Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Labvakar, - viņš atņēma sveicienu.

- Es atnācu jūs pārmeklēt, - komandants turpināja.

- Tas ir lieki, - atbildēja la Mols, - es labprātīgi atdošu jums visu.

- Kas jums ir?

- Trīs simti ekiju, dārglietas un gredzens.

La Mols iztukšoja kabatas, novilka gredzenu un noplēsa no cepures agrafu.

- Vai vairāk jums nekas nav?

- Cik es zinu, - nē.

- Bet kas jums zīda saitītē karājas kaklā?

- Dārga piemiņa.

- Noņemiet!

- Kā? Jūs pieprasiet?

- Man pavēlēts atstāt jums vienīgi drēbes, bet dārga piemiņa taču nav drēbes!

La Mols dusmīgi sakustējās. Šī pēkšņā naida izpausme bija tik krass pretstats viņa skumjajai un cildenajai atturībai, ka abi varas pārstāvji satrūkās vēl vairāk nekā tad, ja viņiem būtu uzbrucis kāds rupjš neģēlis.

Bet la Mols tūlīt atkal savaldījās.

- Labi, - viņš teica, - jūs dabūsit prasīto.

Pagriezis ienācējiem muguru, la Mols noņēma dārgo piemiņu - medaljonu ar ģīmetni, izņēma bildīti un vairākas reizes to karsti piespieda pie lūpām. Tad viņš ļāva medaljonam nokrist zemē, spēcīgs papēža ciiticns un rota sašķīda drumslās.

- Monsieur.. - komandants iekliedzās.

Viņš noliecās, lai aplūkotu, vai no nezināmās lietas, ko la Mols nebija gribējis viņam atdot, kaut kas vēl nav palicis neskarts, bet velti - miniatūra bija pārvērtusies pīšļos.

- Karalim vajadzēja šo medaljonu, - sacīja la Mols, - bet uz ģimeni i viņam nebija nekādu tiesību.

- Monsieur, es sūdzēšos viņa majestātei, - Boljē brīdināja.

Un neatvadījies, ne vārda nebildis, viņš aizgāja, galīgi pārskaities, durvju aizslēgšanu uzticēdams cietuma uzraugam vienam.

Uzraugs pagāja pāris soļu uz durvju pusi, bet redzēdams, ka komandants kāpj jau lejā pa kāpnēm, pagriezās atpakaļ.

- Grāfa kungs, - viņš teica, - es redzu ka esmu rīkojies ļoti pareizi, palūgdams jums simts ekiju, lai izgādātu satikšanos ar jūsu draugu. Ja tie būtu palikuši jūsu kabatā, komandants būtu tos paņēmis kopā ar palikušajiem trīssimt ekijiem, un tad es, pie skaidras sirdsapziņas runājot, jūsu labā gan neko nebūtu varējis izdarīt. Bet jūs man samaksājāt iepriekš, un es apsolīju, ka jūs redzēsit savu draugu. Iesim! Godīgam cilvēkam dotais vārds ir jātur.

Viņš atvēra durvis un pēc brīža la Mols atradās vaigu vaigā ar Kokonnu, kas bezbēdīgi pastaigājās pa savu istabu.

Draugi apskāvās.

Uzraugs, izlikdamies, ka slauka asaras, izgāja gaitenī uzmanīt, lai neviens ieslodzītos nejauši nepārsteidz vai, patiesībā, lai pats neatrastos likuma pārkāpšanas vietas tuvumā.

- O, beidzot es tevi atkal redzu! - Kokonna priecājās. - Vai tevi šis briesmīgais komandants jau apmeklēja?

- Tāpat kā tevi, vai nc?

- Un visu atņēma?

- Arī tāpat kā tev.

- O, man nekā nebija, izņemot Anrietas gredzenu.

- Bet nauda?

- To es atdevu uzraugam, lai viņš izgādātu ar tevi satikšanos.

- ()! - iesaucās la Mols. - Tad viņš dabūjis no abiem. Es viņam iedevu simts ekiju.

- Jo labāk, ka mūsu uzraugs ir nelietis.

- Protams. Par naudu viņš darīs visu, ko vien vēlēsimies.

- Vai tu zini, kāpēc mūs apcietināja?

- Protams… Mūs nodeva.

- Un to izdarīja tas riebīgais Alansonas hercogs. Ne velti es viņam jau gribēju apgriezt sprandu.

- Tātad tu domā, ka mūsu lieta nopietna?

- Liekas gan.

- Tādā gadījumā var arī… spīdzināt.

- Jā, es jau par to domāju.

- Ko tu teiksi, ja lieta nonāks tik tālu?

- Bet tu?

- Es klusēšu, - sacīja la Mols, un viņa vaigus krāsoja drudžains sārtums.

- Bet, ja ar mani sāks apieties tik nelietīgi, tad es tev galvoju, ka cs daudz ko pastāstīšu.

- Ko tu stāstīsi? - la Mols uzprasīja.

- (), neraizējies, cs pastāstīšu lik daudz, ka Alansonas hercogs naktīs nevarēs mierīgi gulēt.

La Mols gribēja kaut ko teikt, bet bija jau par vēlu. Uzraugs, laikam izdzirdis kādu aizdomīgu troksni, atskrēja pie draugiem, iegrūda katru savā istabā un aizslēdza durvis.

Astoņas dienas Kārlis gulēja gultā. Viņu mocīja drudzis un dīvainas krampju lēkmes. Pēc šīm lēkmēm izmocītais karalis ar dziestošu skatienu klusi atslīga aukles rokās.

Apcietinātais Indriķis sēdēja savā cietuma kamerā, un uz viņa personīgo lūgumu, kuru viņš bija iesniedzis Kārlim, pie viņa nevienu neielaida, arī Margeritu ne. Visu acīs tas nozīmēja krišanu nežēlastībā uz visiem laikiem. Katrīna un Alansonas hercogs par to ļoti priecājās, bet Indriķis ēda un dzēra daudz mierīgāk, cerēdams, ka viņš būs aizmirsts.

Par karaļa slimības cēloni galmā nevienam nebija ne mazākās jausmas. Maitre Ambruāzs Parē ar savu kolēģi Mazilu, uzskatīdami sekas par cēloni, apgalvoja, ka Kārlis slimo ar kādu vēdera kaiti. Viņi noteica stingru ēdienu izvēli, kas palīdzēja iedarboties Renē zālēm. Trīs reizes dienā aukle Kārlim atnesa pienā sakultu olbaltumu, kas arī bija galvenā barība.

La Mols un Kokonna sēdēja stingrā apcietinājumā Vensēnā. Margerita un Nevērās hercogiene vai desmit reizes izmēģinājās ar saviem mīluļiem satikties, vai vismaz nodot tiem vēstules, bet visas pūles bija veltīgas.

Kādā rītā, juzdamies mazliet spirgtāks, Kārlis pavēlēja ataicināt pie sevis visus galminiekus. Tie parasti katru rītu sapulcējās audiences zālē un gaidīja iznākam karali, bet tas, protams, vairs nenāca. Guļamistabas durvis atvēra. Kārļa bālā seja, dzeltenā piere un drudžaini spīdošās, tumšu loku apņemtās acis liecināja par nezināmas slimības drausmīgajām pēdām.

Karaļa guļamistaba ātri piepildījās ar ziņkārīgajiem un ieinteresētajiem galminiekiem.

Katrīnai, Alansonas hercogam un Margeritai paziņoja, ka karalis atkal pieņem.

Viņi visi trīs ieradās gandrīz vienlaikus. Katrīna kā vienmēr bija gluži mierīga, Alansonas hercogs - smaidīgs, Margerita - satriekta.

Māte karaliene apsēdās pie Kārļa gultas galvgaļa, ienākot neievērodama dēla savādo skatienu, kuru viņš tai veltīja. Alansonas hercogs nostājās gultas kājgalī. Margerita atbalstījās pret galdu. Ieraudzījusi brāļa bālo, novājējušo seju un iekritušās acis, viņa negribot nopūtās un sāka raudāt.

Visus uzmanīgi vērodams, Kārlis saklausīja māsas nopūtas, ieraudzīja viņas spožās asaras un viegli pamāja tai ar galvu.

Šis lik tikko jaušamais mājiens Navarras karalieni veldzinoši nomierināja un viņas seja noskaidrojās. Viņa baiļojās par vīru un drebēja par mīļākā likteni. Par sevi viņa bija droša. Pazīdama la Molu, viņa bija pārliecināta, ka uz jaunekli var paļauties.

- Kā tu jūties, mans dārgais dēls? - Katrīna jautāja.

- Labāk, māmiņ, labāk.

- Ko saka tavi ārsti?

- Mani ārsti? (), viņi ir lieli gudrinieki, māmiņ! - Kārlis smiedamies atbildēja. - Nudien, es no sirds priecājos, klausīdamies viņu prātošanu par manu slimību.

- Kādas zāles viņi tev dod, dēls?

- Kas gan zina viņu dziras! - karalis atbildēja.

- Būtu labi, ja brālis varētu piecelties un iziet svaigā gaisa, - ierunājās Alansonas hercogs. - Viņam mīļās medības nāktu tikai par labu.

- Jā, - sacīja karalis ar smaidu, kura nozīmi hercogs nesaprata. - Bet pēdējās medības, tieši otrādi, man bija kaitīgas.

Šiem vārdiem bija lik dīvaina pieskaņa, ka saruna uzreiz pārtrūka.

Pēc brīža karalis viegli palocīja galvu. Galminieki saprata, ka pieņemšana beigusies, un cits pēc cila atstāja istabu.

Alansonas hercogs paspēra pāris soļu, lai pieietu pie brāļa, bet kāda iekšēja dziņa viņu atturēja. Viņš palocījās un izgāja.