Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Velns lai parauj! - viņš pēkšņi iesaucās. - Kāda lieliska grāmata!

Alansonas hercogs piegāja vēl tuvāk.

- Nolādētās lapas! - murmināja karalis un, pirkstu mutē apslapinājis, ar pūlēm pāršķīra lapu. - Liekas, ka tās ir tīšām salīmētas, lai no cilvēku acīm noslēptu grāmatas vērtīgo saturu.

Fransuā metās uz priekšu.

Kārlis lasīja to pašu grāmatu, ko viņš bija aiznesis Indriķim. Dobjš* kliedziens izlauzās viņam no krūtīm.

- O, tu, Fransuā! - sacīja karalis un pagriezās. - Nāc šurp! Es lasu brīnišķīgu grāmatu par medībām ar vanagiem. Tā ir vislabākā, kādu es jebkad esmu redzējis.

Pirmajā mirklī Alansonas hercogs gribēja bīstamo grāmatu biālim atņemt, bet tad viņam iešāvās prātā velnišķīga doma. Viņa nobālušās lūpas savilkās atbaidošā smaidā. Kā negaidīti iedegtas gaismas apstulbots, viņš pārvilka acīm ar roku un saņēmies jautāja:

- Kā šī grāmata nokļuva jūsu majestātes rokās?

- Ļoti vienkārši. Šorīt es aizgāju pie Indriķa pārliecināties, vai viņš ir sagatavojies, bet viņš bija izgājis. Tad es atradu šo dārgumu un atnesu šurp, lai netraucēts to izlasītu.

Un karalis atkal saslapināja pirkstu un pāršķīra nepadevīgo lapu.

- Sire, - murmināja Alansonas hercogs, juzdams, ka šausmās mali ceļas stāvus, - sire, es atnācu pateikt…

- Ļauj man vispirms pabeigt šo nodaļu, Fransuā, un tad runā, ko vien vēlies, - Kārlis atbildēja. - Es jau esmu izlasījis piecdesmit lappuses.

"Tātad jau divdesmit piecas reizes viņš nogaršojis bīstamo indi," Fransuā nodomāja. "Manu brāli gaida droša nāve!"

Kārlis turpināja lasīt. Grāmata viņu bija tā savaldzinājusi, ka viņš salipušās lapas acīm gandrīz vai aprija.

Alansonas hercogs šausmās vēroja karaļa nodarbošanos, par kuras sekām zināja viņš vienīgais.

"Kas gan notiks?" - hercogs prātoja. - "Es aizceļošu trimdā, iegūšu nieka kroni, kamēr Navarras karalis, saņēmis pirmo vēsti par Kārļa slimību, atgriezīsies kādā cietoksnī, jūdzes divdesmit no Parīzes, un uzmanīs nejauša gadījuma dēļ dāvāto balvu. Vienā mirklī viņš ieradīsies Parīzē un, pirms Polijas karalis dabūs zināt par brāļa nāvi, Francijas tronī valdīs jauna dinastija. Nē, tas ir neiespējami!"

Šīs domas pazibēja Indriķim galvā, kad viņš pirmajā brīdī, baismu nojautu mākts, gribēja Kārli aizturēt. Hercogs vēlreiz gribēja cīnīties ar likteni, kas apsargāja Indriķi, bet vajāja Valuā namu.

Bet tai pašā mirklī viņa nodomi pret Indriķi mainījās. Saindēto grāmatu nelasīja viņš, bet karalis. Nāvei nolemtajam Indriķim varēja ļaut aizbēgt. Bet tā kā liktenis viņu no jauna izglābis, viņam vajadzēja palikt. Bastīlijā vai Venscnā ieslodzītais Indriķis nebija tik bīstams kā Navarras karalis trīsdesmit tūkstošu vīru liela karaspēka priekšgalā.

Alansonas hercogs nogaidīja, līdz Kārlis izlasīja iesākto nodaļu, un teica:

- Sire, jūs man pavēlējāt gaidīt un cs gaidīju, kaut gan lielā nepacietībā: man jums jāpaziņo ļoti svarīga vēsts.

- Ak, pie velna! - iesaucās Kārlis, kura bālie vaigi sārtojās: vai nu viņu bija uzbudinājusi grāmata, vai ari inde bija jau sākusi savu darbu. - Pie velna! Ja tu man gaudosi vienu un to pašu, pazudi tāpat kā Polijas karalis! No viņa es jau tiku vaļā, tikšu arī no tevis. Par to vairāk ne vārda!

- Es negribu runāt par savu aizbraukšanu. Jūsu majestāte mani sāpināja, apšaubīdams manu brāļa un pavalstnieka padevību jums. Es gribu pierādīt, ka es neesmu nodevējs.

- Kas ir nolicis? - vaicāja Kārlis, atbalstīdamies uz grāmatas un sakrustodams kājas, it kā gatavodamies pacietīgi noklausīties brāļa garo stāstu. - Kas noticis? Vai jaunas baumas? Vai jauns apvainojums?

- Nē, sire, neapšaubāma sazvērestība, ko es līdz šim jums neatklāju vienīgi muļķīgas pieklājības dēļ.

- Sazvērestība? - Kārlis noprasīja. - Kas tā ir par sazvērestību?

- Kamēr jūsu majestāte medīs, Navarras karalis iejās Senžermēnas mežā. Tur viņu gaidīs viņa piekritēji, ar kuriem kopā viņš aizbēgs.

- O, cs jau to zināju! - iesaucās Kārlis. - Atkal jauns mana nabaga Indriķa apmelojums. Kad jūs viņu beidzot liksiet mierā?

- Jūsu majestāte drīz vien pārliecināsies, vai es runāju taisnību vai arī Indriķi apmeloju.

- Drīz?

- Jā, jo Navarras karalis bēgs jau šodien.

Karalis piecēlās.

- Klausies, - viņš teica, - vēlreiz es tavus izdomājumus ņemšu nopietni. Bet es jūs, tevi un tavu»māti, brīdinu, ka tā tiešām būs pēdējā reize! Pasauciet Navarras karali!

- Šis līdzeklis neder, sire, - Fransuā sacīja, - tā jūs neko neuzzināsiet. Indriķis liegsies, brīdinās savus līdzdalībniekus un tie pazudīs. Un lad mani un manu māti apvainos melos.

- Ko tad tu vēlies?

- Uzklausiet mani kā brāli, jūsu majestāte, par kura padevību un mīlu jūs pārliecināsieties visdrīzākā laikā. īstais vainīgais jau divus gadus ir jums neuzticīgs. Saķeriet viņu nodevības brīdi, lai viņš reiz saņem sen pelnīto sodu.

Kārlis klusēdams piegāja pie loga un to atvēra. Viņam bija uznācis reibonis.

- Ko tu domā, kas man jādara? - viņš jautāja, pagriezies pret hercogu. - Runā, Fransuā!

- Sire, man liekas, ka Senžcrmenas mežu vajadzētu aplenkt trim vieglo jātnieku nodaļām. Noteiktā laikā, piemēram, vienpadsmitos viņi visi reizē dosies uz Fransuā I paviljonu, kurā es it kā nejauši piedāvāšu ieturēt pusdienas, un ceļā sagūstīs visus, kas slēpsies biezoknī. Redzēdams, ka Indriķis aizjāj, es palaidīšu vanagu un izlikšos, ka dzenos tam pakaļ, bet patiesībā steigšos uz paviljonu, kurā noteikti sagūstīs Navarras karali un viņa līdzdalībniekus.

- Tā nav slikta doma, - sacīja karalis. - Pasauciet sardzes priekšnieku!

Alansonas hercogs pielika pie lūpām sudraba svilpīti, kas zelta ķēdītē karājās tam uz krūtī, un iesvilpās.

Ienāca sardzes virsnieks.

Kārlis piesauca virsnieku pie sevis un čukstus viņam kaut ko pavēlēja.

Tanī brīdī Aksjēns sāka plosīties un lēkāt pa istabu. Viņam kaut kas bija zobos. Suns nosvieda savu laupījumu uz grīdas, tad atkal metās tam virsū un sāka plosīt.

Kārlis pagriezās un sāka lamāties. Aksjēns plosīja dārgo grāmatu par vanagu medībām. Visā pasaulē bija palikuši tikai trīs eksemplāri. Kārlis paķēra pātagu un no visa spēka gāza ar to Aksjēnam. Suns iekaucās un paslēpās zem galda, kuru klāja liels galdauts.

Kārlis pacēla uz grīdas gulošo grāmatu. Tai bija cietusi viena lapa, un tā pati nevis ar tekstu, bet gan ar zīmējumu. Kārlis sakārtoja grāmatu un nolika plauktā, kur Aksjēns tai netika klāt. Hercogs drudžaini vēroja brāļa rīcību. Viņš vēlējās, lai šī grāmata, kas bija izpildījusi savu uzdevumu, kaut kur pazustu pēc iespējas drīzāk.

Pulkstenis nosita seši.

Šajā laikā Kārlis parasti izgāja pagalmā. Sēdēdami zirgos, kas bija segli ar brīnišķīgām segām, tur viņu sagaidīja krāšņi tērpušās dāmas un pārējie galminieki. Mednieki turēja rokās vanagus; citiem pie sāniem karājās medību ragi: varēja atgadīties, ka karalim medības ar vanagiem apnīk un viņš sāk vajāt kādu briedi vai stirnu.

Karalis izgāja no ieroču kabineta un aizslēdza durvis, atslēgu iebāzdams kabatā.

Kāpdams pa trepēm, Kārlis pēkšņi apstājās un pielika roku pie pieres. Kājas v viņam drebēja. Tās sāka trīcēt arī hercogam.

- Šodien kaut kas liecina par negaisu, - viņš norūca.