Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Sire, vai tad nevar viņus atvest?

- Nē, nē, tā būtu nāve! Lūk, karaļa liktenis, Indriķi: pēc savas gribas viņi nevar ne dzīvot, ne nomirt. Bet tavs solījums mani nomierināja.

Indriķis kaut ko pārdomāja.

- Es jums gan solījos, sire, - viņš beidzot ierunājās, - bet nezinu, vai varēšu to izpildīt?

- Kāpēc ne?

- Arī es pats būšu trimdinieks un mani vajās vēl vairāk kā viņu, jo es esmu vīrs, bet viņš - bērniņš.

- Tu maldies, - sacīja Kārlis, - pēc martas nāves tu būsi spēcīgs un varens. Lūk, kas tev dos spēku un varu.

Pēc šiem vārdiem mirstošais karalis izvilka no spilvena apakšas pergamenta lapu un pasniedza to Indriķim.

- Ņem, - viņš teica.

Indriķis izlasīja ar karaļa zīmogu apliecinātu dokumentu.

- Es… pavaldonis, sirel.. - priekā nobālēdams, viņš iesaucās.

- Jā, tu būsi pavaldonis, kamēr neatgriezīsies Anžū hercogs. Bet tā kā viņš droši vien nekad neatgriezīsies, tad šis papīrs dod tev nevis pavaldonību, bet troni.

- Troni… man? - Indriķis murmināja.

- Jā, tu būsi pavaldonis! Francijai ir vajadzīgs cilvēks, kas spēj savaldīt šos izvirtušos švaukstus un samaitātās sievietes, kas dzīvo tikai no asinīm un asarām. Mans brālis Fransuā ir nodevējs, viņš nodos ikvienu. Atstāj viņu cietumā, kur es viņu liku ieslodzīt. Mana māte grib tevi nogalināt - izsūti viņu trimdā. Mans brālis Anžū hercogs - pēc trim, četriem mēnešiem, varbūt pēc gada, ieradīsies no Varšavas, lai apstrīdētu tavas tiesības uz troni. Parādi viņam pāvesta bullu. Es šo lietu nokārtoju ar sava sūtņa Nevērās hercoga palīdzību un tu šo bullu drīz vien saņemsi.

- O, manu karali!

- Sargies, Indriķi, tikai no iekšējiem kariem. Tu esi pieņēmis katoļticību un tev nebūs grūti no tiem izvairīties. Hugenotu partija var iegūt varu tikai tad, ja tu kļūsti par tās vadoni. Kondē tevi neuzvarēs. Francijas karalim jābūt nevis hugenotu, bet gan katoļu karalim, jo viņam jābūt vairākuma valdniekam. Stāsta, ka par Bērtuļa nakti mani mocot sirdsapziņa. Patiesībā mani moca tikai šaubas. Stāsta, ka no manām porām plūstot hugenotu asinis, bet es zinu, ka tās ir nevis asinis, bet gan arsēns.

- O, sire, ko jūs runājat?

- Neko. Ja mana nāve būs jāatriebj, tad to atriebs vienīgi lielais Dievs. Es tev atstāju labu parlamentu, pārbaudītu armiju. Tie lai ir tavi palīgi cīņā pret taviem vienīgajiem ienaidniekiem - manu māti un Alansonas hercogu.

Šajā brīdī atskanēja ieroču šķindoņa un virsnieku pavēles.

- Esmu pazudis! - Indriķis izdvesa.

- Tu baiļojies? Šaubies? - Kārlis nemierīgi jautāja.

- Es? Nē, sire, es nebaidos, - Indriķis atbildēja. - Es nešaubos, es piekrītu.

Kārlis satvēra viņa roku. Tai mirklī guļamistabā ienāca aukle ar blakusistabā sagatavoto dzēriena krūzīti. Viņa nemaz neievēroja, ka trīs soļus no viņas izšķīrās Francijas liktenis.

- Pasauc manu māti, labā aukle, - sacīja karalis, - un parūpējies, lai ierodas arī Alansonas hercogs.

Katrīna un Alansonas hercogs ienāca karaļa guļamistabā. Viņi bailēs bija nobāluši un niknumā trīcēja. Indriķis nebija maldījies. Katrīna tiešām bija noklausījusies viņu sarunu un slepus to atstāstījusi Fransuā.

Indriķis stāvēja pie Kārļa gultas galvgaļa. Karalis mātei un brālim paziņoja savu gribu.

- Ja man būtu dēls, - viņš teica, - es ieceltu par pavaldoni jūs, māmiņ, vai arī Polijas karali, vai manu brāli Fransuā. Bet man nav dēla un troni pēc manas nāves iegūst Anžū hercogs, kurš nav šeit. Agri vai vēlu viņš tomēr ieradīsies, un es negribu, ka viņš atkarotu savas tiesības no līdztiesīga pavaldoņa. Tāpēc es jūs, māmiņ, arī neiecēlu. Jums būtu jāizvēlas starp diviem dēliem, un mātes sirds to neizturētu. Tāpēc es par pavaldoni neiecēlu arī Alansonas hercogu, kas varētu brālim pārmest: "Tu jau esi karalis. Kāpēc tu pameti savu troni?" Tāpēc es par pavaldoni iecēlu tādu cilvēku, kas mūsu kroni tikai apsargās, kam tas būtu pie rokas, nevis uz galvas. Apsveiciet viņu, madamel Apsveic viņu, brāli! Šis pavaldonis ir Navarras karalis.

Un ar varenības cienīgu cēlu mājienu karalis norādīja uz Indriķi.

Katrīna un Alansonas hercogs gandrīz vai nemanāmi palocījās.

- Ņemiet šo papīru, jūsu augstdzimtība, - Kārlis sacīja Indriķim. - Kamēr atgriezīsies Polijas karalis, tas jums ļauj vadīt karapulkus, glabāt valsts kases atslēgas un piešķir visas karaļa tiesības un varu.

Katrīnas skatiens dzēla Indriķi. Fransuā tā trīcēja, ka ar grūtībām turējās kājās. Šis spēks un vārgums Indriķi neapmierināja, bet atgādināja viņam par draudošām, nenovēršamām briesmām.

Bet viņš nebaidījās. Saņēmis visus spēkus, viņš satvēra Kārļa pasniegto papīra vīstokli un izslējās visā augumā - slaids un bīstami skaists. Skatiens, ko viņš veltīja Katrīnai un Fransuā, pauda: "Sargieties, es esmu jūsu kungs!"

Katrīna viņu saprata.

- Nē, nē, nekad! - viņa iesaucās. - Nekad mana dzimta nenolieks galvu svešinieku priekšā! Kamēr būs dzīvs kaut viens Valuā, Francijas tronī neuzkāps neviens Burbons!

- Māt, māt, - Kārlis IX kliedza, mēģinādams piecelties. - Sargieties, es vēl esmu karalis! Lai gan vairs ne visai ilgi, bet nevajag taču daudz laika, lai pavēlētu sodīt slepkavas un nozāļotājus.

- Tad pavēliet! - Katrīna sauca. - Bet es steigšos dot savas pavēles. Iesim, Fransuā!

Un viņa steidzīgi izgāja, aizvilkdama līdzi arī Alansonas hercogu.

- Nansē! - kliedza karalis. - Nanse, šurp!.. Es gribu… es pavēlu… apcietiniet manu māti, apcietiniet manu brāli… apcietiniet…

Kapteinis Nansē vēra durvis. Asinis guldza karalim no mutes, viņš sāka rīstīties, aizsmaka un atkrita spilvenos. Nansē dzirdēja, ka karalis viņu sauc, bet tālāko viņš vairs nesaprata.

- Nostājieties pie durvīm, - sacīja Indriķis, - un neļaujiet nevienam ienākt!

Nansē palocījās un izgāja.

Indriķis paskatījās uz Kārļa nedzīvo ķermeni, kas, šķiet, jau bija sastindzis nāves miegā. Vienīgi vārgā elpa, kas kustināja no mutes izplūdušās asiņainās putas, liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs.

Indriķis ilgi nolūkojās uz mirstošo karali un tad čukstēja:

- Izšķirošais brīdis ir pienācis. Ko darīt: valdīt vai dzīvot?

Šai brīdī pacēlās gultas aizkari, aiz kuriem parādījās bāla seja un karaļa guļamistabas nāves klusumā atskanēja balss:

- Dzīvot!

- Renē! - iesaucās Indriķis.

- Jā, sire.

- Tātad tavs pareģojums nav pareizs? Es nebūšu karalis? - Indriķis sauca.

- Būsit, sire, bet mūsu laiks vēl nav pienācis.

- Kā tu to zini? Paskaidro!

- Noliecieties pie manis un klausieties!

Indriķis noliecās pār Kārļa ķermeni. Arī Renē noliecās. Viņus šķira vienīgi gulta. Starp viņiem gulēja mirstošais karalis.

Klausieties, - sacīja Renē. - Māte karaliene atveda mani šurp, lai es jūs nogalinātu. Bet es labāk pakalpošu jums, jo ticu jūsu horoskopam. Un arī tāpēc, ka tas manai miesai un dvēselei ir daudz izdevīgāk.

- Varbūt, ka tu runā mātes karalienes uzdevumā? - Indriķis neuzticīgi jautāja.

- Nē, sire y - Renē atbildēja. - Es jums tūlīt uzticēšu kādu noslēpumu.

Viņš vēl vairāk noliecās pār karaļa gultu. Indriķis sekoja viņa

piemēram, un tagad viņu galvas gandrīz vai saskārās. Sai divu cilvēku sarunā, kas bija noliekušies pār mirstošo ķermeni, bija kaut kas bezgala drūms un atbaidošs. Tāpēc drošsirdīgais florencietis drebēja, bet Indriķis sVīda baiļu sviedrus.