Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Nākamās dienas vakarā viņš atkal bija Parīzē, cerēdams, ka Margerita iznāks uz balkona un viņam izdosies to redzēt. Margerita tiešām visu vakaru nosēdēja pie loga, it kā slepenas balss aicināta un cerēja, ka la Mols nolūkosies viņas dailē. Tā viņi redzējās un izjuta to neizsakāmo svētlaimi, ko sagādā aizliegta bauda.

īstam mīlētājam šķiršanās nav panesama, un la Mols nolēma visiem spēkiem censties, lai Navarras karalis no Luvras bēgtu visdrīzākajā laikā.

Margerita ar visu sirdi atdevās mīlas saldajai laimei. Reizēm šī vājība viņai pašai šķita pretīga. Ar savu vīrišķīgo raksturu viņa līdz šim bija minējusi tos sīkumus, kuros dažreiz parādās dziļa mīla, kas maigsirdīgiem cilvēkiem sagādā vispilnīgāko laimi. Tagad tā vairs nebija. Katru vakaru viņa baltā ģērbā izgāja uz balkona un bija laimīga, redzēdama jātnieku, kas, viņu ieraudzījis, pielika roku pie lūpām un sirds. Reizēm Margerita nosvieda viņam kādu zīmīti ar tajā ietītu dārgu lietiņu. La Mols to saķēra un paslčpa uz krūtīm. Balkonu Margerita vienmēr atstāja tikai tad, kad jātnieka aulekšojošā zirga pakavu troksnis izdzisa tālē.

Tādā kārtā, redzēdamās ar la Molu ik dienas, karaliene zināja, ka viņš ir sveiks un vesels, un par viņu neraizējās. Satikties viņi baidījās, jo kāds varēja viņus novērot.

Polijas sūtņu pieņemšanas dienas priekšvakarā, apmēram deviņos vakarā, laikā, kad Luvrā visus nodarbināja gatavošanās gaidāmajām svinībām, Margerita atvēra logu un izgāja uz balkona. Tiklīdz viņa parādījās, Ja Mols uz balkona uzsvieda savu zīmīti, kas nokrita viņai pie kājām. Margerita, sapratusi, ka viņš grib tai paziņot kaut ko svarīgu, iegāja istabā, lai zīmīti izlasītu.

Vienā pusē bija rakstīts:

" Madame, man jārunā ar Navarras karali. Ļoti steidzami. Es gaidu."

Bet otrā pusē ; ko varēja noplēst no pirmās, Margerita izlasīja: "Karalien, ļaujiet man jūs noskūpstīt tā, kā es domās jūs skūpstu. Es gaidu."

Kad karaliene šos vārdus bija izlasījusi, atskanēja Navarras karaļa baiss, kurš pieklājīgi pieklauvēja pie durvīm un vaicāja Gijonai, vai drīkst ienākt.

Margerita saplēsa vēstuli, vienu pusi noglabādama uz krūtīm, otru kabatā, steidzīgi aizvēra logu un metās pie durvīm.

- Ienāciet, sire, - viņa aicināja.

Kaut gan Margerita pūlējās logu aizvērt klusi un uzmanīgi, Indriķis tomēr sadzirdēja troksni. Viņš dzīvoja starp cilvēkiem, kam nevarēja uzticēties, no kuriem bija jāpiesargās, tāpēc viņa redze un dzirde nepārtraukti bija saspringta un smalka kā mežonim. Bet Navarras karalis nebija tas tirāns, kas savai sievai neļauj ieelpot svaigu gaisu un priecāties par zvaigznēm.

Indriķis smaidīja un bija laipns kā parasti.

- Kamēr galminieki pielaiko parādes kostīmus, - viņš teica, - es gribēju ar jums parunāties par manām darīšanām. Jūs taču vēl aizvien uzskatāt tās arī par savējām, vai nc?

- Protams, - atbildēja Margerita. - Vai tad mums nav kopīgas intereses? - Tāpēc es arī gribēju ar jums parunāties. Kā jums šķiet, kāpēc Alansonas hercogs pēdējās dienās no manis tā vairās? Trešdien viņš pat aizbrauca uz Senžcrmēnu. Vai viņš grib no Francijas aizbēgt vai arī galīgi nodomājis aizbraukt? Sakiet, lūdzu, ko domājat jūs? Es ļoti cienu jūsu domas un noteikti tās ņemšu vērā.

- Bez šaubām, mana brāļa uzvedība var jūs satraukt. Es par to šodien domāju visu dienu. Man liekas, ka Alansonas hercogs mainījies tāpēc, ka mainījušies apstākļi.

- Jūs gribat teikt, ka Kārļa IX slimības un Anžū hercoga ievēlēšanas dēļ viņš grib palikt Parīzē un neizlaist no acīm Francijas kroni?

- Jā, tā es domāju.

- Lai viņš paliek, - Indriķis atbildēja. - Lai tikai neizjauc visus mūsu nodomus. Ja es aizbēgšu viens, man vajadzēs būt trīsreiz uzmanīgākam, jo jūsu brāļa vārds un klātbūtne mani neaizsargās. Bet cik dīvaini, ka par de Muī līdz šim nav ne vēsts. Viņš ir pazudis un klusē, ko gan no viņa nemaz nevarēja gaidīt. Vai jūs neesat saņēmusi no viņa kādas vēstis?

- Es, sire, - Margerita brīnījās. - Kāpēc tad es…

- Kas tur ko brīnīties? - karalis jautāja. - Tieši otrādi, tas būtu pavisam dabīgi. Vēlēdamās man pakalpot, jūs izglābāt grāfa de la Mola dzīvību. Viņš devās uz Mantu. Bet no turienes viegli var arī atgriezties.

- Tagad es šo mīklu saprotu, - sacīja Margerita. - Aiziedama, es atstāju balkona logu atvērtu, bet atgriezusies atradu uz grīdsegas zīmīti.

- Redziet nu!

- Es viņu nesaprotu un arī neievēroju, - Margerita turpināja. - Varbūt esmu rīkojusies neapdomīgi un tā būs de Muī zīmīte?

- Varbūt. Vai es varētu to izlasīt?

- Protams, sire, - atbildēja Margerita, izņemdama zīmīti no kabatas un pasniegdama to karalim.

Indriķis ieskatījās zīmītē.

- Vai tas nav de la Mola rokraksts? - viņš jautāja.

- Nezinu. Man liekas, ka tas ir viltots.

- Vienalga, izlasīsim.

Un viņš lasīja:

" Madame, man jārunā ar Navarras karali. Ļoti steidzami. Es gaidu."

- Ā! - Indriķis iesaucās. - Jūs redzat! Viņš saka, ka gaidot.

- Protams, redzu. Bet ko lai dara?

- Ko lai dara, velns lai parauj! Es gribu, lai viņš atnāk šurp.

- Lai viņš atnāk šurp? - Margerita izbrīnā atkārtoja, ar skaistajām acīm nolūkodamās vīrā. - Kā jūs tā varat runāt, sire? Kārlis taču gribēja viņu nogalināt… pazīmes ievērotas… viņu uzmana… Un jūs vēl gribat, lai viņš nāk šurp! Vai tas ir iespējams? Vai tad durvis domātas tiem, kas…

- … kas spiesti glābties, aizbēgot pa logu - tā jūs gribējāt teikt?

- Jā.

- Tas taču nav grūti! Ja viņi šo ceļu jau zina, lai nāk pa to ceļu. Tas ir pavisam vienkārši.

- Jūs tā domājat? - Margerita vaicāja, sarkdama cerībās par gaidāmo satikšanos ar la Molu.

- Protams.

- Bet kā lai nokļūst līdz logam? - karaliene jautāja.

- Vai jūs neuzglabājāt tās trepes, ko es uzsviedu iepriekšējoreiz? Vai jūs tiešām būtu bijusi tik nevērīga?

- Nē, nē, trepes ir pie manis, - Margerita atbildēja.

- Tātad viss ir kārtībā.

- Ko sire tagad pavēlēs darīt?

- Ko darīt? - Indriķis vaicāja. - Piesieniet trepes pie balkona un nolaidiet tās zemē. Ja uzticamais kalps de Muī tur gaida un grib ienākt, mēs izpildīsim viņa vēlēšanos.

Indriķis aukstasinīgi paņēma sveci un palīdzēja Margeritai sameklēt trepes. Meklēt nevajadzēja ilgi: trepes atradās pazīstamajā kabinetā uz skapja.

- Lūk, kur tās ir! - Indriķis teica. - Tagad, ja šis darbs jūs neapgrūtina, piesieniet tās pie balkona.

- Kāpēc tas jādara man un ne jums, sirel - Margerita prasīja.

- Jo labāks sazvērnieks, jo uzmanīgāks. Ieraudzījis vīrieti, mūsu draugs var nobīties… Vai jūs saprotat?

Margerita pasmaidīja un piesēja trepes.

- Lieliski! - sacīja Indriķis, atkāpdamies istabas stūrī. - Tagad pieejiet tuvāk margām, lai viņš jūs ierauga; bet tagad parādiet trepes! Tā! Esmu pārliecināts, ka de Muī nekavēsies.

Pēc dažām minūtēm ķāds cilvēks, priekā drebēdams, tiešām pārkāpa pāri balkona margām, bet redzēdams, ka karaliene nenāk viņam pretī, šaubās apstājās. Margeritas vietā pie viņa piegāja Indriķis.

- Jauki, tas ir nevis de Muī, bet gan grāfs de la Mols, - viņš laipni teica. - Sveiki, grāf, lūdzu ienāciet!

La Mols bija apmulsis. Ja viņš nebūtu jau uzkāpis līdz balkonam, bet vēl atrastos uz trepēm, Indriķi nejauši ieraudzīdams, viņš droši vien būtu nogāzies lejā.