Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

- Šo noslēpumu es zinu viens pats, - Renē turpināja. - Es jums visu pateikšu, ja jūs pie šā mirstošā zvērat man piedot par jūsu mātes nāvi.

Indriķis pacēla roku.

- Zvēru!

- Sire, Polijas karalis drīz būs Vensēnā!

- Tu maldies, - sacīja Indriķis. - Karalis Kārlis pavēlēja aizturēt pie viņa sūtīto ziņnesi.

- Jā, vienu, bet māte karaliene aizsūtīja trīs ziņnešus.

- O, es nelaimīgais! - Indriķis ievaidējās.

- Šodien Varšavas sūtnis atgriezās. Karalis viņam seko un neviens viņu neaizturēs, jo Varšavā par Francijas karaļa slimību vēl neviens nezina.

- O, ja manā rīcībā būtu kaut astoņas dienas!

- Jā, bet jūsu rīcībā vairs nav pat astoņas stundas. Jūs grib nogalināt, kaut gan jūs atrodaties karaļa istabā.

- Karalis vēl nav miris.

Renē cieši paskatījās uz Kārli.

- Pēc desmit minūtēm viņš būs miris. Tātad jums atlicis dzīvot vēl desmit minūtes, varbūt arī mazāk.

- Ko gan darīt?

- Bēgt, nezaudējot ne minūti, ne sekundi.

- Kā lai es aizbēgu? Ja viņi mani gaida priekšistabā, es tūlīt iekritīšu viņu nagos.

- Es jums palīdzēšu. Neaizmirstiet, ka, jūs glābdams, es lieku uz spēles visu.

- Nomierinies!

- Sekojiet man šajā slepenajā ejā. Es jūs aizvedīšu līdz apakšzemes izejai no cietokšņa. Lai jūs varētu aizbēgt, es mātei karalienei teikšu, ka jūs tūlīt būsit atpakaļ. Viņi nodomās, ka jūs pats esat atradis slepeno eju un aizbēdzis… Pasteidzieties, pasteidzieties!

Indriķis noliecās un noskūpstīja Kārļa pieri.

- Ardievu, brāli! - viņš teica. - Es nekad neaizmirsīšu, ka pirms nāves tu gribēji iecelt mani par savu mantinieku. Es nekad neaizmirsīšu, ka savas dzīves pēdējos mirkļos tu vēlējies, lai es būtu karalis. Mirsti Dieva mierā! Savu brāļu vārdā es tev piedodu izlietās asinis.

- Ātrāk, ātrāk! - Renē aicināja. - Viņš mostas. Aizejiet, pirms viņš atver acis!

- Aukle! - Kārlis murmināja. - Aukle!

Indriķis paķēra karaļa zobenu, kas karājās gultas galvgalī pie sienas, noslēpa .uz krūtīm papīru, kas viņu iecēla par pavaldoni, noskūpstīja vēlreiz Kārļa pieri, aizgāja aiz gultas un metās uz durvīm, kas tūlīt aiz viņa steidzīgi aizvērās.

- Aukle! - karalis iekliedzās. - Aukle!

Labā sieviete atsteidzās.

- Kas ir? Ko tu vēlies, manu Šarlo? - viņa vaicāja.

- Aukle, - sacīja karalis, - vai kaut kas nav noticis? Es redzu brīnišķu gaismu, es redzu pašu Debesu Tēvu?.. Es redzu krustu un svēto jaunavu Mariju… Un Visvarenais man piedod… Viņš mani sauc… Ak, Dievs, mans Dievs! Piedod man savā lielajā žēlastībā! Aizmirsti karaļa noziegumus un atceries vienīgi cilvēka ciešanas… Mans Dievs, lūk, es…

Un Kārlis, salts un sastindzis, atkrita aukles rokās.

Tai laikā Katrīna pavēlēja kareivjiem ieņemt gaiteni, kurš bija vienīgā izeja no pils un pa kuru vajadzēja iet arī Navarras karalim. Bet Indriķis, sekodams Renē slepenajā ejā, pa to laiku bija jau izgājis no cietokšņa, uzlēca atsūtītajā zirgā un kā bulta traucās uz to pusi, kur viņu gaidīja de Muī.

Izdzirduši viņa zirga pakavu dobjo dunu, daži sargkareivji pagriezās un kliedza:

- Viņš bēg! Viņš bēg!

- Kas? - jautāja Katrīna, pieiedama pie loga.

- Karalis Indriķis… Navarras karalis! - sargkareivji atbildēja.

- Šaujiet uz viņu! - Katrīna sauca.

Sargkareivji nomērķēja, bet Indriķis jau bija pārāk tālu.

- Viņš aizbēg, - čukstēja Alansonas hercogs. - Tātad es esmu karalis!

Bet Fransuā ar savu māti vēl nebija paguvuši paiet nost no loga, kad

uz paceļamā tilta nodunēja pakavi, atskanēja ieroču šķinda, skaļas balsis, un kāds jauneklis ar cepuri rokās iejāja pagalmā un iekliedzās: "Francija!" Viņam sekoja četri jātnieki, kas tāpat bija vienos sviedros un putekļos.

- Mans dēls! - Katrīna iesaucās, izstiepdama pa logu rokas.

- Māmiņ! - jauneklis atsaucās un nolēca no zirga.

- Mans brālis, Anžū hercogs! - Fransuā šausmās izdvesa.

- Vai es esmu nokavējis? - Anžū Indriķis jautāja.

- Nē, tu ierodies tieši laikā, - māte karaliene atbildēja. - Pats Dievs nevarēja tevi atvest izdevīgākā brīdī. Palūko un klausies!

Uz balkona no karaļa guļamistabas iznāca kapteinis Nansē. Visu acis bija vērstas uz viņu.

Nansē rokās bija niedre. Viņš to pārlauza un izpleta rokas uz abām pusēm.

- Karalis Kārlis IX ir miris! Karalis Kārlis IX ir miris! Karalis Kārlis IX ir miris! - viņš trīsreiz kliedza un nosvieda abus niedres galus zemē.

- Lai dzīvo karalis Indriķis III! - iekliedzās Katrīna, dievbijīgi pārkrustīdamās.

- Lai dzīvo karalis Indriķis III! - visi atkārtoja.

Tikai Fransuā klusēja.

- O, viņa mani ir piemuļķojusi! - viņš čukstēja.

- Es uzvarēju! - Katrīna gavilēja. - Nicinātais bearnietis nevaldīs, nevaldīs!

Pēc Kārļa IX nāves bija jau pagājis vesels gads. Karalis Indriķis III, valdīdams Dieva un mātes Katrīnas žēlastības dēļ, piedalījās Klēras dievmātei Marijai par godu sarīkotajā greznajā procesijā. Viņš kopā ar karalieni, savu sievu un visu galmu svētceļojumā gāja kājām.

Indriķis III labprāt atļāvās šīs mazās izpriecas, jo nekāds nopietns darbs viņu patlaban nesaistīja. Navarras karalis dzīvoja Navarrā, pēc kuras viņš jau sen bija ilgojies, un runāja, ka viņš ļoti jūsmojot par kādu skaistu meiteni no Monmoransī cilts, kuru sauca par "la Fosseuse". Margerita dzīvoja pie viņa, skumjās un sevī noslēgusies. Un vienīgi savos skaistajos kalnos viņa atrada ja ne aizmiršanos, tad vismaz atvieglinājumu no diviem vislielākicm dzīves ļaunumiem - vientulības un nāves.

Parīzē viss bija mierīgi. Māte karaliene pēc mīļā dēla Indriķa uzkāpšanas tronī bija kļuvusi par īsto pavaldoni un dzīvoja gan Luvrā, gan Suansonas pilī.

Par Renē mazo nodevību Katrīna nedabūja zināt un pēc blēdīgās liecības pret la Molu un Kokonnu viņš atkal atguva tās labvēlību.

Kādā vakarā, kad karaliene kopā ar Renē novēroja zvaigznes, viņai ziņoja, ka kāds cilvēks, kam kaut kas svarīgs ir sakāms, gaida viņu lūgšanu istabā.

Katrīna aizsteidzās uz svētnīcu un ieraudzīja Morvelu.

- Viņš ir šeit! - iesaucās bijušais petardiešu priekšnieks, pārkāpdams pieklājības likumus un negaidīdams, lai Katrīna pirmā viņu uzrunā.

- Kāds viņš? - karaliene jautāja.

- Kas cits, kā Navarras karaļis, madame.

- Šeit? - vaicāja Katrīna. - Šeit… viņš… Indriķis? Ko viņš meklē?

- Acīmredzot tikai satikšanos ar baronesi de Sovu. Bet iespējams, ka viņš ieradies, lai rīkotu sazvērestību pret karali.

- Kā jūs zināt, ka viņš atrodas Parīzē?

- Vakar es redzēju viņu ieejam kādā namā, no kura drīz vien izgāja arī de Sovas kundze.

- Vai tas tiešām bija Indriķis?

- Es pie nama nostāvēju visu nakti. Pulksten trijos mīlētāji atkal iznāca. Karalis pavadīja baronesi līdz Luvras vārtiem, bet pēc tam atgriezās atpakaļ. Viņš svilpoja kādu dziesmiņu un gāja tik bezbēdīgi, it kā atrastos savos kalnos.

- Kurp viņš devās?

- Uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne".

- Vai viņu labi aplūkoji?

- Jā, labi gan!

- Un tu domā, ka viņš satiksies arī šodien un paliks tur līdz trijiem rītā, kā pagājušā naktī?

- Iespējams.

- Kur šis nams atrodas?

- Mazā krusta laukumā, Scnonorē ielas tuvumā.

- Labi, - sacīja Katrīna. - Vai barons dc Sova pazīst jūsu rokrakstu?

- Nē.