Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Neraizējaties, viņš noticēs.

- Vai jūs domājat, ka viņš jums pilnīgi uzticas?

- Man - nē, bet manai sievai gan.

- Un karaliene ir gatava jums palīdzēt?

- Jā. Bez tam viņa ir godkārīga un domas par Navarras kroni nedod viņai mieru.

- Labi. Kur jūs nākamo reizi medīsit: Bonī, Senžermenā vai Rambuijē? Paziņojiet par to trīs dienas iepriekš, piebilzdams, ka esat sagatavojies. Medībās jums garām pajās la Mols. Piespiediet piešus un auļojiet viņam pakaļ. Ja māte karaliene gribēs jūs aizturēt, viņai būs jāizsūta ķērāji. Bet normandiešu zirgi nekad nepanāks mūsu berberu un spāniešu skrējējus.

- Labi, de Muī.

- Nauda jums ir, sire?

Indriķis savieba seju.

- Mazliet, - viņš atbildēja - bet var būt, ka Margo būs.

- Lai nu kā, paņemiet pēc iespējas vairāk.

- Kā jūs pavadīsit atlikušās dienas?

- Ja jūsu majestāte atļauj, gribētu mazliet nodarboties ar personīgām lietām.

- Labprāt, de Muī, labprāt. Kas tā ir par lietu?

- Sire, Ortons vakar man teica, ka arsenāla tuvumā saticis nelieti Morvelu, kas ar Renē palīdzību atveseļojies un tagad sildās saulē kā čūska, kurai viņš ir tik ļoti līdzīgs.

- Saprotu, - Indriķis sacīja.

- Jūs saprotat? Jauki! Jūs reiz būsit karalis un, ja gribēsit kādam atriebties, tad atriebsities, kā karalim pieklājas. Es esmu kareivis un man jāatriebjas kā kareivim. Kad es nokārtošu mūsu lietas, iešu uzmeklēt nelieti Morvelu un ar pāris zobena cirtieniem izbeigšu viņa netīro dzīvi. Tikai tad es ar vieglu sirdi varēšu doties projām no Parīzes.

- Nokārto, nokārto savas lietas, mīļais draugs, - sacīja Indriķis. - Kā tu esi apmierināts ar la Molu?

- Viņš ir skaists jauneklis, uzticīgs ar sirdi un dvēseli.

Jūs varat viņam uzticēties. Viņš ir varonīgs…

- Un pats galvenais - kautrīgs, - Indriķis piekrita. - Mēs viņu ņemsim līdzi uz Navarru, de Muī, un padomāsim, kā viņu apbalvot, - viltīgi smaidīdams, viņš piebilda.

Tiklīdz Indriķis bija šos vārdus pateicis, atsprāga durvis un ieskrēja la Mols. Viņš bija bāls un uztraukts.

- Ātrāk, sire, ātrāk! - viņš sauca. - Viesnīca ir ielenkta.

- Ielenkta? - iesaucās Indriķis, strauji pieceldamies. - Kas?

- Karaļa gvarde.

- O! - sacīja de Muī, izvilkdams pistoles. - Tātad ir jācīnās?

- Kur jūs liksit pistoles? - la Mols uzsauca. - Ko var izdarīt pret piecdesmit vīriem?

- Viņam taisnība, - teica karalis, - un ja būtu kāda iespēja aiziet…

- Ir, jūsu majestāte, es to zinu no agrākiem piedzīvojumiem. Ja jūs gribat man sekot…

- Bet de Muī?

- Monsieur de Muī var nākt līdzi. Mums tikai jāpasteidzas. Uz trepēm atskanēja soļi.

- Par vēlu! - sacīja Indriķis.

- O, ja viņus varētu aizturēt tikai dažas minūtes! - la Mols iesaucās. - Tad es galvoju par karaļa dzīvību.

- Es viņus aizkavēšu, - de Muī piedāvājās. - Ejiet, sire, ejiet!

- Bet tu?

- Par mani neraizējieties, sirel Pasteidzaties!

De Muī ātri noslēpa karaļa šķīvi, glāzi un salveti, lai uzbrucēji nodomātu, ka viņš vakariņojis viens.

- Nāciet, sire, nāciet! - aicināja la Mols, saķerdams karali aiz piedurknes un vilkdams viņu uz trepēm.

- De Muī! Mans uzticīgais de Muī! - iesaucās Indriķis, pastiepdams viņam roku.

De Muī to noskūpstīja un, ar varu izbīdījis karali no istabas, aizgrūda durvju aizbīdni.

- Jā, jā, es saprotu, - Indriķis teica, - viņu sagūstīs, bet mēs izglābsimies. Bet kas gan mūs ir nodevis?

- Iesim, sire, iesim! Viņi tūlīt būs klāt.

Un tiešām - pa šaurajām kāpnēm uz augšu sāka līst lāpu gaisma, bet lejā atskanēja ieroču šķinda.

- Ātrāk, sire, ātrāk! - la Mols aicināja.

Viņš ieveda karali kādā tumšā telpā, uzkāpa stāvu augstāk, atvēra guļamistabas durvis, nostiprinādams tās ar aizbīdni, iegāja nākamajā istabā un atvēra logu.

- Vai jūs nebaidāties līst pa jumtiem, sirel - la Mols jautāja.

- Es? - Indriķis brīnījās. - Es taču esmu medījis kalnu kazas.

- Tad sekojiet man! Es zinu ceļu un būšu jūsu ceļvedis.

La Mols pirmais izlīda pa logu un pa ūdens reni aizrāpās līdz spraugai, ko izveidoja divu jumtu savienojums. Spraugā bija bēniņu logs bez stikliem.

- Mēs esam galā, sirel - la Mols čukstēja.

- O! Jo labāk, - Indriķis atbildēja.

Un viņš noslaucīja pieri, kuru klāja lielas sviedru lāses.

- Atlikušo ccļu mēs veiksim bez grūtībām, - la Mols turpināja. - No bēniņiem mēs iziesim uz kāpnēm, tad gaitenī un uz ielas. Reiz, tādā pat baismā naktī, es šo ceļu jau izmantoju.

La Mols ielīda pa logu, sameklēja durvis un, atrazdamies riņķveida kāpņu galā, pasniedza karalim virvi, kas aizstāja margas, un teica:

- Sekojiet man, sirel

Nokāpis dažus kāpienus zemāk, Indriķis apstājās pie loga, kas izgāja uz viesnīcas "Skaistā zvaigzne" pagalmu. Tur uz trepēm spiedās kareivji: vieniem rokās bija zobeni, citiem - lāpas.

Pēkšņi kāda pulciņa vidū Navarras karalis ieraudzīja de Muī. Viņš bija bez zobena un mierīgi kāpa pa kāpnēm lejup.

- Nabaga de Muī! - Indriķis nopūtās. - Tik varonīgs un padevīgs!

- Goda vārds - viņš ir ļoti mierīgs! - iesaucās la Mols. - Vai jūs redzat, sirel Viņš pat smaida! Viņš būs izgudrojis kādu veiklu viltību - viņš tik reti smaida!

- Bet tas jauneklis, kas bija jums līdzi?

- Kas? Vai grāfs Kokonna?

- Jā, grāfs Kokonna. Arī viņu sagūstīs.

- O, par viņu es nebaidos, sire. Ieraudzījis kareivjus, viņš man uzprasīja: " Vai mēs ar kaut ko riskējam?" - "Ar galvu,"- es viņam atbildēju. - "Vai tu izglābsies?" - "Ceru." - "Tad arī es izglābšos," viņš noteica. Kokonnu sagūstīs vienīgi tad, ja viņš pats to vēlēsies.

- Labi, - teica karalis. - Pasteigsimies nokļūt līdz Luvrai.

- Mans Dievs, to nav grūti izdarīt, - la Mols atbildēja. Ietīsimics mēteļos un iesim. Droši vien troksnis būs sapulcējis daudz tautas un mūs noturēs par vienkāršiem skatītājiem.

Ārdurvis bija atvērtas un ļaužu pūlis tiešām bija tā pārpildījis ielu, ka Indriķis ar la Molu tikai ar lielām mokām izlauzās tam cauri.

Beidzot viņiem laimējās iziet uz Aneronas ielu. Iedami pa de PulI ielu, viņi ieraudzīja de Muī, kas kapteiņa Nansē sardzes pavadībā gāja pa Senžermenokseruā laukumu.

- Šķiet, ka viņu ved uz Luvru, - sacīja Indriķis. - Lūk, vārti ir aizslēgti, velns lai parauj! Tagad prasīs katra nācēja vārdu. Ja es viņam sekošu, droši vien domās, ka mēs esam bijuši kopā.

- Tādā gadījumā pa vārtiem neejiet, sire.

- Kā tad?

- Jūsu majestāte var izmantot Navarras karalienes logu.

- Velns un elle! Jums taisnība, monsieur de la Mol! - Indriķis iesaucās. - Es to pavisam piemirsu. Bet kā karalieni lai brīdina?

- O! - la Mols godbijīgi palocījās. - Jūsu majestāte tik veikli sviež akmeņus!

Šoreiz Katrīna bija paredzējusi visus variantus un par sekmēm nešaubījās.

Deviņos vakarā viņa atlaida Margeritu, būdama pilnīgi pārliecināta, ka viņa par vīram draudošajām briesmām neko nezina. Tad māte karaliene devās pie Kārļa un lūdza neiet pārāk agri gulēt.

Katrīnas līksmā izskata valdzināts, Kārlis sāka to iztaujāt, bet viņa no atbildes izvairījās. m

- Es tikai varu pateikt, ka šovakar tu atbrīvosies no diviem visbīstamākajiem ienaidniekiem.

Kārlis savilka uzacis un iesvilpās. Liels medību suns uz vēdera pielīda pie viņa un uzlika savu gudro galvu karalim uz ceļiem.