Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Nezinu, - karaliene atteica. - Vai ievērojāt, ka brālis piesarka?

- Jā, bet tas notiek diezgan reti, - Indriķis atbildēja.

Kad visi mednieki bija sapulcējušies putnu nokrišanas vietā, vanags jau bija pāršķēlis gārņa galvaskausu.

Kārlis nolēca no zirga, lai abus putnus aplūkotu tuvumā. Nokāpis zemē, viņš sajuta tik stipru reiboni, ka vajadzēja pieturēties pie sedliem. Karalim briesmīgi gribējās gulēt.

- Brāli, brāli, kas jums noticis? - iesaucās Margerita.

- Man liekas, tas pats, kas Porcijai, kad viņa rija kvēlojošas ogles. Man deg visas iekšas un šķiet, ka cs izelpoju liesmas.

Kārlis smagi nopūtās. Likās, ka viņš ir pārsteigts, ka no viņa mutes neplūst ugunsstraume.

Vanagu atrāva no beigtā gārņa un atkal piesēja ķēdē. Visi sapulcējās ap Kārli.

- Ko tas nozīmē? - viņš jautāja. - Blēņas! Saule sakarsējusi galvu, cits nekas nevar būt! Turpināsim medības, kungi! Lūk, vesels bars meža pīļu! Palaidiet visus vanagus! Papriecāsimies no visas sirds!

Nekavējoties palaida sešus vanagus, kas traucās pēc laupījuma, kamēr mednieki ar karali priekšgalā devās pie upes.

- Nu, ko jūs teiksit, madame? - Indriķis jautāja Margeritai.

- Es teikšu, ka pašlaik ir visizdevīgākais mirklis, - atbildēja Margerita. - Ja karalis neatskatīsies, mēs viegli sasniegsim mežu.

Indriķis pasauca nonāvētā gārņa nesēju, un kamēr viss trokšņainais, greznais pulks traucās pa nogāzi uz upmalu, viņš palika iepakaļ, izlikdamies, ka aplūko karaļa vanaga uzveikto putnu.

Violetas aleja veido garu, zaļi lapotu spraišļu eju, kur starp ziedošām puķēm un viršiem bieži var ieraudzīt zaķi, kas uzmanīgi izslējis ausis, un dzirdīgo briedi, kas vēro, vai nedraud briesmas.

Alejas labajā pusē, nelielā pļaviņā uz zālē izklātiem ceļojuma mēteļiem gulēja divi vīrieši. Netālu no viņiem zālē bija nolikti gari zobeni un musketes ar tieviem stobriem. Abi jaunekļi greznajos tērpos atgādināja Bokačo jautros varoņus, bet apbruņojuma ziņā - meža laupītājus, kādus simt gadu vēlāk dabā zīmēja Salvators Ruzē.

Tie bija la Mols un Kokonna.

Pieslējies pussēdus, la Mols kā zaķis ausījās, vai kaut ko nesaklausīs.

- Man liekas, - viņš teica, - ka mednieki virzās šurp. Es pat dzirdēju vanagu nesēju kliedzienus.

- Bet cs vairs neko nedzirdu, - piebilda Kokonna, filozofiski vienaldzīgi uzklausīdams drauga paziņojumu. - Šķiet, ka medības attālinās. Es tev jau teicu, ka šī pļaviņa neder novērošanai. Varbūt, ka mūs tiešām neviens neredz, bet arī mēs neko neredzam.

- Nerunā muļķības, Anibāl, - la Mols atbildēja. - Mums taču kaut kur vajadzēja paslēpt četrus zirgus, nemaz, nerunājot par mūļiem, kuri ir tik stulbi, ka es nemaz nezinu, ko mēs ar tiem iesāksim. Un nekur citur mēs to tik labi neizdarītu kā šeit, aiz šīm vecajām vīksnām un simtgadīgajiem ozoliem. Es atzīstu, ka de Muī visu nokārtojis ļoti labi un ka viņš rīkojas kā īsts sazvērnieks.

- Tā! Tieši šo vārdu es no tevis gribēju dzirdēt, - iesaucās Kokonna. - Tātad mēs piedalāmies sazvērestībā?

- Nē, mēs tikai kalpojam karalim un karalienei…

- … kuri rīko sazvērestību. Galu galā tas ir viens un tas pats.

- Es jau teicu, Kokonna, ka es tev ar varu nespiežu piedalīties pasākumā. Es piedalos tāpēc, ka mani junda jūtas, kuras tu nesaproti un nekad nesapratīsi.

- Mordieul Vai tad es saku, ka tu man uzmācies? Visā pasaulē nav tāda cilvēka, kas piespiestu Kokonnu darīt kaut ko pret viņa paša gribu. Vai tu tiešām domā, ka es tevi laidīšu vienu, īpaši, ja es redzu, ka tu skrien velnam tieši rīklē!

- Paskaties, Anibāl! - la Mols čukstēja. - Lūk, tur, man šķiet, pazibēja balts zirgs. Dīvaini! Tikai iedomājoties, ka tā varētu būt viņa, man jau dreb sirds!

- Tas ir nevis dīvaini, bet gan smieklīgi, - žāvādamies atbildēja Kokonna. - Man gan sirds nedreb.

- Nē, tā nav viņa, - sacīja la Mols. - Ko tas nozīmē? Bija taču norunāts, ka tam jānotiek pusdienas laikā.

- Tas nozīmē, ka pusdienas laiks vēl gabalā un mēs varam nosnausties.

Pēc šiem vārdiem Kokonna ērtāk nogūlās uz sava mēteļa, it kā

gatavodamies nule teikto pierādīt ar darbiem. Bet tiklīdz viņa auss skāra zemi, viņš pacēla pirkstu un norādīja la Molam klusēt.

- Kas ir? - la Mols uzprasīja.

- Klusu! Šoreiz arī es kaut ko dzirdu.

- Dīvaini! Es gan neko nedzirdu.

- Tad palūkojies uz to briedi, - sacīja Kokonna, pieceldamies un uzlikdams roku uz la Mola pleca.

- Vai tu redzi?

Un Kokonna parādīja la Molam briedi.

Dzīvnieks stāvēja ar noliektu galvu, it kā gatavodamies noplūkt zāli. Pēkšņi tas izslēja ar lieliskiem ragiem rotāto galvu un, uzmanīgi klausīdamies, pagriezās uz otru pusi, no kurienes, šķiet, atskanēja aizdomīgais troksnis. Pēc tam kaut kāda neredzama iemesla dēļ briedis kā bulta pazuda meža biezoknī.

Tobrīd tālumā jau skaidrāk bija saklausāms dobjš troksnis. Nepieredzējis cilvēks to noturētu par vēja šalkoņu, bet mūsu draugi saprata, ka tā ir auļojošu zirgu pakavu dunoņa.

La Mols vienā mirklī pielēca kājās.

- Tie ir viņi! - jauneklis iesaucās.

Nesteigdamies piecēlās arī Kokonna.

Drīz vien vienmērīgais troksnis kļuva skaļāks. Tālē atskanēja zviegšana. Aiz kokiem paslēptie la Mola un Kokonnas zirgi klausīdamies izslēja ausis. Mirkli vēlāk alejā kā vējš pazibēja sieviete baltā zirgā. Viņa pagriezās pret abiem draugiem un, kaut ko pamājusi, izzuda kā sapnis.

- Karaliene! - abi jaunekļi iesaucās.

- Ko tas nozīmē? - Kokonna jautāja.

- Viņa māja: "Gaidiet!", - la Mols paskaidroja.

- Nē, viņa māja tā, - Kokonna iebilda, - kas nozīmē: "Dodieties projām!"

- Man liekas, ka viņa gribēja teikt: "Pagaidiet mani!"

- Nē, viņa gribēja teiH: "Glābieties!"

- Lai notiek! Tu dodies projām, bet es palikšu.

Kokonna paraustīja plecus un no jauna atgūlās zālē.

Negaidīti pa to pašu aleju, kur bija parādījusies karaliene, tikai no otras puses, aizauļoja jātnieku pulciņš, kurus abi draugi pazina kā protestantus.

- Pie velna! - pieceldamies iesaucās Kokonna. - Lieta kļūst nopietna.

Tiklīdz viņš to bija pateicis, starp kokiem kā zibens izšāvās jātnieks,

kas, lēkdams pāri grāvjiem, krūmiem un celmiem, traucās pie mūsu paziņām.

- Monsieur de Muī! - Kokonna d/īvi iesaucās. - Monsieur de Muī bēg! Tātad jāglābjas!

- Jā, ātrāk, ātrāk! - hugenots kliedza. - Bēdziet! Viss ir cauri! Es nogriezos no ceļa, lai varētu jūs brīdināt. Dodieties projām!

De Muī neapstājās, bet turpināja jāt, un abi draugi viņa pēdējo teikumu dzirdēja tikai tad, kad viņš pats jau bija labā gabalā.

- Bet karaliene! - la Mols vēl nokliedza.

De Muī to vairs nedzirdēja.

Kokonna ilgi domāja, kas īsti būtu jādara. Kamēr la Mols noskatījās pakaļ de Muī, kas brīžiem pazibēja starp kuplajiem kokiem, Kokonna steidzās pie zirgiem. Uzlēcis vienā zirgā, viņš otra pavadu pasniedza la Molam.

- Jāsim! - viņš teica. - Es atkārtoju dc Muī vārdus, bet monsieur de Muī nav muļķis. Jāsim taču, la Mol!

- Pagaidi, - jauneklis atbildēja. - Kādēļ mēs šeit ieradāmies?

- Nu, man šķiet, taču ne tādēļ, lai mūs pakārtu, - Kokonna uztraucās. - Nezaudē velti laiku! Es zinu tikai vienu: ja jau bēg de Muī de Senfals, tad drīkst bēgt visi.

- De Muī de Scnfalam nav jāpavada karaliene Margerita. De Muī de Senfals nemīl karalieni Margeritu.