Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

- Apsēžaties un rakstiet!

Morvels apsēdās un paņēma spalvu.

- Es esmu gatavs, madame, - viņš teica.

Katrīna diktēja:

"Kamēr barons dc Sova atrodas dienesta pienākumoa Luvrā, baronese satiekas ar kādu savu draugu kādā namā Mazā krusta laukumā, Scnonorē ielas tuvumā. Barons de Sova pazīs namu pēc sarkanā krusta uz sienas."

- Viss? - Morvels vaicāja.

- Uzrakstiet šīs vēstules kopiju, - sacīja Katrīna. Morvels paklausīja.

- Tagad, - karaliene turpināja, - vienu vēstuli ar kādu uzticamu cilvēku aizsūtiet baronam, bet otru nosviežat Luvras gaitenī.

- Nesaprotu, - sacīja Morvels.

- Vai jūs domājat, ka baronu šī vēstule nesakaitinās?

- Kamēr Navarras karalis dzīvoja Luvrā, viņš izturējās diezgan vienaldzīgi.

- Ko var piedot karalim, to ne vienmēr vienkāršam muižniekam. Bez tam, ja viņš nesaskaitīsies, tad jūs to izdarīsit vina vietā.

- Es?

- Protams. Paņemiet četrus cilvēkus, uzlieciet maskas, izlauziet durvis, it kā jūs sūtītu barons, pārsteidziet mīlētājus un karaļa vārdā laidiet darbā ieročus. Otrā dienā kāds pļāpa atradīs Luvras koridorā nomestu zīmīti un izpļāpās citiem. Visi noticēs, ka atriebējs ir bijis vīrs. Ja uzzinās, ka mīlnieks ir bijis Navarras karalis, neviens neiedomāsies, ka izdarīta ļaunprātība, bet ka notikusi vienkārša nejaušība. Kas gan zina, ka viņš ir šeit? Visi taču ir pārliecināti, ka viņš atrodas Po.

Morvels sajūsmā palūkojās uz Katrīnu, palocījās un aizgāja ārā.

Kad viņš iznāca no Suansonas pils, dc Sovas kundze iegāja namiņā ' Mazā krusta laukumā.

Indriķis viņu sagaidīja.

- Vai neviens nesekoja? -.viņš jautāja, kad viņi kāpa pa kāpnēm.

- Nē, es nevienu neievēroju, - Šarlote atbildēja.

- Man gan liekas, ka man sekoja un ne vien šonakt, bet arī vakar vakarā.

- O, Dievs! Jūs mani baidāt, sire, - Šarlote iesaucās. - Ja senās draudzības atmiņas un vēlēšanās sagādāt man apmierinājumu atnesīs jums nelaimi, es nekad nenomierināšos!

- Neraizējaties, mana dārgā, - sacīja karalis. - Trīs bruņoti vīri stāv pie nama sardzē.

- Trīs? Bet tas taču ir pārāk maz, sire.

- Pilnīgi pietiek, jo šie ļaudis ir - de Muī, Sokurs un Bartolemī.

- Vai arī de Muī ir ieradies Parīzē? Tātad arī viņu, tāpat kā jūs, neprātīgi mīl kāda sieviete?

- Nē, bet viņam ir ienaidnieks, kuru viņš ir zvērējis nonāvēt. Vienīgi naids, mana dārgā, var izdarīt tādas pašas mujķības kā mīla.

- Pateicos, sire.

- O, es nerunāju par tagadējām muļķībām, - sacīja Indriķis, - bet par bijušajām un nākamajām. Bet ko mēs runājam niekus - laiks ir dārgs!

- Un jūs tomēr atkal dosities projām?

- Jā, jau šonakt.

- Tātad jūs nokārtojāt savas darīšanas, kas jūs atveda uz Parīzi.

- Es atgriezos tikai jūsu dēl.

- Melis!

- Pie velna! Es runāju taisnību, mana dārgā! Bet atstāsim šo sarunu! Mūsu laimei palikušas vienīgi divas vai trīs stundas, bet tad - šķiršanās uz mūžu!

- O, sire, mūžīga ir vienīgi mana mīla!

Dc Muī ar abiem biedriem tiešām apsargāja namiņu. Bija nolemts, ka Indriķis no tā izies nevis trijos rītā, bet gan pusnaktī. Tad viņš pavadīs de Sovas kundzi līdz Luvras vārtiem, bet no turienes dosies uz Scrīzas ielu, kur dzīvoja Morvels. Tikai šodien viņš bija uzzinājis par sava ienaidnieka īsto mitekli.

Bija jau pagājusi gandrīz stunda, kopš hugenoti stāvēja pie namiņa, kad pēkšņi pie tā pienāca seši vīri. Viens no viņiem turējās vairāk priekšgalā. Pienācis pie namiņa, viņš izņēma atslēgu saikni un sāka meklēt ieejas durvīm piemērotu atslēgu.

De Muī, kas stāvēja blakus durvīm, metās pie šā cilvēka un satvēra viņa roku.

- Stāviet! - viņš uzsauca. - Tur nedrīkst ieiet!

Svešais atlēca atpakaļ, viņa cepure nokrita zemē.

- Dc Muī de Senfals! - viņš iesaucās.

- Morvels! - iekliedzās hugenots un izrāva zobenu. - Es tevi meklēju, bet tu pats atnāci pie manis. Pateicos!

Bet, neraugoties uz dusmām, viņš neaizmirsa Indriķi un, pagriezies pret logu, iesvilpās tā, kā to dara Bearnas gani, bet tad metās virsū Mor veļam.

Tas paguva izraut pistoli un izšāva. Bet de Muī atlēca sāņus un lode aizlidoja garām.

- Tagad ir mana kārta! - viņš kliedza.

Un viņš vēzēja zobenu ar tādu spēku, ka tas pāršķēla Morvcla jostu un iedūrās miesā.

Slepkava sajuta briesmīgas sāpes un tik mežonīgi iekliedzās, ka viņa pavadoņi iedomājās, ka tas ir ievainots un metās bēgt uz Scnonorē ielas pusi.

Morvels nebija varonis. Redzēdams, ka viņa ļaudis aizbēg, viņš atzina, ka ar tik spēcīgu pretinieku nav izdevīgi cīnīties, un ari deva kājām vaļu, mezdamies pakaļ kareivjiem un kliegdams: "Palīgā! Palīgā!"

De Muī, Sokurs un Bartolemī steidzās tos vajāt.

Kad viņi nogriezās Grenelas ielā, ccrēdami aizšķērsot bēgļiem ceļu, nama pirmajā stāvā atvērās logs un kāds cilvēks izlēca no turienes uz zemes.

Tas bija Indriķis.

De Muī svilpiens bija viņu brīdinājis par briesmām! bet pistoles šāviens norādīja, ka briesmas ir nopietnas. Tāpēc viņš ari devās draugiem palīgā.

Ar zobenu rokā, dedzīgs un spēcīgs viņš traucās tos panākt. Tobrīd pie Seržantu caurlaides atskanēja kliedziens, kas viņam norādīja ceļu.

Kliedza Morvels. De Muī bija viņu panācis un viņš atkal sauca savus izbiedētos ļaudis palīgā.

Viņam neatlika nekas cits, kā pagriezties un aizstāvēties vai ļaut, lai viņu tūlīt nodur no mugurpuses.

Morvels pagriezās, ieraudzīja naidnieka pacelto zobenu un steidzās uzbrukt pirmais. Bet viņa šķēps pārplēsa vienīgi de Muī cepures saiti. Jauneklis atkal uzbruka un ievainoja Morvelu otrreiz. Sārtas asinis nošķīda uz visām pusēm.

- O, noķēri! - kliedza Indriķis. - Vēl, de Muī, vēl!

De Muī nevajadzēja mudināt.

Viņš no jauna uzbruka Morvelam, bet tas, aizspiedis brūci ar roku, izmisis sāka bēgt.

- Nodur viņu! Nodur ātrāk! - Indriķis uzkliedza. - Viņa kareivji ir apstājušies.

Galīgi nomocītais Morvels nogāzās zemē. Bet viņš tūlīt atkal piecēlās uz ceļiem un pacēla pret de Muī zobenu.

- Biedri! - viņš kliedza. - Viņi ir tikai divi! Šaujiet, šaujiet uz viņiem!

Tiešām - Sokurs un Bartolemī, kas bija vajājuši de Pula ielā iebēgušos

kareivjus, atšķīrās no viņiem, un karalis ar de Muī bija palikuši tikai divi pret četriem.

- Šaujiet! - Morvels turpināja kliegt, un viens kareivis jau gatavojās viņam paklausīt.

- Jā, bet vispirms mirsti, nodevēj! - iekliedzās de Muī. - Mirsti, nelieti, mirsti, nolādētais slepkava!

De Muī atvēzēja zobenu un tik spēcīgi cirta Morvelam krūtīs, ka piedūra to pie zemes.

- Sargies, sargies! - Indriķis iesaucās.

De Muī atlēca atpakaļ, atstādams savu zobenu Morvela krūtīs. Kareivis mērķēja, gatavodamies izšaut, bet Indriķis pāršķēla viņam plecu un tas iekliegdamies nogāzās līdzās Morvelam.

Pārejie divi kareivji aizbēga.

- Iesim, de Muī! Pasteidzies! - Indriķis aicināja. - Nezaudēsim laiku! Ja mūs pazīs, mēs esam pazuduši!

- Pagaidiet, sire\ Vai jūs tiešām domājat, ka es atstāšu savu zobenu šā nelieša krūtīs?

Dc Muī piegāja pie nekustīgi gulošā Morvela. Bet tikko viņš pieskārās zobena rokturim, Morvels izslējās, rokā turēdams kareivja nomesto pistoli, un uz labu laimi izšāva de Muī virzienā.

Lode ķēra jauno hugenotu tieši krūtīs, un viņš nokrita, pat neiekliedzies.

Indriķis uzbruka Morvelam, bet arī tas novēlās un viņa zobens caurdūra tikai līķi.