Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

Indriķi sagrāba neizsakāms prieks. Bet viņš saprata, ka Katrīna viņu pārbauda, un savaldījās.

- Man? - viņš teica. - Nu, tādi slazdi būtu pārāk nekrietni! Vai tad es nesaprotu, ka pavaldoņa tiesības viņš var piešķirt tikai jums un manam brālim Alansonas hercogam?

Katrīna saknieba lūpas, slēpdama apmierināto smaidu.

- Tātad jūs atsakāties no pavaldonības?

"Karalis ir miris," Indriķis nodomāja, "un viņa pati grib mani ievilkt slazdos."

- Vispirms man jāuzzina, ko man teiks karalis, - viņš atbildēja. - Jūs taču pati teicāt, ka tie ir tikai iespējamie priekšlikumi.

- Bez šaubām. Bet jums taču ir kaut kāda vēlēšanās?

- Tā kā man nav nekādu prasību, tad nav arī vēlēšanās, - Indriķis vienkārši atbildēja.

- Tā nav atbilde, - Katrīna sāka uztraukties. - Sakiet atklāti, vai jūs piekritīsit vai ne?

- Es neko noteiktu nevaru atbildēt. Izlemt par tik svarīgu lietu ir ļoti grūti.

- Klausieties, - sacīja Katrīna. - Laiks dārgs. Spēlēsim savas lomas kā karalis un karaliene. Ja jūs pieņemsit pavaldonību, jums draud nāve.

" Karalis ir dzīvs," Indriķis nodomāja.

- Ari karaļa dzīvība atrodas Dieva rokās, - viņš atbildēja. - Dievs mani sargās.

- Padomājiet labi.

- Divi trimdas gadi un mēnesis cietumā bija pietiekami ilgs laiks un es daudz ko pārdomāju, - Indriķis nopietni atbildēja. - Esat lik laipna un paziņojiet karalim, ka cs drīz ieradīšos.

Katrīna saprata, ka Indriķis nepiekāpsies. Viņa piecēlās un steidzīgi sāka kāpt lejup.

Tiklīdz viņa pazuda, Indriķis pieskrēja pie margām un deva de Muī zīmi, kas nozīmēja: "Piejājiet tuvāk un esat gatavi!"

Dc Muī atkal uzlēca zirgā un, otru zirgu turēdams pavadā, aulekšoja šurp un apstājās divu musketu šāvienu attālumā no torņa.

Indriķis ar mājienu pateicās un devās uz leju.

Ieeju pagalmā apsargāja divkāršas šveiciešu un vieglo jātnieku rindas, kurām vajadzēja iziet cauri, lai nokļūtu pilī un no tās izietu.

Katrīna stāvēja pagalmā un gaidīja.

Pavēlējusi Indriķa pavadoņiem atkāpties sāņus, viņa ar roku pieskārās viņa plecam un teica:

- Šai pagalmā ir divi vārti. Pie vieniem jūs gaida zirgs un brīvība, ja jūs atsakāties no pavaldonības, bet pie otriem, pa kuriem jūs nupat ienācāt, par jūsu stūrgalvību jums draud… Nu, ko jūs teiksit?

- Madame, kad karalis iecels mani par pavaldoni, tad nevis jūs, bet gan cs rīkošu kareivjus. Ja cs naktī iznākšu no pils, visi šie šķēpi un musketes nolieksies manā priekšā. Lūk, tāda ir mana atbilde!

- Neprātīgais! - Katrīna izmisusi čukstēja. - Sargies! Nesāc ar Katrīnu cīņu uz dzīvību un nāvi!

- Kāpēc gan ne? - Indriķis uzmanīgi palūkojās uz Katrīnu. - Kāpēc ar jums nespēlēt to pašu spēli, ko ar visiem citiem? Līdz šim es taču esmu uzvarējis.

- Tādā gadījumā ejiet vien pie karaļa, - sacīja Katrīna, ar vienu roku norādīdama uz kāpnēm, bet ar otru sažņaugdama vienu no diviem saindētajiem dunčiem, kas melnādas makstīs vienmēr karājās viņai pie jostas.

- Ejiet pirmā, madame, - sacīja Indriķis. - Es vēl neesmu reģents, un jūs esat cienīgāka.

Visi Katrīnas ļaunie nodomi bija uzminēti un viņa paklausīja.

Karalis kļuva ncpacietīgs. Viņš pasauca kapteini Nansē un pavēlēja sameklēt Indriķi, bet lai mirkli viņš pats ienāca istabā.

Kārlis priekā iekliedzās, bet Indriķis šausmās nobāla.

Abi ārsti, kas stāvēja pie karaļa gultas, atkāpās. Arī garīdznieks, kas sagatavoja Kārlim svēto vakarēdienu, izgāja no guļamistabas.

Karali nemīlēja, un tomēr pilī daudzi mirka asarās.

Šīs skumjas, asaras, Katrīnas vārdi, drūmi svinīgie karaļa pēdējie mirkļi, un beidzot pats nezināmās slimības satriektais karalis uz Indriķa jauno, vēl jūtīgo dvēseli atstāja smagu iespaidu. Viņš gribēja savaldīties, gribēja Kārli nomierināt, bet nevarēja savaldīties un ar šausmām noskatījas uz mirstošo, asinīm noplūdušo karali.

Kārlis skumji pasmaidīja. Mirstošie ievēro visas pārmaiņas tuvo cilvēku sejās un vienmēr nojauš iespaidu, kādu paši uz tiem atstājuši.

- Panāc pie manis, Indriķi, - karalis kautri aicināja. - Panāc… Tavā prombūtnē man bija tik grūti. Savā dzīvē es tevi daudz mocīju, mans draugs, bieži vien palīdzēju taviem ienaidniekiem. Žēl, tici, tagad es to ļoti nožēloju. Bet visu nenoteic karaļa griba. Bez mātes Katrīnas, maniem brāļiem Anžu un Alansonas hercogiem man vēl bija jāievēro viens svarīgs apstāklis, kam es paliku uzticīgs līdz nāvei - valsts labklājība.

-Sire, - Indriķis nomurmināja. - Tagad es to visu .esmu jau aizmirsis, izņemot vienīgi brāļa mīlestību un cieņu pret karali.

- Jā, jā, tev taisnība, - sacīja Kārlis. - Par šiem vārdiem es tev pateicos, Indriķi. Tiešām - manā valdīšanas laikā tu daudz cieti, šajā laikā nomira arī tava nabaga māte. Bet tu, protams, redzēji, ka es ne vienmēr varēju izpildīt tikai savu gribu, to bieži vien iespaidoja citi. Dažreiz es pretojos, dažreiz paguru cīnīties un padevos. Bet lai paliek pagātne. Tagad mani saista tagadne un baida nākotne.

Pēc šiem vārdiem karalis ar izdēdējušām rokām aizsedza savu līķabālo seju.

-Jāglābj valsts, - viņš turpināja, noliekdamies pie Indriķa un runādams klusākā balsī. - Jārīkojas, lai tā nenonāktu neprašu vai sieviešu rokās.

Kārļa vārdi bija tik tikko dzirdami, taču Indriķim likās, ka aiz gultas atskan apspiests dusmu kliedziens. Varbūt kāda sienā slepeni ierīkota sprauga Katrīnai ļāva noklausīties Kārļa pirmsnāves rīkojumu.

- Sieviešu? - Navarras karalis ievaicājās, gribēdams dzirdēt sīkāku paskaidrojumu.

- Jā, Indriķi, - atbildēja Kārlis. - Mana māte ļoti gribētu būt par pavaldoni, līdz Anžū hercogs atgriežas no Polijas. Bet viņš nekad neatgriezīsies.

- Neatgriezīsies? - Indriķis iesaucās.

Viņa sirdī ieplūda silta prieka plūsma.

- Jā, neatgriezīsies. Viņa pavalstnieki neļaus viņam aizbraukt.

- Vai jūs tiešām domājat, ka māte karaliene nebūs jau iepriekš par visu parūpējusies?

- Gribēja gan, bet Nansē aizturēja viņas sūtni Šatotjcrā un atveda man vēstuli, kurā viņa dēlam vēsta, ka es mirstu. Arī es aizrakstīju uz Varšavu. Mana vēstule, bez šaubām, sasniegs savu mērķi un brāli uzraudzīs. Tātad, Indriķi, pēc manas nāves Francijas tronis paliek brīvs.

Aiz sienas atskanēja skaļāks dusmu kliedziens. "Viņa droši vien klausās," Indriķis nodomāja. Kārlis neko nedzirdēja.

- Es mirstu, - viņš turpināja, - neatstādams nevienu vīriešu kārtas mantinieku.

Karalis uz mirkli apklusa. Acīmredzot viņš atcerējās kaut ko patīkamu, jo viņa seja noskaidrojās.

- Atceries, Indriķi, - viņš teica, ar roku picskardamies pie tā pleca, - atceries nabaga bērnu, ko es tev tovakar parādīju? Tu redzēji, kā viņš gulēja savā zīda šūpulītī un eņģeļi sargāja viņa miegu. Ak, Indriķi! Viņi šo bērnu nogalinās!

- O y sirel - Indriķis iesaucās ar asarām acīs. - Zvēru, ka es parūpēšos par šī bērniņa drošību!

- Pateicos, Indriķi, pateicos! - karalis dedzīgi iesaucās. - Es tavu solījumu pieņemu. Nepadari viņu par karali, padari viņu laimīgu. Es viņam atstāju nodrošinātu mantojumu, bet sirds cildenumu viņš iegūs no savas mātes. Būtu labāk, ja viņš iestātos kādā garīgā biedrībā, tad viņam nebūtu tā jābaiļojas. O, man liekas, ka es nomirtu daudz mierīgāk, ja pie manis tagad atrastos bērns un viņa māte, ja es justu viņa glāstus, redzētu viņas kautro sejiņu!