Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Labi, Renē, - Katrīna sacīja, - par to mēs vēl kādreiz parunāsim. Tagad parunāsim par kaut ko citu.

- Klausos, madame.

- Kas ir jāzina, lai noteiktu, cik gadus kāds cilvēks dzīvos?

- Viņa dzimšanas diena, vecums un Zodiaka zīme, zem kuras tas dzimis.

- Tik vien?

- Nē, vēl vajag viņa matus un asinis.

- Labi. Ja es atnestu viņa matus un asinis, pateiktu viņa vecumu, kad un zem kādas Zodiaka zīmes viņš dzimis, vai jūs varētu apmēram noteikt, kad viņš mirs.

- Jā, kļūda nebūs lielāka par dažām dienām.

- Labi. Viņa mati man jau ir, asinis es dabūšu.

- Vai viņš dzimis dienā vai naktī?

- Divdesmit trīs minūtes pēc pieciem vakarā.

- Atnāciet pie manis rītvakar pulksten piecos. Mēģinājums jāveic tieši viņa dzimšanas brīdī.

- Labi, - Katrīna atbildēja, - mēs aiziesim.

Renē palocījās un izgāja, it kā neievērodams, ka izteiktais "mēs" nozīmēja, ka karaliene neieradīsies viena.

Nākamā dienā agri no rīta Katrīna iegāja pie Kārļa. Pusnaktī viņa bija apvaicājusies par viņa veselību. Viņa zināja, ka pie Kārļa atrodas Ambruāzs Parē un ka tas nolēmis nolaist slimajam asinis, ja vien tas neizraisīs spēcīgu nervu satricinājumu.

No asiņu zaudējuma vēl bālais Kārlis gulēja, uzlicis galvu uz pleca uzticīgajai auklei, kas bija atspiedusies pret viņu un veselas trīs stundas nebija mainījusi stāvokli, nevēlēdamās karali uzmodināt.

Brīžiem uz slimā lūpārņ parādījās asiņu putas, kuras aukle noslaucīja plānā batista mutautiņā. Otrs asiņainais mutautiņš gulēja uz pagalvja.

Pirmajā brīdī Katrīna gribēja paņemt šo mutautiņu, bet tūlīt pārdomāja. Asinis mutautiņā bija sajauktas ar siekalām un nederēja. Karaliene uzprasīja auklei, vai ārsts viņas dēlam asinis jau nolaidis. Aukle atbildēja apstiprinoši un piebilda, ka asinis notecējušas tik daudz, ka karalim divas reizes palicis slikti.

Māte karaliene vēlējās asinis redzēt. Tas nesagādāja nekādas grūtības, jo ārsts tās bija saglabājis izmeklēšanai.

Bļoda ar asinīm stāvēja kabinetā, kas atradās blakus guļamistabai. Katrīna piepildīja līdzpaņemto flakonu ar asinīm, asiņainās rokas kabatās slēpdama, atgriezās guļamistabā.

Tai brīdī Kārlis atvēra acis un, ieraudzījis māti, kā sapnī atcerējās viņu strīdu.

- O, tā esat jūs, madamel - viņš vārgi iesaucās. - Varat paziņot savam mīļajam Anžū Indriķim, ka audience notiks jau rīt!

- Tā notiks tad, kad tu to vēlēsies, mīļais Kārli, - Katrīna atbildēja. - Nomierinies un guli.

It kā paklausīdams viņas padomam, karalis aizvēra acis. Katrīna atstāja istabu. Tiklīdz durvis bija aizvērušās, Kārlis piecēlās pussēdus un aizsmakušā balsī ierunājās:

- Manu kancleru, zīmogu, galminiekus!… Lai viņi visi nāk šurp!

Aukle karaļa galvu atkal mierīgi noguldīja uz sava pleca un sāka viņu

aijāt kā bērnu.

- Nē, nē, cs vairs negribu gulēt, aukle! - karalis pretojās. - Pasauc manus galminiekus, man šorīt jāstrādā.

Kad Kārlis runāja tādā tonī, bija jāpaklausa, un pat aukle neuzdrošinājās pretoties.

Viņa pasauca visus, kurus karalis bija vēlējies, un Polijas sūtņu audienci nolika nevis uz nākamo dienu - tas būtu bijis neprāts - bet gan pēc piecām dienām.

īsi pirms puspieciem pēcpusdienā, māte karaliene un Anžū hercogs devās pie Renē, kas, viņus gaidīdams, jau bija visu sagatavojis noslēpumainajai ceremonijai.

Svētnīcā uz uguns kvēloja dzelzsgabals, pēc kura dīvaino dzirksteļu rotaļas pareģis zīlēja zināmā cilvēka likteni. Uz ziedokļa gulēja likteņa grāmata. Pagājušā nakts bija bijusi skaidra, tāpēc Renē bija izdevies novērot zvaigznāju stāvokli un kustību.

Pirmais atnāca Anžū Indriķis. Viņš bija parūkā, maskā un garā mētelī. Karaliene sekoja viņam. Ja viņa nebūtu zinājusi, ka šeit ieradīsies arī dēls, viņa Anžū Indriķi nepazītu.

Katrīna savu masku noņēma, bet Anžū hercogs to nevēlējās.

- Vai tu pagājušā naktī kaut ko novēroji, - Katrīna jautāja.

- Jā, madame, - Renē atbildēja. - Zvaigznes man jau pastāstīja pagātni. Tas cilvēks, par ko jūs interesējaties, kā jau visi zem Vēža zīmes dzimušie, ir ļoti dedzīgs un bezgala lepns. Viņš ir varens. Viņš ir nodzīvojis gandrīz gadusimteņa ceturksni, un līdz šim liktenis viņam bijis labvēlīgs. Viņam ir piederējusi bagātība un slava. Vai ne, madame?

- Varbūt, - Katrīna atbildēja.

- Vai jūs matus un asinis atnesāt?

- Lūk!

Un Katrīna pasniedza Renē gaišu, mazliet iesarkanu matu kumšķi un flakonu ar asinīm.

Renē saskaloja asinis un tad uzmanīgi pagāza flakonu uz leju. Liela asins pile nokrita uz kvēlojošā tērauda, nočūkstēja un izšķīda visbrīnišķīgākajos dzirksteļu zīmējumos.

- O, madamel - Renē iesaucās. - Viņš ļoti cieš. Es redzu, kā viņš sāpēs svaidās! Dzirdiet, kā viņš vaid, sauc palīgā? Redziet, ka viss ap viņu pārvēršas asinīs, ka ap viņa nāves gultu norisinās nikna cīņa! Redziet, šķēpi… zobeni!…

- Vai tas turpināsies ilgi? - jautāja Katrīna, uztraukumā drebēdama un turēdama Anžū Indriķa roku, kurš nepacietībā bija noliecies virs pašas kuldas.

Renē piegāja pie ziedokļa un atkārtoja kabalistisko lūgšanu ar*tik lielu ticību un dedzību, ka tam piepampa deniņu dzīslas un viss ķermenis drudžaini raustījās kā senajai Pītijai virs trijkāja.

Beidzot paziņojis, ka viss sagatavots, Renē vienā rokā paņēma flakonu ar asinīm, otrā - matu kumšķi un lika Katrīnai uz labu laimi atvērt likteņa grāmatu un izlasīt pirmās acīs iekritušās rindas. Viņš pats atlikušās asinis izlēja uz tērauda gabala un uz kvēlojošajām oglēm uzsvieda matu kumšķi, \isu laiku ebrejiski čukstēdams murgainus burvju vārdus.

Tai brīdī Katrīna un Anžū hercogs uz tērauda gabala ieraudzīja līķautā ietītam mironim līdzīgu baltu tēlu.

Otrs, sievietei līdzīgs, tēls noliecās pār pirmo.

Renē uz oglēm nomestie mati aizdegās un gara uguns mēle izšāvās gaisā un nodzisa.

- Gads! - Renē iesaucās. - Paies tikai gads, un šis cilvēks būs miris un viena vienīga sieviete apraudās viņa nāvi… Nē, es kjūdījos… Lūk, tur, dzelzsgabala malā stāv otra sieviete… Viņai rokās bērns…

Katrīna palūkojās uz Anžū hercogu, it kā jautādama, kas bija šīs divas sievietes.

Renē apklusa, un tūlīt no dzelzs gabala viss nozuda un tas atkal kvēloja vienmērīgi sarkans.

Katrīna uz labu laimi atvēra grāmatu un ļoti pārvērstā balsī izlasīja šādu divrindi:

"Tā beidzās tas, kas visus māca, Daudz ātrāks, negaidīts gals pašam nāca."

Uz brīdi iestājās dziļš klusums.

- Bet ko šis mēnesis pareģo tam otram?.. - Katrīna vaicāja.

- Vislabāko, kā arvien, madame. Bet…

- Nu?

- Kad cs novēroju, vienu viņa zvaigzni apņēma melns mākonis.

- Melns mākonis! - Katrīna iesaucās. - Tātad tomēr var cerēt…

- Par ko jūs runājat, madame? - Anžū hercogs prasīja.

Katrīna dēlu aizveda nost no kuldas un kaut ko iečukstēja viņam ausī.

Renē pa to laiku nometās ceļos un izlēja delnā pēdējo flakonā palikušo asins lāsi.

- Dīvaina pretruna! - viņš sacīja. - Tā pierāda, cik nedibināti pamatojumi ir kārtīgu ļaužu zinātnei. Katrs cits zinātnieks vai ārsts, kaut pats Ambruāzs Parē, atzītu, ka šīs skaidrās, veselās, dzīvības sulām bagātās asinis vēsta par viņu īpašnieka ilgo mūžu. Un tomēr viņa dzīvība izdzisīs, vēl pirms nebūs pagājis gads!

Katrīna un Anžū Indriķis atgriezās un klausījās.