Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

- Es vēlētos redzēt savu brāli, māmiņ, - viņš teica.

Katrīnas acis iepletās kā saniknotai tīģermātītei. Bet Kārlis to neievēroja.

- Es gribu runāt ar savu brāli Indriķi, - viņš pavēlēja. - Tas ir mans vienīgais brālis, - nevis tas, kas valda Polijā, bet gan tas, kas ieslodzīts Vensēnas tornī. Un viņš uzzinās manu pēdējo vēlēšanos.

- Bet es, - Katrīna dedzīgi iesaucās, - es nepiekāpšos, man vienīgai ir tiesības būt pie tevis tavā nāves stundā, kas, kā tu apgalvo, esot tik tuvu. Tās ir manas karalienes tiesības!

- Es vēl esmu karalis un varu pavēlēt. Es jums teicu, ka es gribu runāt ar savu brāli Indriķi, bet jūs aiciniet kapteini Nansē! Pie velna! Es jūs brīdinu, ka man pietiks spēka pašam aiziet pie viņa!

Un Kārlis gribēja piecelties.

- Jūs mūs apvainojat, sire, - Katrīna viņu aizturēja. - Jūs aizmirstat mūsu dzimtas aizskaršanu, jūs noliedzat mūsu asinis. Vienīgi Francijas princis drīkst nomesties ceļos pie karaļa nāves gultas. Bet manu vietu šeit sargā dabas likums un galma paražas. Es palikšu.

- Ar kādām tiesībām? - Kārlis IX jautāja.

- Ar mātes tiesībām.

- Jūs vairs neesat mana māte, madame, un Alansonas hercogs nav mans brālis.

- Jūs murgojat, - Katrīna sacīja. - Kopš kura laika sieviete, kas dzemdējusi bērnu, vairs nav viņa māte?

- No tā brīža, madame, kad viņa tam dāvāto dzīvību atkal atņem, - Kārlis atbildēja.

Baltais batista mutautiņš, ko viņš pielika pie lūpām, krāsojās spilgti sarkans.

- Ko jūs ar to gribat teikt, Kārli? - Katrīna vaicāja.

Platās, izbrīnā mirdzošās acis lūkojās dēla bālajā sejā. Kārlis izvilka zem spilvena paslēpto sudraba atslēdziņu.

- Ņemiet šo atslēgu, - viņš teica, - un atslēdziet manu ceļasomu. Tajā atrodas papīri, kas jums visu paskaidros.

Katrīna negribīgi paklausīja. Viņa lēni piegāja pie somas, atslēdza un ielūkojās lajā. Pēkšņi viņa atrāvās, it kā būtu ieraudzījusi čūsku.

- Kas jūs tā sabaidīja? - Kārlis vaicāja.

- Nekas, - Katrīna atbildēja.

- Tādā gadījumā izņemiet no somas grāmatu. Tur taču guļ kāda grāmata, vai ne? - Kārlis piebilda un vārgi pasmaidīja.

Tas biedēja vairāk nekā draudi.

- Jā, - Katrīna nomurmināja.

- Paņemiet un atnesiet to man.

Katrīna nobālēja, viņu pārņēma saltas trīsas.

- Liktenis! - viņa čukstēja, paņemdama grāmatu.

- Tagad klausieties, - sacīja Kārlis, - Šo grāmatu par medībām…cs biju neapdomīgs… medības mīlu vairāk par visu pasaulē… Šo grāmatu… es to lasīju pārāk ilgi…

Katrīna skaļi ievaidējās.

- Tā bija vājība, - Kārlis turpināja. - Sadedziniet grāmatu! Nevienam nav jāzina par karaļa vājībām.

Katrīna piegāja pie degošā kamīna, iesvieda grāmatu ugunī un palika tur stāvot - nekustīga un klusa, domīgi vērodama, kā zilganās liesmas laizījās ap saindētajām lapām.

- Bet tagad pasauciet manu brāli, - Kārlis cienīgi pavēlēja.

Gluži apmulsusi, dažādu jūtu jundītā Katrīna panācās uz priekšu, gribēdama kaut ko sacīt.

Māte juta sirdsapziņas pārmetumus, karaliene - šausmas, slepkava - naidu.

Pēdējās jūtas uzvarēja.

- Lai viņš ir nolādēts! - viņa iesaucās, mezdamās ārā no istabas. - Viņš gavilē, viņš tuvojas mērķim! Nolādēts, nolādēts!

- Dzirdiet, pasauciet manu brāli, manu brāli Indriķi, - Kārlis vēl nokliedza. - Man ar viņu jāparunā par valsts pārvaldīšanu.

Tobrīd ienāca Ambruāzs Parē. Istaba bija pilna ar smacējošiem tvaikiem.

- Kas šeit ir kvēpinājis arsēnu, - ārsts jautāja.

- Es. - Kārlis atbildēja.

Navarras Indriķis domīgi pastaigājās pa Vensēnas torņa lēzeno jumtu. Viņš zināja, ka karalis ar visu galmu ir apmeties pilī, kas atradās tikai simts soļu attālumā, un it kā redzēja, ka mirst karalis Kārlis.

Laiks bija burvīgs. Saule pārplūdināja tālos līdzenumus un zelta straumēm lija pār koku galotnēm, kas lepojās ar maigi zaļām, nesen atplaukušām lapām.

Bet Indriķis neredzēja ne zaļos līdzenumus, ne saules apzeltītās koku galotnes. Viņa skatiens bija pievērsts Francijas galvaspilsētai, kurai bija lemts kļūt visas pasaules valdniecei.

- Parīze! - Navarras karalis čukstēja. - Parīzē - gaviļu, slavas, varenības un laimes pilsēta! Parīze - Luvra, bet Luvrā - tronis! Un tikai viens šķērslis mani šķir no Parīzes - šie nocietinājumi zem manām kājām, kas kavē mani un arī manu ienaidnieci.

Paskatījies uz Vensēnu, Indriķis no sevis pa kreisi nelielā līdzenumā aiz ziedošiem mandeļu kokiem ievēroja kādu jātnieku, kura bruņas apspīdēja saule, iekvēlodama tās tūkstoš varavīksņainās dzirkstīs.

Jātnieks sēdēja straujā zirgā, otru tikpat strauju un nepacietīgu zirgu turēdams pavadā.

Navarras karalis sāka jātnieku novērot. Svešais izvilka zobenu, uzsprauda tā smailē ballu mutautiņu un sāka vicināt, it kā dodams norunātu zīmi.

Kā atbilde pretējā pakalnē arī pazibēja balts mutautiņš, un drīz vien viss līdzenums ap pili baltoja vienos mutautiņos.

Tas bija de Muī ar saviem hugenotiem. Viņi zināja, ka karalis mirst, un, baidīdamies par Indriķa dzīvību, sapulcējās, būdami gata\i aizstāvēties vai uzbrukt. Indriķis atkal palūkojās uz jātnieku, noliecās pār margām un pielicis acīm priekšā roku, lai aizsargātos no spožās saules, vēroja svešinieku.

Viņš pazina jauno hugenotu.

Priecādamies par draugu tuvumu, Indriķis noņēma cepuri un ar to pavicināja.

Visi mutautiņi atkal pazibēja kā baltas dūjas, un viņu straujajā kustībā bija vērojams prieks.

- Viņi gaida mani, - Indriķis ierunājās, - bet es nevaru aiziet! Kāpēc es nepievienojos viņiem jau agrāk! Tagad ir par vēlu!

Viņš pamāja ar roku, ka viss ir zaudēts. Uz to de Muī deva zīmi: "Es pagaidīšu."

Šajā brīdī Indriķis uz akmens kāpnēm sadzirdēja soļus un ātri atkāpās no margām. Hugenoti saprata viņa atkāpšanās iemeslu un acumirklīgi zobeni atkal tika iebāzti makstīs un mutautiņi pazuda.

Kāpņu augšgalā Indriķis ieraudzīja sievieti, kas pēc grūtā kāpiena smagi elsa, un, pazinis Katrīnu Mediči, bailēs nodrebēja.

Divi karaļa gvardes kareivji palika uz kāpnēm.

- O! - Indriķis norūca, - liekas, ka noticis kaut kas ļoti svarīgs, ja māte karaliene mani apmeklē Vensēnas torņa terasē!

Katrīna apsēdās uz akmens sola netālu no margu spraugas un atvilka elpu.

Indriķis, laipni smaidīdams, tuvojās karalienei.

- Jūs mani meklējāt, dārgā māmiņ?

- Jā, monsieur, - Katrīna atbildēja. - Tuvojas svēts mirklis: karalis mirst un vēlas ar jums runāt.

- Ar mani? - Indriķis priecīgi iesaucās.

- Jā, ar jums! Liekas, ka viņam ir iestāstīts, ka jūs ne vien nožēlojot atteikšanos no Navarras troņa, bet kārojot arī pēc Francijas karaļkroņa.

- O! - Indriķis iesaucās.

- Es zinu, ka tās ir blēņas, - Katrīna turpināja, - bet viņš tic. Un es esmu pārliecināta, ka sarunā viņš mēģinās jūs ievilt slazdos.

- Mani?

- Jā, jūs. Kārlis pirms nāves vēlas noskaidrot, cik jums var uzticēties un cik jūs esat bīstams. Un no jūsu atbildes - ievērojiet! - būs atkarīga viņa pēdējā pavēle: jūsu dzīvība vai nāve.

- Bet ko viņš man piedāvās?

- Nezinu.

- Varbūt jūs tomēr kaut ko nojaušat?

- Nē! Bet tā kā viņš ir pārliecināts…

Katrīna apklusa.

- Par ko?

- Tā kā viņš ir pārliecināts, ka jūs esat ļoti godkārīgs, man liekas, ka viņš gribēs jūs pārbaudīt. Viņš jums, piemēram, piedāvās kaut ko kārdinošu, vilinošu, kā vilina noziedzniekus, lai tic pirms spīdzināšanas atzīstas. Tā, piemēram, - Katrīna turpināja, stingri lūkodamās uz Indriķi, - viņš jums piedāvās valsts pārvaldīšanu, pavaldoņa tiesības…