Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Zaļās lapenes slēpts, Morvels varēja labi redzēt un dzirdēt, kas notika pie cietokšņa. Lasītājs sapratīs, cik kāri viņš vēroja un cik uzmanīgi klausījās, redzēdams, ka jātnieks un jauneklis bija de Muī ar Ortonu.

Viņi abi pārlūkoja apkārtni. Morvels vēroja viņus, elpu aizturējis.

- Varat runāt, monsieur, - sacīja Ortons, kas bija jaunāks un tāpēc ma?āk aizdomu pilns, - mūs šeit neredz un nedzird.

- Labi, - atbildēja dc Muī. - Dodies pie baroneses de Sovas un atdod viņai šo zīmīti. Ja viņas nav mājās, noliec zīmīti aiz spoguļa, kur parasti liek savas vēstules Navarras karalis, un uzgaidi. Ja saņemsi atbildi, tu zini, kur to aiznest; ja atbildes nebūs, atnāc vakarā pie manis vara bruņās, kur es tev jau teicu.

- Zinu, - Ortons atbildēja.

- Bet tagad man laiks doties prom. Šodien man vēl daudz darba. Bet tu nesteidzies. Tev Luvrā nav ko darīt, pirms viņš nav atnācis, bet viņu, šķiet, šorīt māca medīt ar vanagu. Pilī neslēpies. Lai tevi redz visi. Tu esi atveseļojies un atnācis de Sovas kundzei pateikties par lielo gādību slimības laikā. Nu, ej!

Morvels klausījās, acu nenovērsis: piere viņam pārklājās sviedriem. Pirmajā mirklī viņš gribēja izraut pistoli un de Muī nošaut, bet tūlīt pārdomāja. De Muī bija tērpies lieliskās bruņās, kuras viņš bija pamanījis, kad pavērās tā mētelis, un tāpēc lode viņam nevarēja daudz kaitēt. Bez tam de Muī bija spēcīgs, labi bruņojies un varēja .viegli viņu pieveikt.

- Žēl, - Morvels čukstēja, - ka es viņu nevaru nogalināt bez lieciniekiem, izņemot šo zēnu, kuru mana lode droši padarītu nekaitīgu!

Bet tai brīdī Morvelam ienāca prātā, ka zīmīte, kura Ortonam bija jānodod de Sovas kundzei, varēja būt svarīgāka par hugenotu vadoņa dzīvību.

- Šodien tu man atkal izslīdi no rokām, - viņš nodomāja. - Labi, aizej vien vesels un netraucēts. Gan pienāks arī mana kārta, un lai tad man būtu tev jāseko kaut uz- elli, ja es ar tevi neizrēkināšos!

Morvels piecēlās un, juzdamies spēcīgāks nekā iepriekš bija domājis, atgriezās mājās un lika apseglot zirgu. Nebēdādams, ka pusd/ijušās brūces var atkal atvērties, viņš aulekšos dzina zirgu uz Luvru.

Piecas minūtes vēlāk Katrīna jau zināja par notikušo un iedeva Morvelam tūkstoš zelta ekiju, ko bija solījusi par Navarras karaļa apcietināšanu.

- Ja es nemaldos, - viņa nodomāja, - de Muī būs tas tumšais mākonis, ko Renē atrada šī nolādētā bearnieša horoskopā!

Stundas ceturksni pēc Morvela Luvrā ieradās Ortons. Ievērodams de Muī padomu, viņš neslēpās un, papļāpājis ar pazīstamiem kalpiem, devās pie dc Sovas kundzes.

Viņš sastapa vienīgi Dariolu. Baronese pirms piecām minūtēm bija aizgājusi pie Katrīnas pārrakstīt kaut ķādas svarīgas vēstules.

- Labi, es pagaidīšu, - Ortons noteica.

Viņš iegāja guļamistabā un pārliecinājies, ka tanī neviena nav, aizbāza zīmīti aiz spoguļa.

Tikko viņš nolaida roku, ienāca Katrīna.

Ortons nobāla. Viņam likās, ka māte karaliene ienākdama vispirms paskatās uz spoguli.

- Ko tu te dari? - viņa jautāja. - Tu meklē Sovas jaunkundzi?

- Jā, jūsu majestāte. Es viņu sen neesmu redzējis un atnācu pateikties.

- Tātad tu mīli šo dārgo Šarloti?

- No visas sirds, madame.

- Stāsta, tu esot uzticīgs kalps? Tu viņu nepievilsi?

- Protams, jūsu majestāte. Baronese de Sova rūpējās par mani vairāk, nekā es to esmu pelnījis, jo cs esmu tikai vienkāršs kalps.

- Kad un kāpēc viņa par tevi rūpējās? - karaliene jautāja, izlikdamās, ka neko nezina.

- Kad es biju ievainots, madame.

- Nabadziņš! Kad tas bija?

- Vakarā, kad gribēja apcietināt Navarras karali. Ieraudzījis kareivjus, es tā izbijos, ka sāku kliegt pēc palīdzības. Viens man ar zobenu iesita pa galvu un es zaudēju samaņu.

- Nabaga bērns! Bet tagad tu esi atkal vesels?

- Jā, madame.

- Un tu meklē Navarras karali, lai no jauna iestātos viņa dienestā?

- Nē, jūsu majestāte. Uzzinājis, ka cs esmu uzdrošinājies pretoties jūsu majestātes pavēlei, Navarras karalis mani atlaida.

- Vai tiešām? - Katrīna līdzcietīgi noteica. - Tad es parūpēšos par tevi. Ja tu gribi satikt de Sovas kundzi, tev būs ilgi jāgaida. Viņa sēž manā kabinetā un ir ļoti aizņemta.

Pēc šiem vārdiem Katrīna iegāja blakusistabā. Domādama, ka Ortons vēl nav paspējis aizlikt zīmīti aiz spoguļa, viņa atstāja jaunekli vienu, lai viņam būtu izdevība to izdarīt.

Ortons nespēja tikt vaļā no domas, ka mātes karalienes negaidītā ierašanās viņa kungam neko labu nesolīja. Pēkšņi virs galvas viņš saklausīja trīs vieglus klauvējienus. Tā bija norunātā zīme, ar kādu viņš briesmu brīdī tika brīdinājis Navarras karali, kad tas atradās pie Sovas kundzes.

Ortons nodrebēja. Viņš saprata, ka tagad kāds brīdināja viņu pašu par draudošajām briesmām. Jauneklis metās pie spoguļa un paķēra aiz tā aizbāzto zīmīti.

Kairina aiziedama bija atstājusi aizkarus pusvirus. Pa mazu spraudziņu viņa vēroja katru Ortona kustību. Viņa redzēja, ka viņš metās pie spoguļa, bet nesaskatīja, vai viņš zīmīti noliek vai paņem atpakaļ.

- Ko gan viņš tik ilgi vilcinās? - nepacietīgā florencielc čukstēja.

Smaidīdama viņa iegāja guļamistabā,

- Tu vēl esi šeit? - viņa jautāja. - Ko tu gaidi? Es taču tev teicu, ka parūpēšos par tevi. Vai tad tu netici?

- Lai Dievs pasarg, jūsu augstdzimtība! - Ortons iesaucās.

Viņš piegāja pie karalienes, nometās uz ceļa un, noskūpstījis viņas kleitas kroku, ātri izgāja no istabas.

Priekšistabā viņš ieraudzīja kapteini Nansē, kas viņa šaubas vēl vairāk pavairoja.

Kad aizkari aiz Ortona aizvērās, Katrīna steidzās pie spoguļa. Viņas drebošā roka taustījās velti - zīmītes tur nebija.

Bet viņa taču redzēja jaunekli pieejam pie spoguļa. Tātad viņš zīmīti bija nevis nolicis, bet gan to paņēmis. Jā, liktenis viņas pretiniekus sargā!

Viņa vēlreiz izmeklējās, bet nesekmīgi.

- Pats vainīgs! - viņa iesaucās. - Es viņam nevēlēju ļaunu, bet viņš paņēma zīmīti un izšķīra savu likteni… Kapteini Nansē!

Kapteinis ienāca istabā.

- Ko majestāte vēlas? - viņš jautāja.

- Vai jūs bijāt priekšistabā?

- Jā, jūsu majestāte.

- Vai ievērojāt jaunekli, kas nupat izgāja?

- Jā.

- Viņš vēl nevar būt tālu?

- Katrā ziņā vēl tikai uz kāpnēm.

- Paaiciniet viņu atpakaļ.

- Kā viņu sauc?

- Ortons. Ja viņš negrib nākt, atvediet ar varu. Ja viņš nepretojas, nebaidiet. Man ar viņu tūlīt jārunā.

Kapteinis izsteidzās no istabas.

Ortons tiešām vēl atradās kāpņu galā. Viņš gāja lēnām, nesteigdamies, cerēdams kaut kur ieraudzīt Navarras karali vai Sovas kundzi.

Izdzirdis, ka viņu sauc, Ortons nodrebēja.

Pirmajā mirklī viņš gribēja bēgt, bet apdomājās, ka tas varētu tikai kaitēt.

- Kas mani sauc? - viņš jautāja.

- Es, Nansē, - atbildēja kapteinis, steigdamies pa kāpnēm.

- Man nav laika, es steidzos, - Ortons atbildēja.

- Viņas majestātes mātes karalienes vārdā, - sacīja kapteinis, pieiedams viņam klāt.

Jauneklis noslaucīja nosvīdušo pieri un sāka atkal kāpt augšā pa kāpnēm.

Kapteinis viņam sekoja.

Sākumā Katrīna domāja Ortonu aizturēt, pārmeklēt un dabūt zīmīti. Lai šo kratīšanu attaisnotu, viņa nolēma apvainot jaunekli zādzībā un tāpēc jau paņēma no tualetes galdiņa briljanta sprādzi. Bet tad Katrīna iedomājās, ka šāds paņēmiens nav izdevīgs: Ortonam radīsies šaubas, viņš brīdinās Navarras karali, kurš varēs attiecīgi rīkoties.