Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Mordieul Prātīgs cilvēks! Mīlas dēļ viņš paliktu tikpat dulls kā tu. Pie velna visu mīlu! Viņas dēl divi varoni var zaudēt galvas! Kāp zirgā, la Mol!

- Jāj vien! Es tevi ne vien aizkavēju, bet arī vēl lūdzos. Tava dzīvība ir dārgāka par manu. Glābies!

- Labāk būtu teicis: "Iesim pie karātavām reizē, Kokonna!"

- Diezgan, mīļais draugs, - la Mols atbildēja. - Karātavas domātas nevis muižniekiem, bet gan tautai!

- Man liekas, - Kokonna nopūtās, - ka es esmu pareizi rīkojies, draudzēdamies ar bendes kungu.

- Ko tu gan neizdomā, Kokonna!

- Ko mēs galu galā iesāksim! - nepacietīgais pjemontietis jautāja.

- Sameklēsim karali un karalieni.

- Kur?

- Nezinu. Bet mēs viņus atradīsim un izdarīsim to, ko piecdesmit vīri neuzdrošinājās izdarīt.

- Tu gribi aizskart manu patmīļu. Tā ir slikta zīme!

- Bet tagad zirgos un prom!

- Beidzot!

La Mols ieķērās sedlos un ielika kāju kāpslī. Tieši tai mirklī, kad viņš gatavojās uzlēkt zirgā, pavēloša balss uzkliedza:

- Stāviet! Padodieties!

Aiz ozola parādījās kareivis, tad divi un beigu beigās - trīsdesmit. Tie bija jātnieki, bet viņi bija nokāpuši no zirgiem un, slēpdamies aiz kokiem, pārmeklēja visu mežu.

- Ko es tev teicu? - Kokonna nopūtās.

Kareivji vēl bija trīsdesmit soļu attālumā.

- Kas ir? - Kokonna prasīja nodaļas virsniekam.

Atbildes vietā virsnieks pavēlēja kareivjiem notēmēt.

- Kāp zirgā, la Mol, - čukstēja Kokonna, - vēl ir laiks. Sēdies un auļosim projām! Nešaujiet, kungi! - viņš uzrunāja kareivjus. - Jūs nonāvēsiet nevis ienaidniekus, bet gan draugus.

- Koki mūs aizsargā, - Kokonna atkal čukstēja, - viņiem būs grūti šaut un lodes netrāpīs.

- Nē, nevar, - atbildēja la Mols. - Tad mums jāatsāj Margeritas zirgs un abi mūļi. Tie karalieni nodos, bet manas atbildes izgaisinās visas aizdomas. Jāj viens! Pasteidzies!

- Mēs padodamies, kungi! - sacīja Kokonna, izvilkdams zobenu un sniegdams to kareivjiem.

Kareivji nolaida muskeles.

- Bet kāpēc mums ir jāpadodas? - Kokonna jautāja.

- To pavaicājiet Navarras karalim!

- Ko mēs esam noziegušies?

- To jums pateiks Alansonas hercogs.

Jaunekļi saskatījās. Viņu ienaidnieka vārds šādos apstākļos, protams, nevarēja atstāt labu iespaidu.

Viņi tomēr nepretojās. Kokonnam lika nokāpt no zirga, ko viņš tūlīt arī izdarīja. Tad abus draugus ielenca un aizveda uz paviljonu.

Pie paviljona (tas bija celts Ludviķa XII laikā, bet iesaukts Fransuā I vārdā, jo šis karalis to katrās medībās parasti bija izraudzījies par sapulcēšanās vietu) bija uzcelta būda dzinējiem un viņu puišiem. Tagad šķēpu, zobenu un šauteņu jūklī būda bija tik tikko saredzama un atgādināja labības apņemtus kurmja rakumus druvā.

Uz šejieni atveda abus gūstekņus.

Pagaidām atstāsim viņus pie būdas un lasītājiem paskaidrosim, kā viņi šajā nepatīkamjā situācijā nokļuva.

Kā jau bija norunāts, hugenoti sapulcējās Fransuā I paviljonā, kura atslēga bija pie de Muī.

Kļuvuši par meža saimniekiem, viņi vairākās vietās izlika sardzi. Bet apķērīgais kapteinis Nansē pavēlēja kareivjiem baltās krūšu lentes apmainīt pret sarkanām, un viņi sagūstīja sardzi bez šāviena. Uzbrukums bija tik negaidīts, ka hugenoti nedomāja pretoties.

Sagūstījuši sargus, kareivji turpināja aplenkšanu, savilkdami aizvien ciešāku loku. De Muī, kas Violetas alejā gaidīja Navarras karali, pamanīja pazibam sarkanās lentes, redzēja, ka tie slēpās aiz kokiem, un viņam radās aizdomas. Pagājis sāņus, lai kareivji viņu neieraudzītu, de Muī sāka notiekošo novērot un saprata, ka viņi grib ielenkt paviljonu.

Pēc brīža galvenās alejas galā parādījās karaļa gvardes baltās ķiveres un iezaigojās spožās arkebūzas.

Beigās de Muī pazina arī pašu karali, bet alejas pretējā galā ieraudzīja Navarras Indriķi.

Tad viņš noņēma cepuri un ar to gaisā pārmeta krustu. Tas bija norunātais signāls, kas nozīmēja: visam ir beigas.

De Muī iespieda piešus zirgam sānos un aizauļoja. Pēc brīža viņš nogriezās no ceļa, lai par draudošajām briesmām brīdinātu la Molu un Kokonnu.

Ievērojis, ka nav Indriķa un Margeritas, karalis Alansonas hercoga pavadībā devās uz būdu, lai noskatītos, kā viņi abi iznāks no tās kā sagūstīti sazvērnieki. Būdā viņš bija pavēlējis ieslēgt visus, kas bija atrasti nc vien paviljonā, bet arī mežā.

Par sekmēm pilnīgi pārliecinātais Alansonas hercogs mierīgi jāja blakus karalim. Karalis bija saīdzis un viņa dusmas vēl pavairoja brīžiem smeldzošās sāpes vēderā. Divreiz viņam bija kļuvis ļoti nelabi un vienreiz viņš bija vēmis asinis.

- Ātrāk, ātrāk! - viņš sauca, piejādams pie paviljona. - Man jāsteidzas atpakaļ uz Luvru. Izdzeniet visus hugenotus no viņu midzeņa!

Atskanot karaļa pavēlei, šķēpi, zobeni un musketes, kas apņēma būdu, sakustējās un pēc brīža paviljonā un mežā sagūstītie hugenoti cits pēc cita iznāca ārā. Navarras karaļa, Margeritas un de Muī viņu vidū nebija.

- Kur ir Indriķis un Margo? - karalis jautāja. - Tu apsolīji, ka viņi būs šeit, Fransuā, velns lai parauj!

- Navarras karali un karalieni mēs nekur neredzējām, sire, - kapteinis Nansē paskaidroja.

- Lūk, kur viņi! - iesaucās Nevērās hercogiene.

Tiešām, šajā brīdī alejas galā, kas izgāja uz upi, parādījās Indriķis un Margerita ar saviem vanagiem. Viņi jāja pavisam mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis un kā paliesi iemīlējies pārītis turējās viens pie otra tik tuvu, ka abu zirgu galvas saskārās.

Ieraugot abus jaunos laulātos draugus parādāmies alejas galā, Alansonas hercogs nobālēja, bet Kārlis atviegloti nopūtās. Sirds dziļumos viņš vēlējās, lai hercoga aizdomas izrādītos nepamatotas.

- Atkal viņš ir izlocījies! - Fransuā nomurmināja.

Šajā brīdī karali atkal sagrāba tik stipras vēdergraizes, ka viņš izlaida no rokām pavadu, saķēra sānus un sāka neprātīgi kliegt.

Indriķis steidzās pie Kārļa, bet, kamēr viņš piejāja, sāpes jau bija pārgājušas.

- No kurienes jūs jājat? - Kārlis uzprasīja tik skarbā balsī, ka Margerita uztraucās.

- Mēs… medījām, brāli, - viņa atbildēja.

- Medības notika nevis mežā, bet gan upmalā.

- Kamēr mēs apstājāmies aplūkot nonāvēto gārni, mans vanags sāka vajāt fazānu, - Indriķis paskaidroja.

- Kur ir fazāns?

- Lūk, sire! Vai nav skaists?

Un Indriķis gluži nevainīgi parādīja karalim putnu, kura sarkanās, zeltainās un zilās spalvas žilbināja acis.

- Kad bijāt noķēruši fazānu, kāpēc jūs neatgriezāt ies pie manis? - jautāja Kārlis.

- Mēs tai mirklī atradāmies mežā, sire. Fazāns lidoja šurp un mēs tam sekojām. Atgriezušies pie upes, mēs redzējām, ka jūsu majestāte jau ir tālu un iejāj mežā.

~ Bet visi šie kungi? - Kārlis vaicāja. - Vai arī viņi gribēja pievienoties medniekiem?

- Kādi kungi? - Indriķis jautāja un paskatījās visapkārt.

- Kādi? Jūsu hugenoti, velns lai parauj! - Kārlis uzkliedza. - Es taču viņus neesmu uzaicinājis.

- Protams, nē, sire, - atbildēja Indriķis. - Bet viņi varbūt ir ieradušies tādēļ, lai redzētu Alansonas hercogu.

- Alansonas hercogu? Kāpēc? - karalis jautāja.

- Mani? - iesaucās hercogs.

- Kas tur ko brīnīties? - atbildēja Indriķis. - Jūs taču vakar teicāt, ka esot saņēmis Navarras karaļvalsts kroni. Un hugenoti tagad ieradušies pateikties jums par kroņa pieņemšanu, bet karalim, ka viņš jums to atļāvis. Vai ne, kungi?