuši bēgt, nebija sevi nodevuši. Un tā kā abi galvenie vainīgie netika apcietināti, viņus, Kokonnu un la Molu, taču nevarēja apvainot. Draugi nezināja, ka Indriķis atrodas gūstā tai pašā cietumā, kur smaka viņi, bet laipnais cietumsargs pierādīja, ka par viņiem gādā kāds nezināms labvēlis, ka viņus aizsargā "neredzamas aizsargbruņas".