Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Kabošs, lāpu rokā turēdams, ieveda viņas zemā, piekvēpušā istabā.

- Piedodiet, madame, - viņš teica, - ka es iedrošinājos ierasties Luvrā un atvest jūs šurp. Bet tāda bija nelaiķa pēdējā vēlēšanās un es…

- Jūs esat rīkojies pareizi, - atbildēja Margerita. - Lūk, te jums atalgojums.

Kabošs skumji paskatījās uz biezo naudas maku, ko Margerita nolika uz galda.

- Zelts! Joprojām zelts! - viņš noņurdēja. - Ak! Kāpēc es pats nevarētu izpirkt šodien izlietās asinis!

- Vai mēs esam galā? - Margerita sērodama un šaubīdamās vaicāja.

- Es neredzu…

- Nē, viņi atrodas tur, madame. Bet jums būs grūti viņus redzēt. Es atnesīšu, ko jūs vēlaties.

Jaunās sievietes saskatījās.

- Nē, - sacīja Margerita, redzēdama, ka draudzene domā par to pašu.

- Nē, parādiet mums ceļu!

Kabošs paņēma lukturi un atvēra ozolkoka durvis uz kāpnēm, kas veda pagrabam līdzīgā telpā. Pūta caurvējš, kaisīdams lāpas dzirksteles.

Marmorbālā hercogiene atbalstījās uz draudzenes rokas. Bet uz pirmā kāpiena viņa sagrīļojās.

- Nē, es nevaru… - viņa čukstēja.

- Ja mīl, Anrieta, - karaliene teica, - tad jāmīl arī pēc nāves.

Tas bija bēdīgs un aizkustinošs skats. Zemajā velvē, viena otru balstīdama, gurdi soļoja divas jaunībā, dailē un krāšņos tērpos ziedošas sievietes, kuru mīlošās un satriektās sirdis kāroja redzēt dārgo cilvēku līķus.

Viņas pārvarēja pēdējo kāpienu.

Velves dibenā gulēja divi līķi, kurus sedza melns sēru plīvurs. Kabošs pacēla vienu segas stūri un, pavirzījis tuvāk lāpu, sacīja:

- Palūkojaties, karalien!

Viens otram blakus melnos tērpos gulēja divi jaunekļi.

Galvas bija pieliktas pie ķermeņiem un šķita, ka tās atdala vienīgi sārtās svītras ap kakliem. Vai nu nejaušības, vai Kaboša laipnības dēļ la Mola labā roka gulēja Kokonnas kreisajā rokā.

La Mola seja bija sastingusi gaišas mīlas pilna, bet Kokonnas lūpās bija redzams nievājošs smīns.

Margerita nokrita ceļos un ar dārgakmeņiem rotātajām rokām uzmanīgi pacēla karsti mīļotā cilvēka galvu.

Nevērās hercogiene stāvēja piespiedusies sienai, nevarēdama novērsties no bālās sejas, kurā tik bieži bija redzējusi laimes un mīlas smaidus.

- La Mol! Dārgais la Mol! - Margerita čukstēja.

- Anibāl! Anibāl! - Neveras hercogiene sabruka raudās. - Tik skaists, tik lepns, tik varonīgs! Tu man vairs neatbildi!

Margerita ielika la Mola galvu ar pērlēm un vismaigākajām smaržām pielaistītā maisā. Šai samta un zelta rāmi tā izskatījās vēl daiļāka. Un, pateicoties īpašām ziedēm, ar kurām tajos laikos balzamēja karaļus un citus augstmaņus, šim skaistumam vajadzēja uzglabāties mūžīgi piemiņai. Anrieta piegāja un ievīstīja Kokonnas galvu mēteļa stūri. Uzkāpušas atkal augšā, viņas vēlreiz paskatījās uz abiem līķiem, kas bija jāatstāj šajā noziedznieku midzeni, un smagi nopūtās.

- Nebēdājaties, - Kabošs paskaidroja. - Es zvēru, ka viņus apbedīs kā kristīgiem cilvēkiem pienākas.

- Bet par šo te liec noturēt dvēseļu aizlūgumu, - sacīja Anrieta, noraudama no kakla greznu rubīnu virkni un pasniegdama to bendem.

Draudzenes atgriezās Luvrā. Pie vārtiem karaliene pateica savu vārdu. Viņa no nestuvēm izkāpa tikai pie pašas ieejas, uzskrēja savās istabās un novietoja dārgo nesumu kabinetā blakus guļamistabai, kas tagad bija pārvērsta par svētnīcu. Atstājusi Anrietu savās istabās par sardzi, bālā, bet neparasti daiļā Margerita ap desmitiem ieradās lielajā balles zālē.

Visi skati pavērās pret viņu, bet karaliene tos izturēja lepna, gandrīz jautra. Izpildījusi mīļotā cilvēka pēdējo vēlēšanos, viņa jutās daudz mierīgāka un drošāka. Daudzie draugi viņu vētraini apsveica.

Kārlis caur mirdzošo pūli izspraucās pie māsas.

- Pateicos, Margo, - karalis skaļi teica. - Uzmanieties! - Viņš klusāk piebilda. - Jūsu rokas ir notraipītas ar asinīm…

- O, nieki, sire, - Margerita atbildēja, - ja tik lūpas smaida!

Dažas dienas pēc aprakstītā nolikuma, 1574. gada 30. maijā, kad galms atradās Vensēnā, karaļa istabā pēkšņi atskanēja baiss kliedziens. La Mola un Kokonnas notiesāšanas dienas vakarā rīkotā ballē Kārļa slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Ārsti uzskatīja, ka svaigs gaiss viņam būtu noderīgāks, un ieteica pārcelties uz Vensēnu.

Bija astotā rīta stunda. Priekšistabā sēdēja daži galminieki un pļāpāja, kad atskanēja šausmīgais kliedziens un no karaļa guļamistabas izskrēja aukle, kura raudādama iesaucās:

- Palīdziet! Palīdziet karalim!

- Vai viņa majestātei ir sliktāk! - jautāja kapteinis Nansē, kuru karalis bija atbrīvojis no kalpošanas Katrīnai un pieņēmis savā dienestā.

- O, tik daudz asiņu, tik daudz asiņu! - aukle vaimanāja. - Pasauciet ārstus!

Mezils un Ambruāzs Parē pārmaiņus sargāja viņa majestātes dzīvību.

Tajā dienā bija Parē reize, bet viņš, redzēdams, ka karalis guļ dziļā miegā, kaut kur bija aizgājis. Viņa prombūtnē Kārlis sāka briesmīgi svīst. Viņš slimoja ar asinsvadu vārgumu, kas izraisīja asins noplūšanu caur ādu.

Aukle nekādi nevarēja pie tā pierast, un katru reizi karaļa asiņainie sviedri to bezgala šausmināja. Viņa bija protestante un viņai šķita, ka šīs asinis ir atmaksa par Bērluļa naktī nogalinātajiem hugenotiem.

Galminieki nekavējoties metās meklēt ārstus. Priekšistaba drīz vien palika tukša. Katrs gribēja izpatikt karalim un atvieglināt viņa ciešanas.

Pēkšņi atvērās durvis un parādījās Katrīna. Viņa ātri iesteidzās dēla guļamistabā.

Kārlis gulēja gultā un smagi elpoja. Visu miesu klāja asiņaini sviedri. Viena roka nokarājās pār gultas malu, un ikviena pirksta galā karajās rubīnam līdzīga asins lāse.

Skats bija šausmīgs.

Izdzirdis mātes soļus, Kārlis ar mokām piecēlās.

- Piedodiet, māmiņ, - viņš teica, - es gribētu nomirt mierīgi.

- Nomirt, mans dēls? - Katrīna iesaucās. - Mirt pēc vienkāršas slimības lēkmes! Tu mani sāpini!

- Atkārtoju, māmiņ, es miršu!

- Tu pārāk daudz iedomājies, - Katrīna atbildēja. - Tā ir tava galvenā slimība. Pēc abu slepkavu nogalināšanas tavai slimībai vajadzēja mazināties. Tagad palikušas vienīgi dvēseles ciešanas. Ja tu ļautu man mazliet parunāties, es tev pierādītu…

- Aukle, - Kārlis pavēlēja, - pastāvi pie durvīm un nevienu neielaid. Karaliene Katrīna Mediči vēlas runāt ar savu mīļāko dēlu, Kārli IX.

Aukle izgāja.

- Mums tiešām jāparunā, - karalis turpināja. - Šī saruna ir neizbēgama, tad jau labāk to izdarīt šodien. Rīt varbūt jau būs par vēlu. Bet cs vēlētos, ka mūsu sarunā piedalītos arī kāds trešais.

- Kāpēc?

- Es jau jums teicu, ka mani gaida nāve, - Kārlis svinīgi apliecināja. - Kuru katru mirkli šī bālā, nepielūdzamā sieva var ienākt manā istabā un pacelt zibošo izkapti. Pagājušā naktī es nokārtoju savas personīgās lietas, tagad es gribētu nokārtot valsts darīšanas.

- Ko lai pasauc? - Katrīna vaicāja.

- Manu brāli, māmiņ. Aizsūtiet pēc viņa.

- Sire, - sacīja karaliene, - es ar patiku redzu, ka jūs viņu vairs neniciniet, ka jūsu sirdī atkal mostas labvēlība… Aukle, aukle!

Madlēna pavēra durvis.

- Aukle, - karaliene turpināja, - kad atgriežas kapteinis Nansē, karaļa vārdā pasaki viņam, lai paaicina Alansonas hercogu.

Kārlis ar mājienu aizturēja Madlēnu, kas jau gribēja aiziet.