Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Karalis ielēja plaukstā aukstu ūdeni un pielika to pie pieres.

- Vai Alansonas hercogs, jūs apvainodams, runāja taisnību? Atbildiet, Indriķi!

- Tikai daļēji. Bēgt gatavojās pats Alansonas hercogs, bet man viņš bija jāpavada.

- Kāpēc jūs gribējāt bēgt? Vai jūs neesat ar mani apmierināts, Indriķi?

- Nē, sire, jums es esmu daudz pateicības parādā. Augstais Dievs, kas prot lasīt cilvēku sirdīs, zina, ka es jūs mīlu kā savu brāli un karali!

- Cilvēks nebēg no tiem, kuri viņu mīl un kurus šis cilvēks arī pats mīl.

- Es negribēju bēgt no tiem, kas mani mīl, - Indriķis paskaidroja, - bet no tiem, kas mani ienīst. Vai jūsu majestāte atļaus man būt atklātam?

- Runājiet!

- Mani ienīst Alansonas hercogs un māte karaliene.

- Par Alansonas hercogu es nestrīdēšos, bet māte karaliene pret jums vienmēr ir bijusi ļoti mīļa.

- Tieši tāpēc cs sargos, sire.

- No viņas.

- Jā, un arī no viņas mīluļiem. Jūs zināt, sire, ka karaļu nelaime nav tā, ka viņiem ir slikti kalpi, bet gan tā, ka tie viņiem ir pārāk labi.

- Paskaidrojiet tuvāk!

- Sire, jūs teicāt, ka mani mīlat?

- Jā, līdz jūsu nodevībai, Indriķi.

- Iedomājaties, sire, ka jūs mani mīlat arī tagad.

- Labi.

- Ja jūs mani mīlat, tad droši vien nevēlaties manu nāvi, vai ne?

- Es būtu ļoti nelaimīgs, ja ar tevi notiktu kaut kas ļauns, Indriķi.

- Bet vina man ir draudējusi jau divas reizes.

- Kā tā?

- Jā, divreiz labais gars izglāba man dzīvību. Pieņemsim, ka otro reizi jūs, sire, bijāt mans labais gars.

- Bet pirmajā reizē?

- Parfimērs Renē. Bez jūsu majestātes palīdzības es būtu nogalināts…

Kārlis savilka uzacis. Viņš atcerējās nakti, kad viņš Indriķi bija aizvedis

uz namiņu de Bari ielā.

- Un bez Renē palīdzības? - viņš jautāja.

- Es būtu noindēts, sire.

- Pie velna! Tev tomēr laimējas, Indriķi! - sacīja karalis, mēģinādams pasmaidīt, bet pēkšņo sāpju dēļ viņa smaids pārvērtās cietēja sāpīgajā grimasē. - Glābt dzīvību nav Renē darbs.

- Tātad mani izglāba divi brīnumi: fiorencicša atzīšanās un jūsu majestātes labvēlība. Man jāatzīstas, ka es sāku šaubīties, vai debesīs šie brīnumi neapniks un, sekodams parunai: "Sargies pats, tad arī Dievs tevi sargās!", nolēmu bēgt.

- Kāpēc tu man to agrāk neteici, Indriķi?

- Ja es to būtu teicis vakar, es būtu spiegs.

- Bet šodien?

- Šodien mani apvaino, es aizstāvos.

- Vai par pirmo nodomu tevi nogalināt tu esi pārliecināts, Indriķi?

- Tāpat kā par otro.

- Un tevi gribēja noindēt? Ar ko?

- Ar lūpu ziedi.

- Kā to izdara?

- Pajautājiet Renē, sire! Noindē taču ari ar cimdiem.

Kārlis saīga, bet pamazām viņa seja atkal noskaidrojās.

- Jā, jā, - viņš klusi izdvesa. - Katra dzīvība vairās no nāves. Kāpēc prāts nedrīkst darīt to, kas atļauts instinktam?

- Nu, sire, vai mana vaļsirdība jūs apmierina? - jautāja Indriķis. - Vai jūs esat pārliecināts, ka es esmu visu izstāstījis?

- Jā, Indriķi, jā, tu esi brašs puisis. Un tu domā, ka tavi naidnieki ar šiem diviem mēģinājumiem neapmierināsies, ka jāgaida jauni uzbrukumi?

- Es ik vakaru brīnos, ka esmu vēl dzīvs.

- Vai tu zini, kāpēc tevi grib nonāvēt, Indriķi? Tāpēc, ka es tevi mīlu. Neraizējies - viņi saņems pelnīto sodu! Pagaidām tu esi brīvs.

- Vai es varu doties projām no Parīzes, sire? - Indriķis vaicāja.

- Nē, nē, tu zini, ka bez tevis es nevaru iztikt. Velns lai parauj! Man taču vajadzīgs kaut viens cilvēks, kas mani mīlētu!

- Ja jūsu majestāte atstāj mani Luvrā, tad man ir tikai viens lūgums.

- Kāds?

- Paturiet mani nevis kā draugu, bet gan kā gūstekni.

- Kā gūstekni?

- Jā, vai tad jūs, sire, neredzat, ka jūsu draudzība mani pazudina?

- Tu gribi, lai es tevi ienīstu?

- Nevis patiesībā, bet citu priekšā. Jūsu naids, sire, mani glābs. Kamēr cs būšu nežēlastībā kritušais, viņi nesteigsies mani nogalināt.

- Es nezinu, ko tu vēlies, Indriķi, un kādi ir tavi nolūki, - sacīja Kārlis. - Bet es būšu ļoti pārsteigts, ja tava vēlēšanās nepiepildīsies un tu savu mērķi nesasniegsi.

- Tātad jūs būsit pret mani bargs, sirel

- Jā.

- Tad viss ir kārtībā. Ko tagad pavēlēsit, majestāte?

- Ej uz savām istabām, Indriķi! Es nejūtos vesels. Aplūkošu suņus un došos gulēt.

- Jūsu majestātei derētu pasaukt ārstu, - sacīja Indriķis. - Var būt, ka jūsu slimība ir daudz nopietnāka, nekā jūs domājat.

- Es aizsūtīju pēc Ambruāza Parē.

- Labi, tad man nebūs par jums tik ļoti jāraizējas.

- Nudien, liekas, ka tu esi vienīgais, kas mani patiesi mīl! - karalis iesaucās.

- Jūs tā domājat, sirel

- Goda vārds!

- Tad nododiet mani kapteinim Nansē kā bīstamu noziedznieku, kuru gaida drīza nāve, tad es varēšu jūs mīlēt arī turpmāk.

- Monsieur Nansē! - Kārlis uzkliedza. Kapteinis ienāca.

- Nododu jums vislielāko noziedznieku karaļvalstī, - sacīja karalis. - Jūs par viņu man atbildēsit ar savu galvu.

Izmisušais Indriķis padevīgi sekoja kapteinim Nansē.

Palicis viens, Kārlis brīnījās, kāpēc viņu neapmeklē neviens no viņa abiem visuzticamākajiem draugiem. Šie divi draugi bija aukle Madlēna un medību suns Aksjēns.

- Aukle droši vien ir aizgājusi pie kāda hugenota dziedāt psalmus, - karalis sprieda, - bet Aksjēns laikam vēl dusmojas par šārīla pērienu.

Kārlis paņēma sveci un devās pie aukles. Viņš nebija maldījies: aukle bija izgājusi. No Madlēnas istabas karalis devās uz ieroču kabinetu.

Bet šajā brīdī viņam atkal uznāca dīvainā lēkme. Viņš sajuta vēderā neciešamas sāpes - it kā tur valstītos nokarsēti dzelzsgabali. Viņu mocīja neciešamas slāpes. Uz galda stāvēja krūzīte ar pienu, ko viņš izdzēra vienā rāvienā un drusku atspirga.

Paņēmis no galda nolikto sveci, karalis iegāja kabinetā.

Karalis bija ļoti pārsteigts, ka Aksjēns neskrēja viņam pretim. Vai viņš būtu ieslēgts? Tādā gadījumā suns būtu kaucis, juzdams, ka viņa kungs atkal ir atgriezies.

Kārlis iesvilpās, sauca, bet neviens nerādījās. Viņš pagāja dažus soļus uz priekšu. Sveces gaisma krita kabineta kaktā. Tur nekustīgi gulēja karaļa mīlulis.

- Aksjēn! - Kārlis uzsauca. - Aksjēn!

Suns nekustējās.

Kārlis metās pie suņa un pieskārās viņam ar roku. Suņa ķermenis jau bija sastindzis. No mutes tam bija tecējušas asiņainas putas un siekalas.

Redzēdams drausmīgo skatu, Kārlis savas ciešanas piemirsa, zaudētā dzīves enerģija atkal atgriezās. Asinis viņa dzīslās sakarsa, viņš gribēja kliegt, saukt palīgā. Bet karaļus savalda viņu pašu varenība. Viņi ir raduši nepārsteigties, nezaudēt galvu - kā vienkārši mirstīgie. Kārlis saprata, ka te slēpjas nodevība, un klusēja.

Viņš nometās ceļos un uzmanīgi aplūkoja suņa līķi: acis tam bija stiklainas, mēle sarkana un pārklāta ar čūlām. Aksjēns bija miris nedabīgā nāvē. Karalis nodrebēja.

Viņš uzvilka aiz jostas aizbāztos cimdus un, pacēlis suņa zilgano lūpu, sāka aplūkot zobus. To spraugās un dzerokļu smailēs varēja saskatīt baltas plūksnas.

Karalis paņēma vienu plūksnu un aplūkoja - tas bija papīrs. Zem papīra gabaliņiem suņa smaganas bija ļoti satūkušas un it kā vitriola saēstas.

Kārlis uzmanīgi pārlūkoja grīdu. Uz grīdsegas mētājās vairāki papīra gabaliņi, tādi paši bija redzami suņa mutē. Uz kādas lielākas papīra plūksnas varēja saskatīt zīmējuma atliekas.